Turaidas muzejrezervātā top Siguldas evaņģēliski luteriskās draudzes hronikas (1739–1889) tulkojums ar komentāriem, ko digitālā versijā iecerēts padarīt pieejamu plašākai sabiedrībai. Tulkojumu no vācu valodas veic TMR Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists, Dr. hist. Edgars Ceske, par konsultantēm pieaicinātas ģermāniste, Dr. phil. Silvija Pavidis un paleogrāfijas speciāliste, LU doktorante Enija Rubina. Projekts ieguvis arī Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu.

Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas, sākot jau ar 17. gs. otro pusi, glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā; digitalizētā veidā tās apskatāmas vietnē https://raduraksti.arhivi.lv/collections/1:4:11

Baznīcas grāmatās atrodamas ziņas par dzimušajiem, resp., kristītajiem, konfirmētajiem (dievgaldniekiem), laulātajiem un mirušajiem gan latviešu, gan vācu draudzēs. Retākos gadījumos, kā Siguldā, baznīcu grāmatām pievienoti arī izvērstāki teksti par zīmīgākajiem notikumiem draudzē: neparastām dabas parādībām, epidēmijām, baznīcu padomēm, skolām u. c. Šīs hronikas ir nozīmīgs lokālās vēstures un kultūrvēstures avots; tās noderīgas gan vēsturniekiem un novadpētniekiem, gan visiem interesentiem.

Fragments no Siguldas draudzes hronikas ar mācītāja J. Ticmana ziņām par notikumiem Siguldas novadā no 1746. līdz 1759. gadam

Vecākās Siguldas luterāņu draudzes baznīcas grāmatas nav saglabājušās: tās sadega 1747. gada 30. maija ugunsgrēkā, kad Siguldas pastorātā (mācītājmājā) iespēra zibens. Tikai nejaušības pēc saglabājies draudzes padomes sēdes, jeb, kā to oficiāli sauca – baznīcas ģenerālās komisijas sanāksmes – protokols. No 1720. līdz 1759. gadam Siguldas draudzes mācītājs bija Johans Ticmans (Johann Titzmann, 1690–1767). Pēc mācītājmuižas nodegšanas viņš, kā pats raksta, “vairākus gadus bijis spiests dzīvot rijā”, jo muižas īpašnieks atteicis līdzekļus jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai. Vēlākos ierakstus Siguldas draudzes hronikā izdarījuši mācītāji Gothards Vilhelms Rīmanis (Gotthard Wilhelm Riemann, 1739–1797), kas bija mācītājs Siguldas draudzē no 1765. līdz 1797. gadam, Johans Andreass Poortens (Johann Andreas Poorten, 1767–1854), attiecīgi no 1798.–1810. gadam, Karls Eduards Pegaus (Carl Eduard Pegaus, 1785– 1861), mācītājs no līdz 1810. līdz 1857. un Reinholds Girgensons (Reinhold Girgensohn, 1825–1891) – no 1857. līdz 1889. gadam.

Siguldas draudzes karte, 1798. Fragments no Ludviga fon Mellīna atlasa

Siguldas draudze tolaik aptvēra teritoriju no Desupes (tagadējās Egļupes) rietumos līdz Kumadai – Amatas kreisā krasta pietekai – austrumos, iekļaujot Siguldas pilsmuižas, Paltmales (tagadējās Augšlīgatnes), Līgates/Līgatnes (tagadējās Lejaslīgatnes), Jaunķempju, Nurmižu, Ramas, Gāles un Kronenbergas (Lorupes) muižu zemes. Ziemeļos to no Krimuldas norobežoja Gauja, dienvidos Siguldas draudze robežojās ar Allažu-Vangažu draudzi. 1737.gadā Siguldas pilsmuižu, kas līdz tam bija bijusi Krievijas valsts jeb “kroņa” muiža, ķeizariene Anna Joannovna dāvināja īru izcelsmes feldmaršalam, Rīgas un Vidzemes gubernatoram, grāfam Pēterim fon Lasī (Peter von Lacy, 1678–1751), pēc kura nāves tā nonāca viņa dēla Franča Morica īpašumā; no tā pilsmuižu desmit gadus vēlāk atpirka viņa māsa Helēna Marta, kas bija precējusies ar vēlāko Vidzemes ģenerālgubernatoru, arī pēc izcelsmes īru, Georgu/Džoržu fon Braunu (Georg von Browne, 1698–1792). Tā nu līdz 1827. gadam Sigulda turpināja palikt fon Braunu ģimenes īpašums; pēc tam to mantoja G. fon Brauna meita no otrās laulības Eleonora Kristīne, precējusies fon der Borha (Eleonora Christine von der Borch, geb. von Browne, 1766–1844); Borhu līnijai turpinoties Kropotkinu līnijā, pēdējiem Siguldas pilsmuiža piederēja līdz pat Latvijas agrārajai reformai 1920. gadu sākumā.

Pēteris fon Lasī Siguldas draudzes hronikā kā draudzes padomes loceklis pieminēts 1739. gada ģenerālkomisijā, Georgs/ Džordžs fon Brauns – 1776. gada ģenerālkomisijā; sakarā ar dāvinājumiem un baznīcas remontiem pieminēta grāfiene Eleonoras fon der Borha.

No hronikas uzzinām arī, ka 1739. gadā Siguldas draudzes skolas “skolmeistars” bijis Fr. Pētersons (Fr. Petersohn), zvaniķis – Baznīcas kroga krodzinieks Indriķis. Cits šā paša laika avots – 1739. gada baznīcas vizitācijas (pārbaudes) protokols – atzīmē Siguldas dievnama, kurš jau kopš viduslaikiem nesa sv. Bērtuļa vārdu, slikto stāvokli. Norādīts, ka baznīcas jumts ir bojāts – “tā ka lietus un sniegs nāk iekšā”, sakristeja iebrukusi, [koka] zvanu tornis bīstami līgojas ne tikai zvanot, bet arī stiprākam vējam pūšot. Esot jāuzlabo arī grīda, sevišķi virs apbedījumiem, lai ļaudis, pie komūnijas ejot, neiekristu kapos (LVVA, 234. fonds, 1. apraksts, 14. lieta, 990., 999, 101. lp). 1740. gados Siguldas pilsmuižas īpašnieks un draudzes patrons Lasī lika baznīcu kapitāli pārbūvēt.

Siguldas baznīca, 1775. Gustava Bergmaņa zīmējums

Savukārt minētā draudzes hronika vēsta par turpmākajiem baznīcas remonta darbiem:

– 1815 tika nokrāsotas baznīcas durvis, soli un kancele, kā arī nobalsinātas sienas. – 1828. gadā grāfiene Eleonora fon der Borha, kura iepriekšējā gadā bija mantojusi Siguldas pilsmuižu no sava mirušā brāļa, pavēl uz sava rēķina apmūrēt Siguldas baznīcu ar ķieģeļiem “lai tā ziemā vairāk siltuma turētu” un piebūvēt tai priekšnamu.

Vairākkārt pieminēti muižu īpašnieku un tirgotāju dāvinājumi baznīcai. Tā 1815. gadā no Līgatnes papīrfabrikas dibinātāja, Rīgas tirgotāju Konrāda Justus Štorha Siguldas baznīca saņem jaunu altāri, divus sudraba svečturus un divus altāra pārsegus; 1826. gadā Ramas muižas īpašnieks un baznīcas priekšnieks Tilnera kungs dāvina 2 patinētus sudraba lukturus. 1828. gadā Siguldas baznīca no grāfienes fon der Borhas saņem dāvinājumā sudraba kausu un oblātu šķīvi. 1830. gadā grāfienes muižu pārvaldītājs, barons fon Volfs un viņa sieva dāvina baznīcai ļoti vērtīgu un vajadzīgu dāvanu – skaistas ērģeles.

Ļoti interesantas ir ziņas, kas vēsta par dāvinājumiem ne tieši baznīcai, bet vispārējai labdarībai, īpaši trūcīgajiem: 1775. gadā Siguldas un Paltmales muižu īpašnieki liek ierīkot hospitāli, lai atbalstītu savu muižu nabagus, pie tam pirmais dāvājis 150, otrais 50 dālderu kapitāla, no kuru gada augļiem jāatbalsta nabagi. Vēlāk, ap 1802. gadu, malā pievienota piezīme, ka nabagiem noteikti trīs kapitāli: no Siguldas pilsmuižas 300 valstsdālderu, no lielmātes grāfienes fon Borhas 100 valstsdālderu un no Paltmales muižas 50 valsts dālderu.

Sevišķas uzmanības vērta ir epizode, kurā dāvinātājs ir kāds turīgs latvietis: “1814. [gadā] – labdarības dāvinājums no tā no kalpu kārtas nākušā, pie Paltmales muižas piederīgā, mirušā Rīgas tirgotāja Mārtiņa Jēkabsona, kurš ar testamentu novēl 300 dālderus jeb 400 sudraba rubļus kapitālam paltmaliešu kalpu bērnu vajadzībām”. Zīmīgi, ka tik lielu kapitālu no kalpu kārtas cēlies cilvēks spējis uzkrāt jau pirms dzimtbūšanas atcelšanas!

Samērā daudz ierakstu veltīts skolām.

1779. gadā par Siguldas draudzes skolmeistaru tiek iecelts Johans Pēteris Kozens (Kohsen). Pēc tam, kad viņš pēc uzticīgi nokalpotiem 38 gadiem lūdz draudzes padomei dēļ savas atlaišanas un pēc uztura vecumdienās, viņam tiek piešķirta tiem laikiem diezgan pieklājīga summa – 47 sudraba rubļi gadā. Kozena vietā par Siguldas draudzes skolas skolotāju tiek izraudzīts līdzšinējais Dzērbenes skolmeistars Vordermans (Wordermann). Ar viņa atnākšanu baznīcas dziedāšanas draudzē uzlabojas, tomēr jau 1820. gadā Vordermans dodas atpakaļ uz Dzērbeni. Viņa vietā tiek izraudzīts Jaunpiebalgas skolmeistara dēls Ēriks Kronbergs (Erich Kronberg), bet arī tas nav uz ilgu laiku: 1824. gada pavasarī Kronbergs pārceļas uz Allažiem; viņa vietā par Siguldas ķirspīles (draudzes) skolas skolmeistaru pirmo reizi draudzes vēsturē tās priekšnieki – muižnieki izrauga latvieti Pēteri Lesiņu, Paltmales “Lapsu” māju saimnieka dēlu, kurš gan citu nekādu izglītību nav baudījis kā vienīgi pie minētā Vordermana un vēlāk Rīgā “to mācību saņēmis un vajadzīgu uztaisīšanu dabūjis”. Četrus gadus vēlāk, 1828. gada vasarā, Siguldas draudzes skolu konvents nolemj dibināt Siguldas draudzē parohiālo draudzes skolu. Par skolotāju apstiprina jau minēto Pēteri Lesiņu. Parohiālā draudzes skola atšķiras no zviedru laikos, 17. gs. beigās dibinātajām draudzes-ķirspīles (vācu Kirchspiel) skolām ar to, ka pirmajā bez lasīšanas, baznīcas dziesmu dziedāšanas un katķisma tiek mācīta arī rakstīšana, rēķināšana un dārzkopības pamati. Paredzēts, ka parohiālajā skolā “6 zēniem būs apmācītiem tapt” un “skolmeistars Lesings” par katra apmācīšanu dabū – gaismu (skalus vai sveces) un malku ierēķinot – sudraba 8 rubļus gadā, no kā pagasts maksā 1 rbl. 25 kap., muiža 40 kap. un lielskungs Kibers dāvina 2 rises rakstāmpapīra. Diemžēl, Lesiņa mūža nogale ir traģiska – nespēdams pārdzīvot sava vienīgā dēla nāvi (kurš nošaujas), viņš sajūk prātā un mirst Rīgā, Aleksandra augstumu slimnīcā Sarkandaugavā. Viņa vietā 1848. gadā nāk Cimzes skolotāju semināra absolvents Pēteris Graumanis.

Ceļš no Rīgas uz Cēsīm pie Paltmales muižai piederošā Līgatnes kroga, 1792. Johana Kristofa Broces zīmējums

No muižas uzturētajām zemnieku skolām kā pirmā tiek ierīkota Kronenbergas (Lorupes) muižā – 1802. gadā, savukārt 1858. gadā tiek nodibināta skola Līgatnes papīrfabrikas strādnieku bērniem, bet 1872. gadā tiek izveidotas skolas zemnieku bērniem Siguldas un Jaunķempju pagastos – jāsaka, ar krietnu nokavēšanos, jo pirmā pagasta skola draudzē (Paltmalē) tiek nodibināta jau 1865.  gadā. No minētās hronikas iespējams iegūt arī dažādu informāciju par novada saimniecisko vēsturi. Tā, piemēram, minēts, ka 1739. gadā Siguldas draudzē esot 160 “stipras” zemnieku mājas, bet baznīca, kā jau teikts iepriekš, ir “galīgi sakritusi”. 1779. gadā Siguldas draudzē ir 180 “stipras” zemnieku mājas, 12 krogi un 4 dzirnavas; toties baznīca ir “labā stāvoklī”.

19. gadsimta pirmajā pusē un vidū intensīvi tiek pirktas un pārdotas muižas, īpaši nelielās: tā Ramas muiža laikā no 1855. līdz 1860. gadam maina īpašnieku trīs reizes. 1856. gadā brāļi Kīberi (Kyber) pārdod Līgatnes papīrfabriku baronam Karlam fon Grothusam (Carl von Grothus) no Cēsīm, kurš to pārveido par akciju sabiedrību. Tomēr pasākumam nav veiksmes: 1864. gadā akciju sabiedrība bankrotē un to par 100 000 rubļu nopērk Ramas muižas rentnieks. Viņš drīz pēc tam mirst un 1867. gadā par Ramas muižas īpašnieku kļūst bijušais Līgatnes papīrfabrikas īpašnieks Alberts Kībers. Bet ne uz ilgu laiku: arī viņš 1871. gadā mirst. Tā paiet tā pasaules godība! Toties 1863. gadā tiek pārdota privātīpašumā pirmā pie Paltmales muižas piederošā zemnieku saimniecība.

Uzskaitījums nebūtu pilnīgs, ja netiktu pieminēts vēl kāds aspekts, kas plaši pārstāvēts minētajā hronikā: tās ir dabas katastrofas un dažādi nelaimes gadījumi, gan ar uguns postu, gan šaujamiem ieročiem saistīti:

– 1746. gada 22. maijā zibens Siguldas pilī nosper leitnanta fon Reka dēlu Konrādu Frīdrihu un divus zemnieku jaunekļus, bet jau nākamā, 1747. gada 30. maijā (atkal zibens spēriena!) rezultātā, kā jau teikts, nodeg Siguldas mācītājmuiža; sadeg visa mācītāja manta, kā arī arhīvs; – 1813. gada vasarā – kārtējais pērkona negaiss: “Siguldas pilsmuižas Vecdreļļa sētā Anna muižas tuvumā kopā ar viņas ganīto aitu baru no zibens nosperta; arī Nurmižos, Pāvula sētā (kura nodega), kalpa Jēkaba sieva, kad tā savu pusgadu veco bērniņu gribēja no šūpuļa paņemt, savu dzīvību atstāja”; vai arī: – “1804. gada 14. decembrī mirst Jaunķempju muižas Liel-Incēnu saimnieks Mārtiņš, pēc tam, kad tas ticis sakosts no traka vilka” un – “1810. gada 20. februārī pēc strīda ar kādu krievu ģenerāli nošaujas Ramas muižas arendators Otto fon Virbergs”. – 1872. gada 10. maijā: liela viesuļvētra plosa Siguldas draudzi, īpaši Jaunķempju un Ramas muižas (sīkāku informāciju par to sk. šī mēnešraksta šī gada jūnija numurā). Īpaši smagi tiek sagrauta Jaunķempju baznīca. Tomēr 1881. gadā sāk būvēt jauno baznīcu, ko jau 1882. gadā iesvēta, bet 1889. gadā iesvēta arī šīs baznīcas ērģeles.

Hronika noslēdzas ar zīmīgu kultūrvēsturisku notikumu – 1889. gada 24. septembrī “kāds latvietis, Ore” sniedz ērģeļmūzikas koncertu atjaunotajā Jaunķempju baznīcā. Šis “kāds latvietis” bija pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ērģeļu virtuozs un komponists Ādams Ore (1855–1927), kurš bija guvis lielus panākumus Latvijā un Rietumeiropā, pēc studiju beigām Rīgā, Štutgartē un Neapolē ar koncertiem apbraukājot Vāciju, Austriju, Šveici, Itāliju, Holandi un citas valstis. Viņš sacerējis tautas dziesmas “Kur tu augi, daiļa meita” harmonizējumu III Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Ar laiku popularitāti ieguva arī cita Ores dziesma “Daugaviņa, māmuliņa”. Ore ražīgi darbojies arī kā komponists, izdodot  divus dziesmu krājumus (1890).

Vēstures process ir sarežģīts, un tā interpretācijas, kā zināms, mēdz būt dažādas, visai bieži subjektīvas un ideoloģizētas. Tomēr līdzās vēstures galvenajai virzībai un notikumiem vienmēr atrodams milzums sīku, konkrētu faktu, detaļu, personu, kas piešķir tās procesam sulīgumu, krāsainību un vienreizīgumu, iesakņojušos stereotipus palaikam apstiprinot vai tos visai bieži noliedzot. Tieši tāpēc lokālās vēstures avoti ir tik ļoti svarīgi. Bet Siguldas evaņģēliski luteriskās draudzes hronika ir arī praktiski vienīgais stāstošais (narratīvais) novada vēstures avots par laiku no 18. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum.