Turaidas evaņģēliski luteriskā draudze 25. septembrī pulcēsies uz dievkalpojumu, lai atzīmētu draudzes atjaunošanas 30. gadadienu. Ceļš uz draudzes atjaunošanu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija ciešā sadarbībā ar muzeju. 30 gadi ir laika sprīdis, kad atceroties var vērtēt kopā noieto sadarbības ceļu gan saglabājot un uzturot unikālo arhitektūras pieminekli – Turaidas baznīcu, gan stāstot par kristīgām vērtībām, gan baznīcai kalpojot kā dievnamam. Kādi bijuši šie 30 gadi muzeja un draudzes sadarbībā, un uz ko balstās šī sadarbība, par to neliels ieskats tikko tapušajā izstādē, kas apskatāma brīvdabā – ceļā uz Turaidas baznīcu.

Izstādes vizuālais simbols ir ceļš, ceļš uz Turaidas baznīcu, uz Turaidas Baznīckalnu, uz vietu, kur sākot jau no 13. gadsimta ir bijusi baznīcu pastāvēšanas vieta un jau 13. gadsimtā Baznīckalnā sākti apglabāt pirmie kristītie lībieši. Šajā gadsimtiem garajā vēstures ceļā daudz kas ir noticis. Taču izstādē īpaši akcentēts, Turaidas koka baznīcas, kura celta pirms vairāk nekā 265 gadiem, pēdējo 50 gadu saglabāšana un cieņpilna izmantošana gan kā muzeja ekspozīcijas telpa, gan kā dievnams.

Reliģijai vienmēr ir bijusi un ir svarīga nozīme cilvēku dzīvē. Tautas kultūra veidojas reizē ar reliģiskajiem priekšstatiem. Sabiedrības un indivīda uzskatu un dzīvesveida izpratne ir ciešā saistībā ar reliģijas vēstures izpēti. Eiropas mūsdienu kultūra ir veidojusies uz kristietības pamatiem. Kristietības ietekme mūsu tautas dzīvē vairāk nekā 900 gadu ir nenoliedzama, tā būtiski ietekmējusi kultūras veidošanās procesu un Latvijas vēsturi. Tāpēc viens no Turaidas muzejrezervāta darbības pamatuzdevumiem ir vēsturiskās atmiņas uzturēšana un sabiedrības uzskatu veidošana, parādot Latvijas un novada kultūras mantojuma savdabību un daudzveidību, kā arī latviskās dzīvesziņas attīstību, ar tūkstoš gados novadā uzkrātajām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām.

Izstādes sākuma planšetē tiek uzsvērts, ka Latvijas Republikas Satversmes preambulā ir teikts, ka mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Turaidas vēsturiskā centra kultūrtelpas vēstījumā vienlīdz nozīmīga ir gan latviskās dzīvesziņas, gan kristīgās tradīcijas vēsture – gan Dainu kalns, gan Rīgas arhibīskapijas vēsture un Turaidas baznīca.

Turaidas baznīcas un draudzes vēsture ir pētīta daudzu gadu garumā. Turaidas–Lēdurgas evaņģēliski luteriskā draudze veidojās 1589. gadā un pastāv līdz 1947. gadam, kad padomju laikā Turaidas draudze atdalījās no Lēdurgas draudzes un tā laika apstākļu ietekmē, draudze kļūst arvien mazāka, un vairs nespēj nodrošināt pastāvēšanu un pārtrauc savu darbību. Arī baznīcas ēka ir ļoti bēdīgā stāvoklī, notiek sistemātiska baznīcas demolēšana, par ko ziņots vietējai milicijas nodaļai, bet kura uz ziņojumiem nav reaģējusi. Pēdējais dievkalpojums notiek 1964. gada decembra beigās, kad mācītājs Georgs Zālītis aicina lūgt Dievu, lai kādreiz atkal baznīcā notiktu dievkalpojumi. Ar 1965. gada 15. janvārī sastādītu aktu Turaidas baznīca tiek nodota Siguldas novadpētniecības muzeja aprūpē.

Muzejam, kas aizvien ir bijis mantojuma un vēstures liecību saglabātājs, šoreiz bija nepieciešama īpaša vērība un reizē uzmanīga rīcība, lai šo seno dievnamu saglabātu pēc iespējas autentiskāku. Veiksme bija tā, ka 1967. gada 29. decembrī Latvijas PSR Ministru padome pieņem lēmumu Nr.596, ar kuru Turaidas baznīcu uzņem valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā ar noteikumu, ka pieminekli var izmantot kā zinātnisku iestādi, vai muzeju, saglabājot tā vēsturiski māksliniecisko izskatu, iekārtojumu un iekšējo apdari. Tas deva iespēju saglabāt baznīcas interjeru, pretēji tam, kas tajā laikā notika ar daudzām citām baznīcām, kad tika izņemta altārdaļa, soli un baznīca tika atstāta kā tukša telpa.

Protams, ka pirmais darbs bija glābt baznīcas ēku no sabrukšanas un veikt remontdarbus, vispirms jau nomainot jumtu, jo caurā jumta dēļ baznīcā tecēja ūdens. Muzejs uzsāk Turaidas baznīcas arheoloģisko un arhitektonisko izpēti un restaurāciju. Te īpašs paldies jāsaka arhitektam Vilim Druģim (1912–1990). Tiek veikta baznīcas vēstures materiālu izpēte Latvijas Valsts vēstures arhīvā, notiek zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas Turaidā un Lēdurgā, ko organizē muzeja vēsturniece Maija Kreišmane (1930–1994). Notiek arheoloģiskā izpēte arī Baznīckalna kapsētā. Balstoties uz iegūtajām liecībām un priekšmetiem, 1974. gadā baznīcā atklāj ekspozīciju par Turaidas baznīcas vēsturi un Baznīckalnu. Tas ir arī laiks, kad baznīca tiek godāta, organizējot dažādas ziedu izstādes un tajā smaržo rožu simti, ko audzējuši vietējie rožu audzētāji, notiek arī mākslas izstādes un Rožu svētki. Muzejrezervāta organizētie pasākumi un aktivitātes kopā ar vietējiem iedzīvotājiem sekmē baznīcas kā sakrālas ēkas funkciju atjaunošanu.

Izstādē atspoguļotas arī pārmaiņas sabiedrībā, pārmaiņas attieksmē pret reliģiju un baznīcu 80 gadu beigās un 90 gadu sākumā. 1988. gada decembra beigās, atkal atskanēja baznīcas zvans, kas aicināja uz svētbrīdi, lai Ziemassvētku noskaņa no jauna ienāk baznīcas telpā. Svētbrīdi organizēja muzejs, uzaicinot teikt dievvārdus Lēdurgas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājai Vairai Bitēnai. Tā sākās sadarbība ar mācītāju Vairu Bitēnu, kas turpinājās 22 gadus līdz 2010. gadam.

Atmodas laikā baznīcas atkal ir ļaužu piepildītas. Attēlos redzams, cik daudz cilvēku pulcējas uz svētbrīžiem, ko organizē muzejrezervāts un kurus vada mācītāja Vaira Bitēna. Atmiņā spilgti saglabājies Vispasaules 1. latviešu ārstu kongress, kad tika iesvētīts Ārstu biedrības karogs. Arī Turaidas muzejrezervāta karogs tiek iesvētīts Turaidas baznīcā 1991. g. 23. maijā.

Atmodas un Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas laikā Turaidas baznīcu vēlas izmantot arī citas institūcijas, kas nav vēsturiski saistītas ar šo ēku. Tāpēc Turaidas muzejrezervāta darbinieki aicina vietējos iedzīvotājus, it īpaši bijušos draudzes locekļus nākt kopā, lai atjaunotu Turaidas evaņģēliski luterisko draudzi. Atjaunošanas kopsapulce notika 1991. gada 26. decembrī. Īpašs paldies šajā organizēšanas procesā ir muzejrezervāta nodaļas vadītājai Ainai Salmanei (1937–2013). 1992. gada 5. aprīlī notiek draudzes atjaunošanas un baznīcas atkal iesvētīšanas dievkalpojums, kuru vada, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis un draudzes mācītāja Vaira Bitēna.

Muzeja un draudzes sadarbībā nozīmīga loma ir bijusi draudzes mācītāju attieksmē pret kultūras mantojumu un baznīcas atrašanos Īpaši aizsargājamajā kultūras piemineklī. Sapratnē par to, ka šī vieta nes vēsti, kādas ir mūsu kristīgās tradīcijas un kā mēs spējam dalīties ar vēstījumu par mūsu identitāti ar miljoniem apmeklētāju no visas pasaules, kuri apmeklējuši Turaidas baznīcu. Ļoti svētīgi un sadarbībā auglīgi bija gadi, kad draudzes mācītājs bija Didzis Seržāns, kurš kalpoja draudzē no 2010.–2021. gadam.

Turaidas koka baznīca, kas celta 1750. gadā prasīja un prasa nepārtrauktas rūpes. Pirms 15 gadiem bija redzams, ka ēkai ir nepieciešama atjaunošana, ka jāveic izpētes darbs, lai rastu labāko risinājumu tās restaurācijai. Muzejrezervātam sadarbībā ar Kultūras ministriju bija jārod risinājums finansējuma nodrošināšanai, lai baznīcu kā unikālu arhitektūras un vēstures pieminekli saglabātu. Restaurācijas darbus no 2009.–2010. gadam veica SIA “Balsts R”. Darbu kvalitatīvu un savlaicīgu izpildījumu nodrošināja veiksmīgā sadarbība starp VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, Turaidas muzejrezervātu, SIA “Balsts R”, SIA “Arhitektes Ināras Caunītes birojs” un firmu “Intarsija”. Baznīcas atjaunošanā tika ievērotas vēsturiskās tehnoloģijas un seno amatnieku pieredze un prasmes: izolācijas materiālam izmatojot bērza tāsis, fasādei krāsa gatavota no rudzu miltu klīstera, kam pievienots sarkanā okera pigments. Pateicības pasākumā 2010. gada 18. martā skanēja daudz labu vēlējumu veiksmīgai sadarbībai baznīcu atjaunojot.

Izstāde “Sadarbības ceļu ejot” stāsta arī par pieredzi, kā kopā sadarbojoties muzejam ar draudzi, tiek popularizēts kultūras mantojums, kristīgas vērtības un Latvijas reliģijas vēsture Turaidas muzejrezervāta apmeklētājiem. Viena no izstādes planšetēm ir atvēlēta stāstam par Turaidas baznīcu kā valsts reprezentācijas vietu, baznīcu, ko ir apmeklējušas daudzu valstu delegācijas. Apmeklētāju rakstītie pateicības vārdi par iespaidiem un sajūtām, apmeklējot baznīcu, daudzos sējumos glabājas Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā un krājumā. Izstādē tiek atspoguļotas arī publikācijas, kas tapušas gadu gaitā par Turaidas baznīcu un Baznīckalnu kā nozīmīgu kultūras pieminekli un baznīcu kā kristīgo un vispārcilvēcisko vērtību stāsta nesēju.

Šogad Turaidas vēsturiskais centrs, kurā īpaša vieta ir Turaidas baznīcai un Baznīckalnam, saņēma Eiropas Komisijas atzinību – Eiropas mantojuma zīmi, kas apliecina Turaidas vēsturiskā centra mantojuma piederību Eiropas kultūras kopējam mantojumam un izceļ objekta nozīmi Eiropas vēstures kontekstā. Šī zīme šobrīd piešķirta tikai 60 mantojuma objektiem Eiropā.

Ar šo izstādi muzejrezervāts grib izteikt pateicību atjaunotajai Turaidas draudzei tās 30. gadadienā un parādīt, cik bagāts un svētīgs var būt kopīgs sadarbības ceļš.