Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrības valdes priekšsēdātājas Aijas Počas uzruna biedrības divdesmitās gadadienas pateicības pasākumā.

“Cienījamie klātesošie,

Turaidas muzejrezervāta atbalsta biedrības biedri, Turaidas muzejrezervāta darbinieki, (līdzpilsoņi, kaimiņi, tautieši)!

Šodien man ir liels gods  un arī prieks sveikt visus Jūs šajā nozīmīgajā jubilejā, kaut pati, diemžēl,  neesmu piedalījusies biedrības dibināšanā. Tā veidojās kritiskā brīdi, kad dabas kataklizmas rezultātā tika apdraudēts unikāls kultūrvēsturisks objekts Turaidas pils un bija nepieciešama ātra un saskaņota rīcība, lai nodrošinātu gan glābšanas tehnisko risinājumu  izstrādi, gan finanšu un darba spēka resursu piesaisti un vienlaicīgi arī stiprinātu  tautas apziņā nepieciešamību rūpēties par mūsu pagātnes liecību saglabāšanu, kas  kalpo un apliecina  Latvijas tautas tiesības uz savu teritoriju, valodu, kultūru, tradīcijām. Cik tam ir liela nozīme, mēs šobrīd redzam Ukrainas kontekstā, kad tieši daudzās vēsturiskās liecības un fakti sniedz neapstrīdamus pierādījumus Ukrainas valstiskumam.

Līdzīgi kā šobrīd, kad Krievijas iebrukuma dēļ varam vērot apbrīnojamu sabiedrības saliedētību , lai sniegtu  palīdzīgu roku Ukrainas valstij un tautai, arī tajos attālajos gados cilvēki juta iekšēju vajadzību aktīvi rīkoties, solidarizēties, lai saglābtu un garantētu drošu pils pastāvēšanu turpmākajos gadu simtos un dažādu jomu un nozaru speciālisti izveidoja “Turaidas pils atbalsta fondu”. Šodien gribu apliecināt cieņu  toreizējiem dibinātājiem: Inesei Bergai, Jānim Stradiņam,  Andrim Ārgalim, Ilzei Krastiņai, Viktoram Šadinovam, Jurim Ivaram Čivčam, Indulim Emsim, Ilgonim Šteinbergam, Laimai Lupiķei, Ojāram Kalniņam un Gundegai Zeltiņai,  kuri spēja atrast īstos vārdus un argumentus un dažādu resoru sadarbības modeli, lai palīdzētu valdībai un arī līdzpilsoņiem atrast pareizos ceļus, lai problēma tiktu savlaicīgi atrisināta. Un Turaidas kalns un pils tika glābta, zemes erozija tika apturēta un vienlaicīgi tika apturēta arī  sabiedrības apziņas erozija, kas lēnām, valstiskās neatkarības atjaunošanas grūtajos ekonomiskajos apstākļos, bija  nobīdījusi malā  un, iespējams,    vairs pienācīgi nenovērtēja to   būtisko lomu, ko valstiskās apziņas, tradīciju,  tautas mentalitātes un garīguma  stiprināšanas jomā var sniegt labi izpētīti, saglabāti,  atjaunoti   un kopti kultūrvēsturiskie objekti.

Pirmais lielais paveikts darbs radīja pārliecību par Turaidas  pils atbalsta fonda lietderību un spēku un tā rezultātā  radās arvien jauni izaicinājumi, kur bija nepieciešams sniegt atbalstu Turaidas muzeja attīstībai un tā darbiniekiem šai grūtajā un arī cēlajā darbā.  Atbalsta fonds bija labs, pozitīvs piemērs, kas apliecināja nevalstisko organizāciju nozīmi  valsts un nozaru pārvaldībā.

Gadu gaitā daži no pirmajiem dibinātājiem ir attālinājušies no aktīvas darbības, realizējot sevi savās profesionālajā darbības jomās, ir nākuši klāt jauni entuziasti, kas  visi  kopā spēja stiprināt muzeja aktivitātes ar savu ikdienas darba pieredzi un padomu kā juristi, vēsturnieki, folkloristi, preses darbinieki, mākslinieki, politiķi, sabiedriskie darbinieki un citi. Ikviens no viņiem kādā brīdī, kādā mirklī ir pielikuši savu  roku un prātu ”Lai lielais darbs uz priekšu tiek”!

Vispirms būtu jāmin ilggadīgā atbalsta biedrības valdes priekšsēdētāja Ilze Krastiņa, kura nu jau devusies mūžībā. Arī  vairāki citi aktīvi un rosīgi  biedrības locekļi  vairs nav mūsu vidū. Es vēlētos pieminēt arī Aivaru Janelsīti, Ojāru Kalniņu, Jāni Stradiņu, Ernestu Rinkus, Pēteri Jurkānu, Reinholdu Hermani, Hariju Štrausu, Sarmīti Sīli, Aldoni Vēriņu, Ainu Salmani, Dailu Krastiņu. Un aicinu godināt viņus un viņu veikumu ar klusuma brīdi.  Paldies.

Kā apliecinājums padarītajam, kad muzejs ir darbojies roku rokā ar atbalsta biedrību ir gan sakārtotās īpašuma tiesības, gan spēja argumentēt un ietekmēt valsts  un pašvaldības institūcijas, lai  muzejs spētu izdzīvot sarežģītās finansiālās situācijās, panākot nomas maksas mazinājumus, piesaistot Kultūrkapitāla  fonda līdzekļus un  tamlīdzīgi.. Biedrība ir veicinājusi Turaidas muzejrezervāta lomu un nozīmi tautas nemateriālā mantojuma saglabāšanā un gadskārtu ieražu svinēšanu un atzīmēšanu. Un galu galā  biedrības stādītais ozols  tam ir pierādījums un   ilgus gadus būs apliecinājums šai veiksmīgajai sadarbībai.

  Bet…

…Šis kopdarbs nebūtu  tik iespaidīgs, ja Muzeju ilgus gadus nevadītu  augstas klases speciāliste, vēstures un muzeju lietu entuziaste Anna Jurkāne. Pagājušajā rudenī viņa atstāja savu amatu, bet šodien mēs gribētu viņai biedrības vārdā pateikt paldies, jo viņa  bija mūsu iedvesmotāja, ideju ģeneratore, kas ļāva  noteikt pareizos spēka pielikšanas punktus. Vēlamies pateikties par ieguldīto darbu un apsveikt ar Eiropas Komisijas atzinības – Eiropas mantojuma zīmes saņemšanu, kas apliecina un izceļ Turaidas vēsturiskā centra mantojuma piederību un nozīmi Eiropas kultūras kopējā mantojumā.  Lai mūsu pateicība ir šis ziedošais krūms, kurš ilgus gadus varēs liecināt par pavadītiem ražīgiem gadiem un iedvesmotu jauniem darbiem.

Vienlaikus vēlamies, Lai Kultūras ministrija spēj atrast īsto cilvēku, īsto vēstures un kultūras procesu izzinātāju un labu administratoru, kas varētu pārņemt stafeti.

Paldies  gribētu pateikt un  arī  sveikt  mums tik mīļo Indru Čeksteri – par saņemto folkloras balvu “Austras koks” par mūža ieguldījumu folkloras  un tautas tradīciju popularizēšanā. Tik daudzi pasākumi šeit ir notikuši ar viņas atbalstu.

Svētku reizē daudz nekavēšos pie biedrības  darba uzdevumiem un nākotni, tam būs veltītas kopsapulces, bet vienu lietu es vēlētos ierosināt, lai šodien mēs vienbalsīgi biedrības sastāvā uzņemtu jaunu locekli – Annu Jurkāni, tagad taču viņa var darboties, nebūs nekādu interešu konfliktu.

Svētki ir tas mirklis, kad gribas pateikt paldies arī parasti  mazāk redzamajiem kareivjiem un šoreiz tā būtu ilggadīgā biedrības sekretāre Inese Berga, kā arī biedrības revidentei Birutai Vimbai, biedrības grāmatvedēm: Rutai Antonovai, Zanei Veckaktiņai un tagad – Ingrīdai Ķeizarei-Auziņai, kas vāc biedra naudas un nodrošina, lai biedrībai būtu kaut neliela, bet pašu rocība.

Un nobeidzot, vēl vēlos teikt, ka vēsturniekiem vislabāk ir zināms, ka laika ritējums  ne tikai maina cilvēku paaudzes fiziski, bet, laikiem mainoties, mainās arī cilvēku izpratne par lietām, procesiem, metodēm. Domāju, ka arī Turaidas atbalsta biedrībai ir jāatjauno biedru sastāvs, pieaicinot arvien jaunus biedrus ar savu skatījumu uz nākotni.

Mēs pirmo grodu sasējām, Jums – darīt nākamo…”

Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrības divdesmitgades pasākuma fotofiksāciju veica Atbalsta biedrības biedrs Pēteris Veģis.