Turaidas pils pagalmā atjaunotā aka

Šopavasar Turaidas pils pagalma vidū atjaunota koka grodu aka, kurai izbūvēts jumtiņš un trīsis ūdens spaiņa pacelšanai. Par restaurēto aku bija publicēta īsa informācija muzejrezervāta mājaslapā 2022. gada 5. aprīlī : https://www.turaida-muzejs.lv/2022/04/restaureta-turaidas-pils%e2%80%afkoka-grodu-aka/. Akas koka grodi ir oriģinālās guļbūves konstrukcijas kopija, bet pacelšanas mehānisms ļauj aplūkot vēsturiskas ierīces rekonstrukciju. Kāpēc akas virszemes daļai izvēlēts šāds izskats

Ūdensapgāde katrā dzīvesvietā ir viena no pirmajām ikdienas vajadzībām. Senatnē mājsaimniecībā nepieciešamo ūdeni ļaudis smēla tuvākajā ūdenskrātuvē – upē vai ezerā, strautā vai avotā, izraktā vai uzstādinātā dīķī, bet pēc lietus gāziena – arī dabīgās klinšu iedobēs vai mākslīgi ierīkotos rezervuāros. Tomēr kvalitatīva dzeramā ūdens iegūšanai visparocīgākā bija aka, kuru pilīs izraka pagalmā vai kādas celtnes apakšstāvā, kur krustojās ūdens āderes. Turaidas pils novietota augstā Gaujas senkrasta malā, avotainā un ūdens dzīslām cauraustā vietā. Ģeoloģiskie apstākļi celtniekiem apgrūtināja mūru pamatu nostiprināšanu, bet iedzīvotājiem atviegloja ūdensapgādi. Pils iedzīvotāju vajadzībām bija ierīkotas vairākas akas. Tās ne tikai atviegloja ikdienas ūdens ieguvi, jo spaiņu nesējam nebija jāiet uz tālu avotu, bet arī deva vienīgo veldzi aplenkuma gadījumā, kad ceļi ārpus pilij bija noslēgti.

Turaidas pils pagalmā pie austrumu korpusa 1992. g. atsegtās akas uzmērojums – vertikāls griezums: 1 – guļbūves grodi skatā no augšas, 2 – ūdenskamera ar vertikālu dēļu apšuvumu iekšpusē, 3 – koka ķīļi starp grodiem un dēļu apšuvumu akas apakšdaļā; 4 – horizontāli likti apšuvuma dēļi; 5 – ar bērza tāsīm aptīts guļbaļķis – varbūtēja ūdens līmeņa atzīme.

Arheoloģisko izrakumu laikā Turaidas pilsdrupās 20. gs. pēdējā ceturksnī, gan atrokot bijušo korpusu pagrabus, gan attīrot pagalma bruģi, izdevās iegūt liecības par trim akām. Viena atsegta 1982. gadā blakus Galvenajam tornim bijušā ziemeļu korpusa puspagraba stāvā. Tā bijusi neliela, sekla aciņa ar nepilna metra diametru, kuras malas izbūvētas no akmeņiem. Domājams, ka to lietoja augšstāvu iemītnieki dzeramā ūdens pasmelšanai, jo akas aizbērumā atrada galda trauku – 14. gs. Reinzemē izgatavotu akmensmasas keramikas krūzi. Šī aka virs zemes līmeņa netika restaurēta un aplūkojama tikai 40 gadus senos zīmējumos un dažās fotogrāfijās.

Otra ūdens ņemšanas vieta atrasta 1989. gada pētījumos izrakumu laukumā pagalma rietumu malā blakus lielajam pusapaļajam tornim. Tur zem vairākus metrus bieza gruvešu slāņa atsedza kādas 13.–14. gs. koka ēkas apakšdaļu un telpā bijušu koka grodu aku, kuras aizbērumā uzgāja vairāku nelielu koka trauciņu paliekas.

Trešā un visjaunākā Turaidas pils aka arheoloģiskajos izrakumos pagalmā izpētīta 1992. gadā. Norokot virsējos būvgružus, kas saturēja 18. gs. celtniecības darbu gruvešus, apmēram metra dziļumā zem toreizējā pagalma līmeņa zemē iezīmējās satrūdējuši guļbūves akas vainagkoki, kas apņēma kvadrātisku šahtu ar pusotru metru platām malām. Iztīrot 9 m dziļo aizbērumu, tajā atrada vairākus bojātus priekšmetus – ar 17.–18. gs. datējamus ādas apavu fragmentus un salūzušu baltmāla pīpju daļas. Nelielais senlietu skaits neraisa izbrīnu, jo laba dzeramā ūdens nodrošināšanai pilīs akas vajadzēja regulāri tīrīt, tāpēc lietošanas laikā nejauši iekrituši priekšmeti ik pa laikam no akas dibena tika izvākti. Akas aizbērumā atrastās senlietas tur nonākušas kopā ar šahtas likvidēšanai pievesto zemi. Veicot radioaktīvā oglekļa analīzes koka grodiem, tika noteikts akas datējums ar 16. gs. pirmo pusi. Tas ir laiks, kad akai ielikti jauni grodi, bet jau agrāk turpat atradusies senāka ūdens ņemšanas vieta.

Pagalma akas likvidēšanu atcerējies Turaidas draudzes mācītājs Johans Justins Lopenove, sava mūža nogalē 1818. gadā sarakstītajās piezīmēs minot, ka “krievu valdīšanas sākumā” (tas ir, pēc 1721. gada)  kādā tumšā vakarā akā iekritis un noslīcis cilvēks. Viņš apbedīts Turaidas draudzes jaunajos kapos pie ceļa uz Inciemu. Tā kā šī kapsēta ierīkota pēc 1773. gada, tad Turaidas pils pagalma aka aizbēršana varēja notikt 18. gs. pēdējos gadu desmitos.

Akas ar trīsi: 1 – nezināma vācu mākslinieka 1547. gada zīmējums, 2 – nezināma autora ilustrācija no “Orbis pictus” 1777. gada angļu izdevuma, 3 - Kristofa Veidica (Weiditz) zīmējums no 16. gs. 30. gadiem.

Akas apakšdaļā ūdens kamerai bija rūpīgi ieklāta dēļu grīda un labi saglabājušās apaļkoku sienas ar dēļu oderējumu iekšpusē. Tā kā šahtas dziļumā pastāvīgi ieplūda gruntsūdeņi, tad ūdens līmenim vajadzēja turēties konstanti augstam – apmēram līdz šahtas vidusdaļai, kur viens baļķis bija aptīts ar bērza tāsīm. Turpretī augšējie grodi, kam piekļuva gaiss, bija stipri satrūdējuši, tāpēc tos nākamajā gadā pēc izrakumiem rekonstruēja, izmantojot jaunus kokmateriālus.

Toreizējās restaurācijas rezultātu 30 gadu laikā atkal bija sagrauzis laika zobs, tāpēc 2022. gadā tika nolemts aku atjaunot, nomainot satrunējušos baļķus šahtas augšdaļā. Tā kā kādreizējās akas virszemes izskats nebija zināms, Turaidas muzeja darbinieki vispirms meklēja informāciju pils 16. gs. beigu inventarizāciju protokolos. Diemžēl tajos nekas par ūdensapgādi nav minēts. Toties Gaujas kreisajā krastā celtās Siguldas pils 1590. gada revīzijā aprakstīta aka, kas no ārpuses bija apšūta zāģētiem dēļiem un apjumta ar dakstiņiem, bet tās ķēdei piestiprināti divi dzelzs stīpām apkalti spaiņi. Šādam aprakstam – akai, no kuras ūdens uzvilkts ar diviem spaiņiem – tika meklētas analoģijas senos attēlos.

Atbilstošs izskats tika atrasts vairākos 15.–18. gs. zīmējumos un grafikas darbos, kurus gatavojuši gan pazīstami Rietumeiropas mākslinieki, gan anonīmi autori. Tās ir akas ar trīsi, kas piestiprināts pie horizontāla baļķa, kuru balsta viens vai divi vertikāli ierakti stabi. Dažos attēlos redzama virve, citos ķēde, kurai piesieti spaiņi. Reizēm akai attēlots šaurāks vai platāks jumtiņš. Vairāku līdzīgu ūdens pacelšanas ierīču sastopamība četru gadsimtu laikā netieši liecina, ka akas ar trīsi Rietumeiropā tika celtas no vēlajiem viduslaikiem līdz pat 18. gs. beigām.

Kristus un samariete pie akas. Lūkass van Leidens, kokgriezums, ap 1520. gadu.

Vienu kokgriezumu, kurā attēlota aka ar trīsi, darinājis izcilais nīderlandiešu grafiķis Lūkasa van Leidens 1520. gadā, ilustrējot Jaunās Derības sižetu “Kristus un samariete pie akas”. Interesanti, ka šī attēla vienkāršota spoguļattēla kopija simt piecdesmit gadus vēlāk – 1672. gadā – ievietota kā ilustrācija Rīgā izdotai “Latviešu pātaru grāmatai”, kuras eksemplārs glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Turaidas pils pagalma aka ar trīsim pārmestu virvi un diviem spaiņiem. Rekonstrukcijas skice – akas vertikāls griezums (zīm. arhitekts Artūrs Lapiņš)

Kas ir trīsis un kā tas darbināms? Trīsis ir mehānisms, kas samazina smaguma pacelšanai pieliekamo spēku. To izgatavo, riteni nostiprinot atbalsta konstrukcijas skavā tā, lai tas grieztos ap savu asi. Riteņa malā izveidotai rievai apmetot virvi, ierīce palīdz mainīt virves kustību un pieliktā spēka virzienu. Trīsis bija pazīstams jau pirms 4000 gadiem Senajā Ēģiptē. Kā parāda viduslaiku un jauno laiku attēli, rotējošu trīsi izmantoja dažādu smagumu pacelšanai, sevišķi ceļamkrāniem, piegādājot ēku augšstāviem būvmateriālus, kā arī smagu ūdens spaiņu uzvilkšanai no dziļām akām. Ja akas trīsim pārmestai virvei katrā galā piesēja pa spainim, tad ietaupījās ūdens smēlēja spēks un laiks. Velkot virvi uz vienu pusi, tika pacelts piesmeltais spainis un akā nolaists tukšais. Kad ūdens no pirmā spaiņa bija izliets, to atkal ielaida akā, vienlaikus velkot virvi un ceļot augšup otru piesmelto spaini.

Turaidas pils pagalma akas augšdaļu 2022. gada agrā pavasarī rekonstruēja pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta. Akas augšdaļā tika nomainīti satrūdējušie guļbaļķi un šahtu nosedza ar dēļu vāku. Tās abās malās novietoti vertikāli stabi, kas balsta divslīpju jumtiņu. Tā apakšpusē pievienots trīsis, kuram pārmesta virve ar diviem koka spaiņiem galos. Mūsdienās aku izmanto samērā reti, jo tā kalpo tikai pils apsaimniekošanas vajadzībām. Ikdienā drošības dēļ akas šahta nosegta ar aizslēdzamu vāku. Arī abi ūdens spaiņi pastāvīgi nav redzami, jo viens ielaists akas dziļumā, bet otrs, kuru ikdienā nelieto, noglabāts mitrā vietā. Citādi, ilgstoši stāvot sausumā uz akas vāka, koka dēlīšu spainis ātri sažūtu un dzelzs stīpas nokristu.

Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste