Grāmata sagatavota apgādā SIA “Due”

Turaidas muzejrezervāts izdevis jaunu rakstu krājumu „Turaidas Baznīckalna kapsēta: izpēte, senlietu un monētu katalogs”. Izdevums tapis sadarbībā ar arheologiem Vitoldu Muižnieku, Egilu Jemeļjanovu, seno apģērbu pētnieci Iritu Žeieri un bioarheologu Gunti Gerhardu, numismāti Tatjanu Bergu un dendrohronologu Māri Zundi.

Turaidas Baznīckalna kapsēta mūsdienās vairāk asociējas ar Turaidas Rozes kapavietu, taču Latvijas viduslaiku un jauno laiku vēstures kontekstā tā ir svarīgs arheoloģiskais piemineklis. Grāmatā atklāta Turaidas Baznīckalna kapsētas nozīmība citu Vidzemes senkapu kontekstā. Attēli līdztekus tekstam veido stāstu par arheoloģisko izrakumu norisi, atsegtajiem apbedījumiem un iegūtajiem atradumiem, kas visi glabājas Turaidas muzejrezervātā. Rakstu krājumā ietvertajā katalogā apskatīti 175 atradumi – rotas, sadzīves priekšmeti, monētas, ieroči, zirglietas, šķirstu dēļu paliekas, trauku un tekstiliju fragmenti, kā arī citas senlietas.

“Skumjais, bet skaistais stāsts par 17.  gadsimta sākumā dzīvojušās Turaidas meitenes, sauktas par Turaidas Rozi, mīlestību, uzticību un nāvi ir viena no pazīstamākajām un dzīvotspējīgajām leģendām Latvijā. Pie viņas simboliskās kapavietas piestāj gandrīz katrs, kurš ieradies Turaidā. Jaunlaulātie šeit, Turaidas Rozes stāsta iedvesmoti, apņemas sargāt savu mīlestību mūža garumā. Tomēr nelielais uzkalniņš pie Turaidas baznīcas ir kas vairāk nekā vienas leģendāras meitenes kapavieta. Laikā no 13. gadsimta līdz 18. gadsimta otrajai pusei šeit bija iekārtota Turaidas Baznīckalna kapsēta, kurā apbedīti mirušie Turaidas pils un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji. Tā kā Turaida ir viens no pirmajiem kristietības centriem Latvijā, arī šī kapsēta ir viena no senākajām kristīgajām kapsētām Latvijā”. Tā grāmatas ievadā par Turaidas Baznīckalna kapsētu raksta izdevuma zinātniskais redaktors Guntis Zemītis.

Pirmās zināmās rakstītās ziņas un attēli par Turaidas Baznīckalna kapsētu iegūtas no 16.–18. gadsimta vēstures dokumentiem un Turaidas pils un apkārtnes plāniem, tāpēc par kapsētas senāko pastāvēšanas laiku informācija rodama tikai arheoloģisko pētījumu ceļā. Kapsēta ierobežotā teritorijā arheoloģiski pētīta 1968.–1972. gadā un 2017.–2022.  gadā. Izrakumu mērķis nekad nav bijis izpētīt visu kapsētas teritoriju. Arheoloģiskie izrakumi saistīti ar baznīcas restaurācijas darbiem un mēģinājumiem noskaidrot kapsētas robežas un senā žoga vietu.

Turaidas Baznīckalna kapsētas izpēte 2017. gadā

Kā raksta arheologs Egils Jemeļjanovs, koka žogs ap Baznīckalna kapsētu minēts vairākos baznīcas revīziju protokolos un kā stāvkoku nožogojums attēlots 17. gadsimta otrās puses zviedru plānā – zīmējumā. Šobrīd arheoloģiskajā izpētē kapsētas senā robeža atrasta ap visu teritoriju, izņemot kalna austrumu nogāzes vidusdaļu. Spriežot pēc kalna reljefa, šeit tā varētu būt orientēta vairāk uz rietumiem, nekā attēlots jau pieminētajā 17. gadsimta zviedru plānā. Līdzšinējos izrakumos nav atrastas nekādas liecības par meklēto koka žogu. Visticamāk tādas arī netiks atrastas, tāpēc par pamatu kapsētas žoga atjaunošanai vislabāk varētu noderēt 17. gadsimta zīmējumi un uzmērījumi, kuros attēlotas Vidzemes baznīcas ar nožogotām kapsētām.

 Izpētes gaitā atklātie apbedījumi pēc antropoloģiskās izpētes tiek cieņpilni pārapbedīti sākotnējā vietā, bet iegūtais senlietu klāsts nonāk muzeja krājumā un kalpo par avotu vēstures izpētei. Senlietas ir nozīmīga liecība par kapsētas pastāvēšanas laiku, Turaidas pils un novada vēsturi, iedzīvotāju apģērbu, apbedīšanas tradīcijām un garīgo pasauli, kas veidojusies, mijiedarbojoties dažādiem pasaules uzskatiem un reliģiskiem virzieniem. Tā 12.–13. gadsimta mijā dabas reliģiju nomainīja kristietība, kas ienāca no Rietumiem. Savukārt 16. gadsimta pirmajā ceturksnī katoļu ticību nomainīja evaņģēliski luteriskā. Mirušā novietojums kapā tradicionāls kristiešiem, taču līdzi dotās rotas un sadzīves priekšmeti liecina par seno pagānisko ritu saglabāšanos vēl ilgi pēc kristietības pieņemšanas. Ne visas kapsētas teritorijā atrastās senlietas attiecas uz apbedījumiem. Daļa no tām šeit nonākušas ar būvgružiem, kas 19. gadsimtā tika sabērti Baznīckalna ziemeļaustrumu nogāzē.

Turaidas Baznīckalna kapsētā atrastā 12.–13. gadsimta pakavsakta

No katalogā iekļautajām 107 senlietām lielāko grupu veido dažādas rotas un citas pie apģērba piederīgas lietas. Līdzīgi tas ir arī citās arheoloģiski pētītajās viduslaiku un jauno laiku dzīvesvietās un kapsētās Latvijas teritorijā. Turaidas Baznīckalna kapu inventārā visbiežāk sastopamais priekšmets ir nazis, kas līdz pat 17. gadsimtam ietilpa kā sievietes, tā vīrieša apģērba komplektā. Kopumā atrasti 16 naži, no kuriem lielākā daļa saglabājusies fragmentāri. Saktu atradumi (14 eksemplāri) liecina par to daudzveidību viduslaikos un 16.–18. gadsimtā. Vērojams, ka Turaidas pils un apkārtnes iedzīvotāji lietojuši gan pakavsaktas, gan bruņrupuču jeb ovālās saktas, gan riņķsaktas, gan arī 17. gadsimtā modē ienākušās sirdsveida saktas. Izpētes gaitā atrasti 12 atsevišķi piekariņi un trīs sudraba vairogveida piekariņi pie kaklarotas. Lielākā daļa no tiem pieder pie 13. gadsimta lībietes kapa inventāra, pārējie atrasti 16.–18. gadsimta apbedījumos vai iegūti kā savrupi atradumi. No lībiešiem raksturīgajām 12.–13. gadsimta krāšņajām važiņrotām atrasti tikai atsevišķi fragmenti. Savukārt aproces, kas ir populāra 11.–13. gadsimta Gaujas lībiešu rota, Baznīckalna kapsētas 14.–18. gadsimta apbedījumos neatrod. Tomēr divas bagātīgi ornamentētas sudraba aproces ietilpst 13. gadsimta sievietes kapa inventārā. Aproču ornamenta rakstu veido 13.–14. gadsimta Austrumlatvijas aprocēm raksturīgās saulītes, punktēti trīsstūrīši, iekaltu robiņu un slīpu svītriņu joslas.

13. gadsimta lībietes apģērba vizualizācija pēc atradumiem Turaidas Baznīckalna kapsētā. Iritas Žeieres apraksts, māksliniece Linda Treija

Kaut arī fragmentāras, tomēr Turaidas Baznīckalna kapsētas arheoloģiskajā izpētē atrastas arī liecības par turaidiešu apģērbu. Tie ir divi nelieli auduma un vairāki dekora fragmenti. Senākais ir 13. gadsimta sievietes apbedījumā kopā ar dzelzs duncīša asmens paliekām atrastais villaines auduma gabaliņš. Savukārt 17. gadsimta sievietes apbedījumā tika atrasts ar brokāta mežģīnēm rotātas galvassegas fragments. Tas konstatēts baznīcas iekštelpā pie altāra, kur glabāja tikai vācu draudzei piederīgos dižciltīgos, muižas pārvaldniekus un amatniekus. Divi ādas izstrādājumu fragmenti atrasti kopā ar tiem saistītiem priekšmetiem. Viens no tiem ir 13. gadsimta sievietes apbedījumā atrastā duncīša maksts fragments. Otrs – kazādas gabaliņš piederējis pie kāda pārrakta 15. gadsimta kapa un saglabājies pie bronzas riņķa saktas. Apģērba aizdarei un rotāšanai 13.–15. gadsimtā galvenokārt lietotas saktas un zvārgulīši. Atsegto apbedījumu lielākā daļa attiecas uz 17. gadsimtu, kad vietējie zemnieki jau sāka izmantot pogas. Pēc formas tās ir divdaļīgas, kupolveida ar dobu vidu un kājiņu, kas paredzēta piestiprināšanai pie apģērba. Baznīckalna kapsētā atrastas trīs pogu virsējās daļas, kas izgatavotas no plāna bronzas skārda. Par vīriešu apģērbam piederīgajām jostām liecina trīs dažādu tipu sprādzes – taisnstūrveida ar noapaļotu priekšdaļas loku, liras veida un ovāla. Ar apģērbu saistīta arī savrupatrastā saspraude un dzelzs šujamadata. Gan pirmskristietības laika, gan viduslaiku sieviešu apbedījumos adatas dotas līdzi kā sievietes darbarīks vai arī saskaņā ar kādu īpašu tā laika ticējumu. No dzelzs stieples veidotā Baznīckalna šujamadata nevarētu būt vecāka par 14. gadsimtu, jo senākās adatas galvenokārt izgrieza no skārda un pēc tam izkala vajadzīgajā formā. Tikai kopš 14. gadsimta tās sāka gatavot no dzelzs stieples, kāda ir arī Baznīckalna adata.

Grāmatā sniegtas ziņas par 66 kapsētas izpētē atrastajām monētām. Tas ir ļoti svarīgs materiāls kapu datēšanai. Baznīckalna monētas noteica numismāte Tatjana Berga (09.12.1944.–02.10.2020.), ar kuru Turaidas muzejrezervātam bijusi ilggadēja sadarbība. Šis ir viņas pēdējais pētījums, jo grāmatas sagatavošanas laikā izcilā zinātniece devās aizsaulē, nesagaidot grāmatas iznākšanu. Šis izdevums ir apliecinājums tam, ka zinātnieka darbs nezūd ar viņa aiziešanu – pētījumu rezultāti turpina dzīvot, veidojot pamatu tālākiem atklājumiem.

Visagrākās no visām kapsētā atrastajām monētām ir vācu holfeniņi, kalti 14. gadsimta pirmajā pusē. Visvairāk atrasts 16.–17. gadsimta šiliņu. Starp tiem arī vietējās naudas kaltuvēs Tallinā, Rīgā un Koknesē gatavotie. Daudz ir šī laika Žečpospolitas (Polijas-Lietuvas) un Zviedrijas monētu, kas raksturo mainīgo politisko situāciju Vidzemē 16.–17. gadsimtā.

Atsevišķi pētīti Turaidas Baznīckalna kapsētā un baznīcā atsegto zārka dēļu koksnes paraugi un auduma fragmenti. Seno apģērbu pētnieces Iritas Žeieres veiktā 13. gadsimta sievietes apģērba analīze un vizualizācija, lai gan balstīta uz fragmentāri saglabājušos materiālu bāzes, liecina, ka Turaidā šajā laikā lieto Gaujas lībiešiem raksturīgu tērpu un rotaslietas.

Izdevumā skaidrota arī Baznīckalna kapsētas saistība ar Turaidas meitenes Maijas – Turaidas Rozes kapavietu. Vēstures un teiku materiālam savijoties, radusies tautā iemīļotā leģenda par Turaidas meiteni Maiju, par mīlestības un gara spēka pārākumu pār fizisko un ieroču spēku. Grāmatā mēģināts rast atbildi uz tik bieži uzdoto jautājumu, vai leģendas pamatā ir patiess notikums.

Rakstu krājums par Turaidas Baznīckalna kapsētu izgaismo vēl vienu epizodi Turaidas bagātajā vēsturē. Kā atzīst viens no rakstu autoriem arheologs Vitolds Muižnieks, Turaidas baznīcas kapsētas plānojums, iekārtojums un mirušo apbedīšanas veids uzrāda līdzību ar pārējām mūsdienu Latvijas teritorijā arheoloģiski pētītajām viduslaiku un agro jauno laiku apbedīšanas vietām. Mirušie guldīti ar galvu rietumiem virzienā, kārtoti rindās un vairākās kārtās. Ar senlietām ir bagātāki hronoloģiski senākie kapi, agro jauno laiku apbedījumos pārstāvētas atsevišķas rotas un monētas. Vairākos apbedījumos kapu inventārs nav atrasts, kas norāda, ka mirušie guldīti līķautā vai speciālā bēru tērpā.

Izdevuma mērķis ir padarīt sabiedrībai pieejamas ziņas par Turaidas muzejrezervāta arheoloģisko priekšmetu kolekciju un tās izpētes rezultātiem. Grāmata paredzēta ne tikai šauram speciālistu lokam, bet arī ikvienam, kas vēlas tuvāk izzināt Vidzemes viduslaiku un jauno laiku vēsturi. Grāmatas pilns teksts tulkots arī angļu valodā, un tas dos iespēju ar šo materiālu iepazīties Baltijas reģiona senākās vēstures pētniekiem un interesentiem arī ārvalstīs.