16.jūnijā Turaidas muižas Klaušinieku mājā notika tikšanās ar pazīstamo rakstnieci, publicisti un sabiedrisko darbinieci Marinu Kosteņecku. Tikšanās galvenais iemesls bija Marinas Kosteņeckas grāmatas “Луна холодного лица” (“Saltās sejas mēness”) ceturtā izdevuma iznākšana, kura prezentācija notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā š. g. 26. maijā. Izdevums nācis klajā ārkārtīgi mazā tirāžā – 100 eksemplāru, no kuriem vairāk nekā puse jau nosūtīta uz Čukotku –  tai  tautai, kuras vidū rakstniece kā jauna meitene no 1964. līdz 1966. gadam  strādāja par skolotāju, mācot krievu valodu čukču briežkopjiem.  “Paldies, Jums, Marina Grigorjevna, ka Jūs mums atdevāt mūsu pagātni” – šāda doma vijās cauri visām pateicībām, kuru videoversiju bija sarūpējusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība. Pateicoties šīs biedrības sagatavotajam projektam, grāmata arī ieraudzīja dienas gaismu. Viens eksemplārs tika dāvināts arī Turaidas muzejrezervātam. Neparasts un dārgs ir šīs grāmatas noformējums: tā iesieta zamša ādas vākos tādā krāsā, kāda ir briežkopju svētku tērpam. Grāmatas iesējums ir augstvērtīgs roku darbs. Uz tās vāka – simbols, kas sasaucas ar grāmatas nosaukumu: pusmēness, kam apkārt staru vainags (izgatavots no polārlapsas ādiņas). Šāds “staru vainags” mēnesim apkārt čukču zemē parasti ir februārī, kas tur ir visaukstākais mēnesis, kad trako sniega vētras  (krieviski пурга). Tādēļ  arī grāmatas nosaukums ir  “Saltās sejas mēness” jeb “Mēness ar salto seju”. Grāmatas pirmā izdevuma salikums bijis gatavs jau drīz pēc atgriešanās Rīgā (1966), tomēr tālaika cenzūra to aizliedza izdot: grāmatā esot “nomelnota padomju dzīves īstenība”, jo čukči sen jau vairs nebraucot ar suņu pajūgiem, bet gan ar aerokamanām un helikopteriem. Cenzoram bija apmēram 80 iebildumu; grāmata iznākšot tikai tad, ja autore tos ievērošot. Tā kā autore nepiekāpās, grāmata nogūlās “uz plauktiņa”. Talkā nāca laimīgs gadījums: grāmatu bija izlasījis tolaik Rīgā dzīvojošais, pazīstamais krievu rakstnieks Nikolajs Zadornovs, kurš pats daudz rakstīja par Tālajiem Austrumiem un pazina turienes dzīvi. Viņš piedāvājās kļūt par grāmatas atbildīgo redaktoru un uzrakstīt tai “ideoloģiski pareizu” priekšvārdu. Tā kā Zadornovs  piedevām bija arī Staļina prēmijas laureāts, cenzūrai vairs nebija nekādu iebildumu. Rakstnieces teiktais klausītāju priekšā uzbūra Tālo Ziemeļu skarbo skaistumu – tādu kāds tas viņas acīm pieredzēts un sirdī pārdzīvots pirms vairāk nekā 50 gadiem. Tomēr galvenais – cilvēcība, skaudro apstākļu diktētā savstarpēja izpalīdzība un kopības sajūta: bez tās cilvēks aiz Polārā loka būtu nolemts nenovēršamai bojā ejai. Čukču (pašu nosaukums – čauču tautas) briežkopju īpašu cieņu un vēlāk arī mīlestību Marina iemantoja ar to, ka jau kopš paša sākuma centās iemācīties viņu valodu. Tādēļ attieksme pret viņu bija citāda, nekā pret pārējiem “tangu” – baltajiem cilvēkiem – uz tiem čukči (ne bez pamata) raudzījās ar neuzticību. Tomēr arī viņai tie atteicās pastāstīt savas pasakas un teikas. Tās pierakstītā veidā viņai vēlāk dāvināja kāds viņas bijušais skolnieks Jurijs Kuvļuks, kam veltīts šīs grāmatas minētais ceturtais izdevums un par kuru tajā ir īpašs stāsts. “Tā ir tauta, kuras zemes virsū vairs nav” – šādus rūgtuma pilnus vārdus Marina Kosteņecka par čukču jeb čauču tautu teica prezentācijā Nacionālajā bibliotēkā, tos atkārtoja arī Turaidā. – Kāpēc nav? Fiziski taču joprojām dzīvi ir tās bērni, mazbērni un mazmazbērni? – “Tādēļ, ka zudusi tās kultūra, dzīvesveidā balstītās tradīcijas un galvenais – valoda. Pat ģimenēs mūsdienās čukči vairs nerunā savā valodā. Ir tikai krievu bērnudārzi, neviena čukču bērnudārza, par skolām nerunājot: čukču valodu tagad apmēram no 7. klases krievu (!) tautības skolotāji māca kā svešvalodu. Čukču tradicionālā kultūra sastopama vairs tikai muzejā”. Zudusi pat čukču galvenā nodarbošanās nozare – briežkopība, jo briežiem klimata izmaiņu dēļ vairs nav tradicionālās barības bāzes. Ziemeļbriežu audzēšana tagad kļuvusi par ekskluzīvu vaļasprieku; tās vietā čukči tagad nodarbojoties ar … cūkkopību. Jaunākā čukču paaudze tagad ne ar ko neatšķiras no modernajiem eiropiešiem: krievu sarunu valodas vietā sāk dominēt angļu, tiek izmantoti jaunākie datoru vai mobilo telefonu modeļi un citas sakaru ierīces, dārgi automobiļi, aerokamanas u. c. Diemžēl, daudzi no vecākās un vidējās paaudzes šos civilizācijas sasniegumus baudīt nepaspēja: pēc PSRS sabrukuma sabruka arī ekonomika, sekoja bezdarbs, bezizeja, alkoholisms un pašnāvības. Čukču tautas liktenī uzskatāmi traģiski, konsekventi un līdz galam piepildījās padomju varas realizētā  “nacionālā politika”, “vienotās padomju tautas” veidošana jeb praktiski – pārkrievošana.  Ir tikai jāpiekrīt rakstniecei, ka šāds pat liktenis gaidījis arī Baltijas tautas: “arī mēs atradāmies bezdibeņa malā”. Tā būtu noticis, ja vien ne 1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, par kuru, būdama toreizējās LPSR Augstākās padomes deputāte, balsoja arī Marina Kosteņecka. Par Latvijas neatkarību viņa iestājusies vienmēr. Pirmie rakstnieces vārdi, ierodoties Turaidā, bija “Kā man šeit patīk! Kā es gribētu šeit palikt kaut vai  trīs dienas! Šeit skaidri redzama Latvijas izaugsme, tās Latvijas, par kuru mēs cīnījāmies!” Tikšanās reizē atklājās Marinai Kosteņeckai piemītošais  izcilais stāstnieces talants, lieliskā  humora izjūta un spēja aizraut klausītājus, likt tiem līdzpārdzīvot. Un galvenais – lielas, harizmātiskas personības starojums.  Vēlēsim cienījamajai rakstniecei labu veselību un vēl daudzas tikpat neaizmirstamas tikšanās! Tikšanās  videoierakstu var apskatīt šeit Edgars Ceske, TMR galvenais speciālists