Marta otrajā pusē ir pavasara saulgrieži, kad mostas daba. 25. martu, kad latviešu kalendārā ierakstīts Māras vārds, daudzas kristīgās konfesijas svin kā Marijas pasludināšanas dienu. Kā lasāms Lūkas evaņģēlijā (1:26-35),  Jaunavu todien apmeklējis erceņģelis Gabriels, lai paziņotu, ka viņa no Svētā Gara ieņems un dzemdēs Dieva Dēlu, kuru nosauks par Jēzu. Viņa piedzimšana notika pēc deviņiem mēnešiem – Ziemassvētkos.

Kokgriezums ar Marijas pasludināšanas attēlojumu, kurā jūtamas vācu renesanses mākslinieka Albrehta Dīrera darba atbalsis, ievietots kā ilustrācija Turaidas muzejrezervātā glabātā grāmatā. Tas ir konvolūts jeb kopsējums – vienos vākos iesieti vairāki savstarpēji nesaistīti 17. gs. 70. gados Rīgā iznākuši iespieddarbi. Sējums aprakstīts pēc pirmās grāmatas nosaukuma – 1673. gada izdevuma “Lettisches Vade mecum oder Hand-Buch”. Visa grāmata ir apskatāma digitāli muzeja mājaslapā: https://e.turaida-muzejs.lv/book/konvoluts-vademecum

Konvolūtā, sākot ar interneta kopijas numurēto 157. lapu, atrodama Georga Manceļa 1671. gadā Rīgā izdota latviešu garīgo dziesmu un psalmu grāmata (“Lettische Geistliche Lieder und Psalmen…”). Tai ir vācisks virsraksts, bet tam seko notis ar dziesmu vārdiem latviešu valodā. Pašā sākumā ievietots kvadrāta formas kokgriezums ar Marijas pasludināšanu, kas ilustrē pirmo dziesmu. Tās vārdi ņemti no Lūkas evaņģēlija (1: 31-32): “Redzi, tu tapsi grūta savās miesās / un tev viens dēls piedzims / tā vārdu būs tev Jēzum dēvēt / tas taps liels un viens Dēls / tā visa augstākā dāvāts” utt.

Attēla priekšplānā labajā pusē redzama Jaunava Marija, nometusies pie lūgšanu soliņa, un virs viņas galvas, staru loka apņemts, lidinās Svētais Gars baloža izskatā. Kreisajā pusē rādīts spārnotais erceņģelis Gabriels, kas tikko ieradies pa atvērtajām durvīm, vienā rokā turot zizli ar apvītu tīstokli – pasludināšanas ziņu. Aizmugures plānā samanāma plaša loga aila, kuru aizpilda uz mākoņa malas sēdošs Dievs Tēvs.Telpas dziļums panākts, zīmējumu konstruējot ar centrālās perspektīvas palīdzību.

Dziesmu grāmatas attēla kompozīcija un perspektīvas izmantošana atsauc atmiņā Renesanses lielo meistaru darbus. Pēc meklējumiem internetā ievietotās grafikas galerijās radās pārliecība, ka 17. gs. grāmatas ilustrācija atkārto vairāk nekā pusotru gadsimtu agrāk izgatavotu Albrehta Dīrera kokgriezumu “Pasludināšana”. Šis darbs radīts laikā no 1500. līdz 1505. gadam, bet vēlāk tas ir citu mākslinieku kopēts, atkārots un vairāk vai mazāk pārveidots. Viens no pirmajiem kopētājiem bija itāļu mākslinieks Markantonio Raimondi, kurš ap 1515. gadu gandrīz analogu attēlu iespieda vara gravīras tehnikā un – kā minēts Britu muzejā glabātas grafikas lapas komentārā – novilkumus pārdevis Venēcijā kā oriģinālus. Dīrera darbus kopēja arī citi vācu mākslinieki – gan mūsdienās mazāk zināmi, gan anonīmi meistari.

 

Kopīgās iezīmes Dīrera darbam un grāmatas attēlam ir analoga kompozīcija ar līdzīgu figūru izvietojumu. Dīrers bija labi apguvis perspektīvas līniju komponēšanu, un zināšanas virtuozi izmantoja gan telpas dziļuma panākšanai, gan dažādu arhitektūras formu parādīšanai, gan kustības ilūzijas radīšanai cilvēku atveidos, gan pārdrošu rakursu attēlošanai, gan labākai darba satura izteikšanai. Pasludināšanas ainā viņš diagonāļu satekpunktu novietojis fonā parādītās logailas kreisajā malā, tāpēc attēlā telpas kreisā sānu siena gandrīz nav redzama, bet skatam plašāk paveras labā puse. Tajā notiek galvenā darbība, un skatītāja uzmanība tiek pievērsta attēloto personu sejām un žestiem. Eņģelis parādīts kā jauneklis plīvojošā tērpā, no kura pleciem izaug atplesti ērgļa spārni. Rakursā zīmētās kājas rada iespaidu, ka viņš ir tikko nolaidies uz zemes, bet labās rokas izstieptie pirksti jau sludina Dieva sūtīto ziņu.Savukārt Marijas noliektā galva un pār krūtīm sakrustotās rokas izteic Jaunavas plašo emociju gammu – pēc pirmā pārsteiguma viņa samierinās ar Dieva Tēva izvēli, kaut jūt satraukumu un bailes par nojaušamiem dramatiskiem notikumiem. Kad skatītājs centrālo notikumu jau ir aplūkojis un sāk uzmanību pievērst detaļām, Dīrera darba priekšplānā var pamanīt lilijas ziedu apaļā vāzē. Tas ir Marijas jaunavības simbols, kas Pasludināšanas ainu ikonogrāfijā ir bieži lietota detaļa.

                      Grāmatas ilustrētājs vai nu neizprata, vai baidījās veidot tikpat sarežģītu kompozīciju. Kaut mācījies perspektīvas teoriju, viņš izvēlējies vienkāršāku risinājumu. Līniju satekpunkts novietots gandrīz attēla centrā – uz palodzes uzliktas lielas puķu vāzes vidū. Jāatzīst, ka tas ir mazāk veiksmīgs risinājums, jo tā skatītāja uzmanība novērsta no galvenajām personām un attēls nevajadzīgi saraibināts. Atšķirīgi veidotā perspektīva grāmatas ilustrācijā ienesa arī citas izmaiņas. Abos attēlos rādīta iekštelpa – Marijas guļamistaba, kuras durvju aila ar pusloka pārsedzi iekomponēta kreisās malas sienā. Izmainītās perspektīvas dēļ grāmatas ilustrācijā ieejas aila bija jāzīmē diezgan plata, tāpēc tā aizpildīta ar Nacaretes pilsētas ainavu – ēkām un ceļu, kas skatītāja uzmanību atkal novērš no galvenajām personām. Baidoties atkārtot Dīrera zīmētos sarežģītos kāju rakursus, grāmatas ilustrācijā eņģelis izskatās nevis strauji nolaidies, bet gan lēnām ienācis pa durvīm. Nevis viņa labās rokas žests, bet gan otrā rokā turētais zizlis ar uzraksta lenti ieņem attēla centru un sludina Dieva gribu. Arī Marijas figūrai izvēlēts vienkāršs sānskats, kuru uzzīmēt bijis vieglāk nekā Dīrera izvēlēto trīs ceturtdaļu pagriezienu. Jaunavas sejas profilā emocijas nav nolasāmas, tajā labākajā gadījumā var ieraudzīt ziņkārību. Abos attēlos Marija rādīta telpas labajā pusē pie lūgšanu pults, bet aiz viņas zem baldahīna vajadzētu būt gultai. Dīrera sarežģīti un pašmērķīgi komponētā iekštelpas arhitektūra parāda lielā meistara vingrinājumus telpiskas perspektīvas attēlošanā , bet sižetiski ir nepamatota. Izskatās, ka Marijas guļamistaba, kur notiek Pasludināšana, atrastos baznīcā ar vairākiem augstiem jomiem un plašām šķīrējarkām! Šo paradoksu atdarinātājs nav vēlējies kopēt, tāpēc grāmatas ilustrācijā redzama tikai Dīrera kompozīcijas apakšdaļa. Tādejādi grāmatas ilustrācijā iekštelpa kļuvusi intīmāka un vairāk atbilst guļamistabai, bet nez kāpēc nokopēta labās puses siena – pie tās redzami divi masīvi pīlāri. Baznīcā tādi ir nepieciešami arku un pārseguma balstīšanai, bet grāmatas ilustrācijā rādītajā telpā smagnējie pīlāri balsta … tikai vieglu baldahīnu! Guļamistabas neatņemamā mēbele – drēbju lāde, kas Dīrera attēlā redzama dziļumā blakus gultai zem pavērtā baldahīna aizkara, grāmatas ilustrācijā pārvietota zem palodzes. Interesanti, ka abos attēlos tomēr ir viena un tā pati detaļa – lādes sānos iemontētais trapeces formas atslēgas cauruma apkalums. Abu attēlu aizmugures plānā iezīmēta liela logaila, kurā skatāma uz mākoņa malas sēdoša Dieva Tēva figūra. Tā kā grāmatas ilustrācijā pārzīmēta tikai Dīrera attēla apakšdaļa, tad arī mākonis nolaists krietni zemāk un Dieva figūra iznākusi neproporcionāli liela. Līdz ar izmaiņām pazudis Dīrera darba vieglums un grāmatas ilustrācija izskatās detaļām pārbāzta. Vēlreiz jāatkārto, ka 17. gs. grāmatas attēls nav Dīrera darba precīza kopija. Tomēr sakritību ar Dīrera darbu ir pārāk daudz, lai dziesmas teksta ilustrāciju uzskatītu par nezināma autora radītu oriģināldarbu. Neapšaubāmi, kompozīcijas pamatā ir Dīrera slavenā grafikas lapa vai tās vienkāršots pārzīmējums, kas kārtējo reizi ticis atkārtots un pārveidots, līdz reducētā formā izmantots kā lietišķās grafiks darbs – teksta ilustrācija. Grāmatas lasītājiem – latviešu pilsētniekiem un zemniekiem attēls deva ne tikai baznīcā skanošas dziesmas teksta –Pasludināšanas notikuma – uzskatāmu vizualizāciju. Tas radīja arī nojausmu par kristīgo ikonogrāfiju – Bībelē aprakstīto personu atveidošanas principiem mākslā, kā arī zīmēšanā izmantojamu centrālo perspektīvu, kas ļauj plaknē precīzi attēlot iekštelpas dziļumu. Vienlaikus ilustrācija parāda lielā vācu mākslinieka Dīrera darbu milzīgo ietekmi, kas nezuda gadsimtu gaitā. Tieši pretēji, viņa grafikas lapas kļuva par iedvesmas avotu daudziem citiem meistariem tuvās un tālās zemēs vēl ilgi pēc viņa nāves. Ievadot 2020. gadā izdoto katalogu “Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas Turaidas muzejrezervāta krājumā”, LNB pētniece Lilija Limane norāda, ka Rīgā 17. gs. iespiesto grāmatu ilustrācijas nav gatavotas uz vietas, bet gan ievestas no Vācijas un to autori ir nezināmi. Tagad šo apgalvojumu var papildināt ar jaunatrasto ietekmes avotu – nezināmā autora kokā grebtā Pasludināšanas aina nav oriģināldarbs. Tā iedvesmas avots un pirmsākums ir lielā vācu renesanses mākslinieka Albehta Dīrera 16. gs. sākuma kokgriezums. Tas pusotra gadsimta laikā līdz latviešu garīgo dziesmu grāmatas iespiešanai ir pārzīmēts un vienkāršots, tomēr saglabājis lielu daļu no sākotnējās kompozīcijas, figūru izvietojuma un detaļām. Ieva Ose,TMR galvenā speciāliste