Turaidas
muzejrezervāts


22. septembris – diena, kad atceramies Turaidas lībiešu vecāko Kaupo


Kaupo Romā pie pāvesta Inocenta III. A. Stankeviča zīmējums

Kaupo Romā pie pāvesta Inocenta III. A. Stankeviča zīmējums

Šogad, 22.septembrī aprit 805 gadi kopš Turaidas lībiešu vecākā, “it kā karaļa un vecākā” (qusi rex et senior) Kaupo nāves.

Kaupo, kura  Indriķa Livonijas hronikā  minētā “lielā pils” atradās Turaidā, pēc arheologu atziņām, 1214.gadā celtās bīskapa pils vietā, krita kaujā pret igauņiem Sakalā (mūsdienu Dienvidigaunija)  1217.gada 22.septemrī.

Krustnešu karagājiens, kurā kristiešu pusē piedalījās arī Kaupo, par kuru hronikas autors saka: “….visuzticamākais, kas nekad neatstāja novārtā tā Kunga cīņas un karagājienus” ar saviem lībiešiem un leti, bija vērsts pret igauņiem, kuri Lembita vadībā bija sabiedrojušies ar Novgorodas krieviem un gatavojās atkrist no Līvzemes baznīcas.

Kauja, kura beidzās ar krustnešu uzvaru, atnesa sāpīgus zaudējumus abām pusēm. Latgaļu varonis Veko kaujā nogalināja Igauņu vadoni Lembitu, bet krustneši zaudēja Kaupo. Par viņa nāvi Indriķis raksta: “Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām. Un par viņu sēroja gan grāfs Alberts, gan abats un visi, kas bija kopā ar tiem. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.”  (Indriķa Livonijas hronika XX; 4).

No kreisās: Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne, Vilhelms Līvens un Astrīda Beināre 2007. gadā Kaupo piemiņas vietā, kas atklāta 2001. gada 22. septembrī

No kreisās: Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne, Vilhelms Līvens un Astrīda Beināre 2007. gadā Kaupo piemiņas vietā, kas atklāta 2001. gada 22. septembrī

Kaupo apbedīšanas vieta nav droši zināma, bet visticamākā ir versija, ka viņa pelni ir apbedīti senajā Kubeseles (mūdienās Krimuldas) baznīcā vai pie tās.

Kaupo Livonijas kristianizācijas vārdā jau bija nesis smagus upurus – 1210. gadā kaujā ar igauņiem pie Imeras upes krita viņa dēls Berolds un znots Vane (Indriķa hronika, XIV; 8), līdz ar to Kaupo bija bez mantiniekiem. Tā kā Indriķa Livonijas hronikā minēts Kaupo znots, ir skaidrs, ka viņam bija vismaz viena meita. Katrā ziņā sieviešu līnijā Kaupo dzimtai varēja būt pēcnācēji. Rezultātā divas vācbaltu dižciltīgo dzimtas - Līveni un Ungerni – Šternbergi uzskata Kaupo par savu ciltstēvu.

Kaupo nāves apraksts, ja ne ieceļ Kaupo svēto kārtā, tad norāda uz viņa ciešanām un brūcēm (“ar šķēpu bija caurdurti abi sāni…”), tad nepārprotami tuvina viņu svētajiem mocekļiem. Kaupo ir pretrunīgi vērtēta personība – gan nievāts kā nodevējs, gan uzskatīts par vienu no celmlaužiem ceļā uz Rietumu civilizāciju.

Tieši pretrunīgi vērtētās personības vēsturniekiem paver iespēju labāk izprast laiku, kurā tās darbojušās, bet varoņu izvēle vienmēr bijusi saistīta ar tām vērtībām, kuras tauta pieņem par savējām. Ilustrācijai – senie grieķi par savu varoni uzskatīja “Iliādas” varoni, neuzveicamo Ahilleju, bet 19. gadsimtā, kad sākās Turcijas varā esošo grieķu nacionālā atmoda, par galveno varoni kļuva cits “Iliādas” varonis – Ahilleja pieveiktais Trojas aizstāvis Hektors. Jaunajos apstākļos Hektors iemiesoja varoni, kurš upurējās brīvības labā, cīnījās un mira par Tēvzemi.

Guntis Zemītis Turaidas muzejrezervāta Sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi  

Turaidas muzejrezervāts