Turaidas
muzejrezervāts


Zviedru mērniecība un mērnieki Vidzemē 17. gadsimtā


Zviedrija 17. gadsimtā bija kļuvusi par Baltijas jūras reģiona lielvaru. Tās valdnieks Gustavs II Ādolfs (1594–1632), vēlēdamies turpināt celt valsts varenību, izjuta nepieciešamību pēc vienotākām zināšanām par savu valsti. Lai varētu uzcelt veiksmīgu valsts administrāciju un efektīvi vest karu, viņam vajadzēja apzināt savām teritorijām piemītošās vērtības. Šai ziņā ģeogrāfiskās un topogrāfiskās kartes, kas apzināja svarīgākos komunikāciju, lauksaimniecības, derīgo izrakteņu u.c. resursu sektorus, bija nozīmīgas gan valsts attīstībai, gan aizsardzībai. Esošās kartes bija novecojušas un neprecīzas, bija vajadzība pēc jaunām. Visi šie apstākļi lika pamatus mērniecībai Zviedrijā 17.gadsimtā.Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas „Turaidas pils un novads: 1566 – 1776” fragmenti

Turaidas muzejrezervāta ekspozīcija „Turaidas pils un novads: 1566 – 1776” pils Rietumu korpusa 3. stāvā ļauj katram ielūkoties zviedru mērnieku darbībā ne tikai visā Lielvidzemē, bet arī konkrētāk Turaidas novadā. Lielākā daļa Vidzemes un Dienvidigaunijas, t.s. Lielvidzeme, kas poļu-zviedru kara (1600–1629) rezultātā bija kļuvusi par Zviedrijas provinci, tika kartēta pēc tam, kad 1681.g. ieradās komisija ar 38 zviedru mērniekiem. Mērnieku sastādītās kartes šodien palīdz rekonstruēt Vidzemes teritoriju pirms vairāk nekā trīs gadsimtiem, bet ieskats zviedru mērniecības organizācijā un mērnieku biogrāfijās sniedz priekšstatu par šo amatu un tā attīstību.

Andres Būrs, Zviedrijas kartogrāfijas un mērniecības “tēvs”

Andres Būrs, Zviedrijas kartogrāfijas un mērniecības “tēvs”

17.gadsimta sākumā Zviedrijā nebija iespējams izmācīties par mērnieku. Pēc karaļa Gustava II Ādolfa instrukcijas 1628. g. 4. aprīlī kartogrāfam un galvenajam matemātiķim Andersam Būram (1571–1646) tika uzticēts piesaistīt mērniekus valsts pārvaldei un uzsākt sistemātisku visas valsts apsekošanu un kartēšanu. Būra atbildībā bija arī izskolot pirmo mērnieku paaudzi, un tā 1633.g. tika oficiāli atzīti pirmie seši mērnieki. Arī turpmāk mērnieku apmācības bija pilnībā iekšēja lieta – esošie mērnieki paši bija atbildīgi par nākamo apmācību.

Potenciālie mērnieki lielākoties tika izvēlēti no jau esošiem studentiem, kuri mācījās matemātiku, ģeometriju u.c. saistītas programmas Upsalas universitātē. Pārsvarā viņi bija zemnieku un mācītāju, retāk karavīru un civilpersonu dēli. Esošie mērnieki veica jauno kandidātu eksamināciju, bet par amata pakāpes iegūšanas gaitu mērniecības izglītošanas sākumposmā ir zināms maz. Pēc laika tika radīts inspektora amats, kas pārbaudīja mācekļus, pārraudzīja un organizēja apmācību, kā arī izpildīja mērniecības pasūtījumus. Rezultātā amats bija pārāk noslogots, tādējādi apgrūtinot organizāciju kopumā. Lai atvieglotu situāciju, 17.gs. otrajā pusē tika izveidots zemesmērīšanas direktora amats, lai efektīvāk organizētu arvien pieaugošos mērniecības darbus.

Pirmais zemesmērīšanas direktors bija Kārlis Gripenjelms (dz. ap 1655.g.), ar kura vārdu saista mērniecības uzplaukumu Zviedrijā. Gripenjelms pievērsa lielu uzmanību mērnieku izglītības kvalitātei, bet ievēroja, ka daudzi mērnieki ir nepieredzējuši un nekompetenti. Tāpēc 1687.g. viņš ieviesa paša pārraudzītu eksāmenu, kas turpmāk bija jākārto visiem, kuri vēlējās iegūt mērnieka pakāpi vai saņemt paaugstinājumu. Tika uzstādīts, ka arī visiem esošajiem mērniekiem ir jāpierāda savas zināšanas un jākārto eksāmens. Tas savukārt izraisīja neapmierinātību mērnieku vidū, un atsaucība bija gausa. 1693.g. 24. martā Gripenjelms iesniedza sūdzību, ka kopumā vismaz 28 mērnieki nav bijuši eksaminēti, starp tiem gandrīz visa komanda Lielvidzemē, tas ir, inspektors Olofs Lundgrens un 12 viņa mērnieki. Arī turpmākajos gados uz Vidzemi tika sūtītas vēstules ar aicinājumiem uz eksāmenu, kas liecina, ka šeit esošie mērnieki nav bijuši visai ieinteresēti eksāmena kārtošanā.

Mērnieku instrumenti. Zīmējumi no A. Būra vēstules 1630.g., kas iekļāva norādījumus kalējam. Pasūtīts tika proporciju instruments, zīmulis un pildspalva, cirkuļi, lineāls, pusaplis un nokturnāls.

Mērnieku instrumenti. Zīmējumi no A. Būra vēstules 1630.g., kas iekļāva norādījumus kalējam. Pasūtīts tika proporciju instruments, zīmulis un pildspalva, cirkuļi, lineāls, pusaplis un nokturnāls.

Kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Mērnieku darbus zemākajos līmeņos organizēja inspektori, bet augstākajos – direktori.

Mērniecību regulēja un noteica dažādas instrukcijas un regulas, kas tika regulāri izdotas ar mērķi palielināt kartogrāfijas darba kvalitāti. Gripenjelma laikā arī mērnieku apmācībās, mērījumu tehnikās, kartogrāfijā un karšu izmantošanā tika ieviesti uzlabojumi. Mērnieki veidoja pamatā divu veidu kartes – pirmkārt, ģeogrāfiskās kartes, kas bija neliela izmēra topogrāfiskās kartes un, otrkārt, ģeometriskās kartes, kas bija liela izmēra kadastrālās kartes apdzīvotām vietām – zemnieku sētām, muižām u.t.t.

Mērniekiem bija jāatzīmē visi sastaptie objekti, struktūras, biotopi, gan jauni, gan veci un pat vēsturiski pieminekļi. Kopš 17.gs. vidus mērniekiem tika uzdots mērīt un kartēt ceļus, īpaši lauku ceļus, kuru kartes izmantoja gan civilā, gan militārā administrācija. Karšu apjoms palielinājās, bet iztrūka standartizētas sistēmas, kā tās veidot. Tāda pirmo reizi tika izdota 1633.g., nosakot krāsu gammas un simbolus, lai varētu tiekties pēc vienotības kartēs. Nākošās instrukcijas laika gaitā ieviesa vēl jaunus principus, tomēr standartizācijas sākumi bija nekonsekventi. Pie lielas dažādības agrākajās kartēs noveda mērnieku personīgie stili, kas varēja būt gan vienkārši un funkcionāli, gan mākslinieciski. Kartes ar to piezīmēm tika sanumurētas un sietas grāmatās, veidojot t.s. zemesgrāmatas. Veidojot šādas grāmatas, bija nepieciešams, lai kartes ir viena izmēra. Karšu noformējums pamatā bija pilnībā mērnieku rokās, tāpēc kartēm bieži atšķīrās izskats, lielums un mērogi.

Kad Zviedrija bija labi kartēta, tika uzsākta kadastrālā kartēšana aizjūras provincēs. Lai gan pāris mērnieki Vidzemē bija norīkoti jau agrāk, province pamatīgāk tika kartēta saistībā ar šeit norisošajām muižu redukcijām un arklu revīzijām. Tā 1861.g. šeit ieradās jaunieceltais Lielvidzemes mērniecības direktors Arnolds Emerlings ar 38 mērnieku komandu.

17.gs. laikā Lielvidzemē uz īsāku vai garāku laiku ir atradušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Lai gan daži, kas šeit ieradās 1681.g., bija gana pieredzējuši, vairums bija pagaidu mērnieki, kas strādāja ar revīzijas komisiju. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāku karjeru. Kartēšana galvenokārt norisinājās laikā no 1681. līdz 1685.g., rezultējoties ar Lielvidzemes ģenerālkartes izveidi 1686.g., taču daži mērnieki turpināja darbus līdz pat krievu iebrukumiem Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) ietvaros.

Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas „Turaidas pils un novads: 1566 – 1776” fragmenti

Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas „Turaidas pils un novads: 1566 – 1776” fragmenti

Vidzemē bijušo mērnieku biogrāfijas lielākoties ir skopas, taču nelielu priekšstatu par viņu darba gaitām var gūt. Daudzi nāca no Gotlandes salas vai Centrālzviedrijas un tika savervēti mērniecības komisijai caur Upsalas universitāti. Retumis pagadījās vācu tautības mērnieki, visdrīzākais piesaistīti kā speciālisti no Eiropas. Vismaz trīs mērnieki ir dzimuši Vidzemē, divi no tiem brāļi Albrekts un Sebastians Derfneri uzsāka mērnieku gaitas kā mācekļi Vidzemē dienējošajiem ārkārtas mērniekiem, bet pēc tam Stokholmā nokārtoja mērnieka eksāmenu.

Lielais vairums mērnieku beidza pienākumu pildīšanu Lielvidzemē 1685./86.g. Gandrīz visi turpināja savu dienestu komisijās citos Zviedrijas reģionos vai aizjūras provincēs pēc pārbaudījumu nokārtošanas. Daudzi devās uz Igauniju, piemēram, Niklāss Linds kļuva par kārtējo mērnieku Sāmsalā. Slimīguma dēļ viņu centās atlaist, bet, negribēdams amatu pamest, viņš neveiksmīgi mēģināja direktoru piekukuļot ar 20 mucām iesala.

Daži mērnieki pārgāja uz militāro dienestu, gan strādājot tur par mērniekiem, gan piesakoties karadienestam. Juhans Henriks Kelčs pēc darbiem Vidzemē turpināja darboties Igaunijas salās kā ārkārtas mērnieks un bija pieteicies uz kārtējā mērnieka pakāpi. Uzkalpojies par fortifikācijas leitnantu, viņš krita Narvas kaujā 1700.g., taču, neskatoties uz priekšzīmīgo zviedru administrāciju, ziņas par Kelča nāvi sasniedza Stokholmu novēloti. Vairāk nekā pus gadu pēc nāves viņš saņēma paaugstinājumu un tika izraudzīts par Sāmsalu un Muhu mērnieku.

Daudzi Vidzemē nodarbinātie mērnieki turpināja kāpt pa savas karjeras kāpnēm mērnieku organizācijās. Lorenss Insulaneders kļuva par direktora palīgu Zviedrijas mērniecības kantorī, eksaminējot mērniekus un pārbaudot kartes. Citi kļuva par mērniecības kantora notāriem, arhīvistiem, vai pieņēma citus amatus valsts dienestā, piemēram, Kristers Romāns kļuva par nodokļu inspektoru Vermlandē, par mērnieku piepelnoties vasarās tuvējā apkaimē. Mērnieks Guno Eirēlijs, kurš esot dienesta laikā Vidzemē iemācījies vietējo, iespējams, latviešu valodu, vēlāk  1699.g. ieguva augstāko Zviedrijas mērniecības kantora direktora amatu.

Mērnieka amatu pēc dienesta Vidzemē pameta Nils Celzijs, sekojot tēva pēdām Upsalas universitātes matemātikas profesora amatā. Viņa dēls 1742.g. izgudros Celsija skalu. Retos gadījumos mērnieki pēc atlaišanas meklēja darbu Vidzemē un Rīgā, piemēram, Anderss Bilmans kļuva par Rīgas apriņķa inženieri, bet vēlāk kārtoja zemes konfliktus, A. Brizejs strādāja par ķesteri, O. Fontins par mācītāju, bet E. Tolks nonāca Rīgas rātes dienestā.

Ap 1681.g. mērnieka alga Zviedrijā bija 290 sudraba dālderu gadā, bet tie, kas devās uz Lielvidzemi, saņēma 300. Ja tika algots arī māceklis, papildus varēja saņemt vēl 150 sudraba dālderus. Bieži vien tika dota vēl papildus kabatas nauda vai dienas nauda priekš ceļa izdevumiem un materiāliem. Šai laikā Zviedrijā muca rudzu (aptuveni 146 litri) maksāja trīs sudraba dālderus.

Ērika Hedberga 1683.g. kartes kopijas fragments ar Turaidas pils un zemnieku zemēm. Hedbergs bija Upsalas universitātes kalpotāja dēls, pēc Vidzemes pamešanas kādu laiku kalpoja artilērijā, līdz nokārtoja mērnieka eksāmenu.

Ērika Hedberga 1683.g. kartes kopijas fragments ar Turaidas pils un zemnieku zemēm. Hedbergs bija Upsalas universitātes kalpotāja dēls, pēc Vidzemes pamešanas kādu laiku kalpoja artilērijā, līdz nokārtoja mērnieka eksāmenu.

Visas uzmērotās kartes bija jāiesniedz Zviedrijas mērniecības kantorī Stokholmā, kur tās tika kompilētas zemesgrāmatās. Neveiksmīgs atgadījums bija mērniekam Juhanam Holmbergam, jo 1696.g.,  vedot kartes no Tallinas uz Stokholmu, viņš cieta kuģa avārijā. Vēstulē, kas paziņoja par notikušo, viņš atklāja, ka bojā gājuši 24 cilvēki, kā arī “daudzas vērtīgas lietas un nauda joprojām ir pazudusi. Kas man bija līdzi, to es zaudēju, tai skaitā savu lādi, kur mani lini un kartes atradās.”

Lielākos vai mazākos apmēros mērniecība Lielvidzemē turpinājās līdz pat krievu karaspēka iebrukumiem. Lai pasargātu kartes no krišanas ienaidnieka rokās, 1700.g. Lielvidzemes mērniecības direktoram Olofam Lundgrēnam, kas pārņēma amatu pēc Emerlinga, tika uzdots kartes pārcelt no Rīgas uz Pērnavu un tālāk nogādāt Stokholmā. Tas veiksmīgi tika izdarīts, ar to iezīmējot arī zviedru mērnieku atkāpšanos no Vidzemes, savu paveikto noglabājot arhīvos, kur tie saglabājušies līdz pat šodienai.

Tehniskajā un mākslinieciskajā izpildījumā zviedru kartes nav unikālas un inovatīvas, iedvesmas tām viennozīmīgi nāca no Eiropas. 17.gadsimts šai ziņā bija pilns ar izaicinājumiem, kas nostabilizēja zviedru mērniecību vēlākajiem laikiem. Kartēs vēl ir daudz neprecizitāšu, arī 1686.g. Vidzemes ģenerālkartē nav iezīmēti meridiāni un paralēles, mērogi ir mainīgi, tomēr tā parāda zviedru kartogrāfijas progresu. Paveiktais ir visaptverošākais un bagātīgākais kartogrāfiskais darbs šai laikā, un viennozīmīgi zviedri bija vadošie kartētāji Eiropā. Šodien šīs kartes ir liecinieces mērnieka amata attīstībai, sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem ne vien otrpus Baltijas jūrai, bet arī pie mums.

Justīne Timermane, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste Izmantotā literatūra
  1. Baigent, E. (1900). Swedish Cadastral Mapping 1628-1700: A Neglected Legacy. The Geographical Journal, 156(1), pp 62-69. https://www.jstor.org/stable/635437
  2. Dunsdorfs, E. (1986). Lielvidzemes kartes: 17. un 18. gadsimts. Kārļa Zariņa fonds.
  3. Ekstrand, V. (1903). Svenska lantmätare 1628–1900: Biografisk förteckning. Almqvist & Wiksells boktryckeri-a.-b.
  4. Höglund, M. (2017). Kampen om fredsmilen: Kartan som makt- och kontrollinstrument i 1655 års reduktion. Sveriges lantbruksuniversitet.
  5. Sandgren, U. (2020). lantmätarna satte Sverige på kartan. Popular Historia.
  6. Svenska lantmäteriet 1628-1928: Historisk Skildring. Utgiven ac Sällskapet för utgivande av Lantmäteriets Historia (Del I), (1928). Stockholm.
Raksts publicēts mēnešraksta Siguldas Avīze augusta numurā. 
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts