Turaidas
muzejrezervāts


Pārdomas, krītot “Uzvaras piemineklim”


Ceļš uz izpratni par vispārcilvēciskām vērtībām un vēsturisko patiesību nav noejams vienas paaudzes laikā. Saistībā ar pieminekļa padomju karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem (“Uzvaras piemineklis”) - demontāžu šī gada 25. augustā, neliels fragments par 25 gadus seniem notikumiem no zvērinātās advokātes un Turaidas  muzejrezervāta atbalsta biedrības valdes priekšsēdētājas Ilzes Krastiņas 2015. gadā izdotās atmiņu grāmatas “Mūsu advokātiņš nāk”:

Ilze Krastiņa. Mūsu advokātiņš nāk. 2015

Ilze Krastiņa. Mūsu advokātiņš nāk. 2015

 “Tagad sāksies apraksts par manu piedalīšanos politiskā kriminālprocesā, kurš “nodārdēja” pa visu Latviju.

1997. gada naktī uz 6. jūniju 00.56 nogranda sprādziens. Sprādziena rezultātā aizgāja bojā divi jaunieši un daļēji tika sabojāts pieminekļu komplekss “Latvijas atbrīvotajiem 1941.–1945. gads”, nodarot kaitējumu Ls 28 902,00 apmērā. Vēlāk apsūdzībā tika norādīts, ka sprādzienu izraisījuši bojā gājušie jaunieši Aivars un Aldis, uzstādot laika mehānismu un savienojot elektrisko ķēdi ar iepriekš pašizgatavotām sprāgstvielām, kas izvietotas 12 dažādu tilpumu kannās, kopā 60 kg, kā arī 5 kg trotila. Mans aizstāvamais Haralds Buciņš tika apsūdzēts par piedalīšanos organizētā grupā “Pērkoņkrusts”, kuras mērķis bija izdarīt valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu un sprāgstvielu nelegālu glabāšanu un izgatavošanu. Sprāgstvielas tika izgatavotas, sasmalcinot kafijas dzirnaviņās amonija nitrātu, pievienojot kālija permanganātu un sodrējus, kurus ieguva no skursteņiem. Vēlāk ar sprādzientehniskajām ekspertīzēm uz priekšmetiem, kas izņemti no notikuma vietas, tika konstatētas brizantas sprāgstvielas – plastikāta pēdas, kas varētu būt savstarpēji identiskas. Šī veida sprāgstviela ir rūpnieciski ražota un to izmanto militāriem mērķiem. Mājas apstākļos to izgatavot nav iespējams un tās iegādāšanās tiesājamajiem netika inkriminēta. Izmeklēšanas eksperimentā, kas notika Ādažos, uzspridzinot tādu daudzumu un tādā veidā mājās pašizgatavotās sprāgstvielas, tikai tādu būkšķi vien izraisīja, atstājot nelielu bedrīti. Vēl šodien nav noskaidrots, kurš piegādāja un izmantoja militārām vajadzībām ražotās sprāgstvielas, kuram tās bija pieejamas. Mans viedoklis ir tāds, ka šajā spridzināšanā piedalījās vēl “trešais spēks”, tāds pats, kāds piedalījās šaušanā Bastejkalnā. Tad jau viegli novākt nevēlamos. Tiesa atrisināja to vienkārši – uzskatīja, ka minētās sprāgstvielas uz notikuma vietu atgādāja bojā gājušie divi puiši. Man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, kad atceros lietā esošo foto bildi par to, kas bija palicis pāri no diviem jauniem, brašiem zemessargiem – paplāte ar cilvēku gaļas gabaliņiem un vienu matu kušķīti.

Kā vārdā? No deviņiem notiesātajiem jauniešiem, kuri sevi dēvēja par “Pērkoņkrustiešiem”, visi apgalvoja, ka vēlējušies novākt to okupāciju atgādinošo monstru. Tas, ka tas atgādina Latvijas Republikas okupāciju, skaidrs ir visiem tāpēc, ka nekur citur padomju armijas slavinātāji tā nepulcējas 9. maijā, kā pie šī saucamā “Uzvaras pieminekļa”. Jaunieši bija lasījuši Latvijas vēsturi, viņi zināja, ka Latvijas Republikas laikā tur tika uzcelta estrāde Dziesmu svētkiem un laukums kalpoja miermīlīgiem mērķiem. Aivara Gulbja veidotā skulptūra bija ļoti neveiksmīga, jo tiešām slavināja okupācijas varas militāro spēku. Pirmās instances Rīgas Apgabaltiesas tiesnese Saulīte atzina visus par vainīgiem un visus 9 notiesāja. Lai pastiprinātu apsūdzības prokuratūra bija izvilkusi vairāku gadu vecus notikumus, kā piemēram kautiņu diskotēkā Madonā, kautiņu viena puiša darba vietā u.c. nebūtiskus pārkāpumus.

Pilnīgi aplams izrādījās apgalvojums, ka pieminekļu komplekss “Latvijas atbrīvotājiem 1941.-1945. g." ir aizsargājams kultūras piemineklis un, ka nodarīti milzīgi zaudējumi valstij. To 1983. gadā uzcēla piespiedu kārtā no mūsu algām atvilktajiem tautas līdzekļiem, tas nekur nav reģistrēts kā aizsargājams kultūras piemineklis, viņa mākslinieciskā vērtība ir nulle. Pa radio dzirdēju pieminekļa autoru tēlnieku Aivaru Gulbi sakām, ka viņa skolotājs savā laikā ir teicis, ja tēlnieka darbu spridzina, tad varot lepoties!

Par monstra īpašnieku uzdevās Rīgas Dome, bet tā kā nevarēja pierādīt savas īpašuma tiesības, tad civilprasība par Ls 28 902,00 piedziņu no spridzinātājiem tika noraidīta. Tiesa bija spiesta atteikties no pirmatnējās juridiskās kvalifikācijas par aizsargājama kultūras pieminekļa bojāšanu ar spridzināšanu lielos apmēros. Tā kā daži no tiesājamiem bija izgatavojuši un izplatījuši skrejlapas ar uzsaukumiem “Par latvisku Latviju!”, “Latviešiem darbu un maizi!”, “Okupantus ārā!” un vēl dažādus saukļus, kas varētu tikt tulkoti kā mudināšana uz valsts varas gāšanu un nacionālā naida kurināšanu, tad šis process izvērtās par politisku lietu. Manam aizstāvamajam H.Buciņam par svešas mantas bojāšanu un sprāgstvielu izgatavošanu, tiesa piesprieda 2 gadus un 8 mēnešus, atbrīvojot no apcietinājuma, jo viņš jau bija tik ilgi atradies ieslodzījumā un uz viņu attiecināja 1997. gada 05.12. Amnestijas likumu. Otru manu aizstāvamo Valdi L. kungu solīdos gados, kurš atrazdamies cietumā, bija pārcietis divus infarktus, apelācijas tiesa piemēroja sodu – brīvības atņemšanu uz 8 mēnešiem nosacīti, ar pārbaudes laiku uz 6 mēnešiem. Kā taisnīga sprieduma autorus gribu pieminēt LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesnešus M.Goldšmiti, A.Nusbergu un P.Opincānu. Šiem tiesnešiem pietika drosmes atzīt, ka tas monstrs Uzvaras laukumā nav atzīstams par aizsargājamu kultūras pieminekli un atcēla apsūdzības tajā daļā, atstājot kvalifikāciju, kā svešas mantas bojāšanu un vainas formu atzina – kā līdzdalību spridzināšanā un sprāgstvielu izgatavošanā.

2006.gada 06.05. tika aizturēts jaunietis, kurš līdz tam slēpās. Man viņš bija jāaizstāv. Viņu apsūdzēja par uzsaukumu sacerēšanu un izplatīšanu, publiskos aicinājumus gāzt pastāvošo Latvijas Republikas nostiprināto valsts varu un grozīt valsts iekārtu laika periodā no1995. gada līdz 1998. gadam. Viņš, kopā vēl ar divām personām, pēc uzsaukumu pavairošanas, tos nosūtīja Satversmes aizsardzības birojam, Ģenerālprokuratūrai, Krievijas un Izraēlas vēstniecībām, dažādiem laikrakstiem, izplatīja lauku rajonos.

Gribu pastāstīt par šiem puišiem, par viņu vēstures zināšanām, viņu mērķiem un izpratni par Latvijas nākotni pēc brīvības atgūšanas. Tagad, skatoties 20. gadus atpakaļ, jāatzīst, ka viņiem daudzos jautājumos bija taisnība. Viņi jau tad paredzēja, ka būs bezdarbs un savos uzsaukumos aicināja valdību gādāt, lai rūpnīcas nenojauc, lai nepārdod gāzi Krievijai, lai neizved melno metālu no valsts, lai izvēlas nepērkamus cilvēkus vadošos amatos. Paši viņi visi nodarbojās ar sportu, bija savstarpēji izpalīdzīgi, palīdzēja atrast darbu cits citam, visi bija beiguši vidusskolas, daži mācījās augstskolās.

Pirmo reizi, kad aizgāju uz cietumu, lai satiktos ar savu aizstāvamo H.Buciņu, viņš nevarēja nostāvēt kājās, nāca turēdamies pie sienas. Viņš bija sasists un morāli pazemots. Viņa veselība jau pirms aresta nebija laba. Uzrakstīju prokuroram, lai pārbauda notikušo vardarbību, kaut gan jau zināju rezultātu. Pie pārbaudes mans aizstāvamais pateica, ka pats ir nokritis un sasities. Viņš jau bija apguvis cietuma likumus, ja sūdzēsies, būs vēl sliktāk. Visbargāk tika notiesāts Jānis Reksis par kustības “Pērkoņkrusts” organizēšanu un aicināšanu uz valsts varas gāšanu. Patiesībā nekādu valsts varu neviens netaisījās gāzt un nemaz nebūtu varējuši to izdarīt ar plikām rokām. Šodien tādus uzsaukumus uzskatītu par demokrātijā pieļaujamu valdības kritiku. J.Reksi pirmās instances tiesa Zemgales priekšpilsētas tiesa notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, bet apelācijas tiesa, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese I.Ose samazināja sodu uz 2 gadiem un 9 mēnešiem. Par ieroču un sprāgstvielu glabāšanu J.R. tika attaisnots. Spilgtākā atmiņā man ir palicis tas, ka mana aizstāvamā Jāņa māte pie satikšanās ar dēlu Stūra mājā, atnesa dēlam Bībeli un vienu sarkanu rozi. Parasti mātes nesa speķi un maizi. Tas bija rādītājs, ka laiki mainījušies, jo Stūra māja pieņēma Bībeli, kas krievu laikā bija aizliegtā literatūra. Arī rozi manā praksē tikai viena māte aiznesa savam dēlam, kā apliecinājumu tam, ka neskatoties ne uz kādu apsūdzību, viņa mīl savu dēlu un to atbalsta.

Zinu, ka tagad bijušie “Pērkoņkrustieši” visi strādā, mācās un nav aizbraukuši uz ārvalstīm labāku dzīvi meklēt un ir ierosinājuši Uzvaras laukuma monstru nodot Okupācijas muzejam, kā padomju laiku eksponātu. Arī es tam piekrītu, jo nav cerības, ka šo laukumu izdosies atkarot no 9. maija svinētājiem un atjaunot tur Dziesmu svētku estrādi. To gan ļoti vajadzētu, jo pēdējos XI Skolēnu deju un dziesmu svētkos, es pārliecinājos, ka ļoti nepieciešama daudz lielāka deju estrāde, nekā Daugavas stadionā. Neskatoties uz to, ka mana mazmeita dejoja Deju svētkos, es nevarēju dabūt biļetes uz tiem. Bēdīgi vai ne?”

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts