Šķita, ka Otrais pasaules karš valstu līderiem iemācījis savstarpējās attiecības kārtot miermīlīgu sarunu ceļā. Taču pat 21. gadsimta cilvēkiem nācās piedzīvot vilšanos. Daudzi nespēja pieļaut domu par to, kas satricināja pasauli š. g. 24. februāra rītā Ukrainā. Karš izposta dzīves, iznīcina nevainīgus cilvēkus, atņem tuviniekus, atbrīvo no darba, mājām, ģimenes, iedzīves. Līdzīgi noticis arī ukraini Sergiju Svjatčenko, kurš devās bēgļa gaitās, meklēdams patvērumu sev un ģimenei.

Pašlaik Sergijs dzīvo un strādā Latvijā. Pateicoties kādam Siguldas novada uzņēmējam, viņš veiksmīgi iekārtojies Raganā darbā galdniecībā par šoferi. Turaidas muzejā Sergijs nokļuva kopā ar kolēģi, veicot darba pienākumus – krājuma ēkai tika mainīti logi. Muzeja darbinieki ievēroja kluso, pēc skata inteliģento kungu, kurš vairāk turējās nomaļus no citiem. Uzsākot sarunas uzzinājām, ka viņš ir no Ukrainas, lauksaimniecības zinātņu doktors, 130 zinātnisku publikāciju autors, strādājis Harkivas augu sēklu bankā, veidojis un uzturējis tās datu bāzi. Šī bija unikāla banka visas pasaules mērogā, jo tajā glabājās vairāk nekā 160 000 dažādu augu sēklu un lauksaimniecības kultūru hibrīdu paraugu, arī tādi, kādi nekur citur pasaulē vairs nebija sastopami. Stāstot par savu darbu,  Sergijs Svjatčenko atplauka, runāja ar lielu aizrautību, bet tomēr pauda bažas par sēklu bankas likteni kara apstākļos. Kā vēlāk izrādījās, uztraukums bija pamatots. Jau maijā banka cieta Krievijas armijas uzbrukumā, kura rezultātā gāja bojā lielākā daļa kolekcijas. Nav zināms, vai pārējās augu sēklas būs saglabājamas un izmantojamas, jo to glabāšanai nepieciešams konstants mikroklimats, kā arī uzbrukuma rezultātā sēklas tikušas arī sajauktas.  Zināms mierinājums ir tas, ka neliela daļa kolekcijas dublikātu glabājas Zviedrijā Svalbāras sēklu bankā.

Sergijs, stāstīja, ka ierašanās Siguldā, viņam ir  kā atgriešanās jaunībā, kad darba gaitas viņu vairākkārt bija atvedušas uz zinātniski pētniecisko institūtu “Sigulda”, un viņš ar lielu sirsnību atcerējās tajos laikos satiktos siguldiešus. Ar Sergija Svjatčenko ceļu no Ukrainas līdz Siguldai iespējams iepazīties viņa paša uzrakstītajā:

“Līdz 2022. gada 24. februārim lielais vairums ukraiņu neticēja ASV prezidenta brīdinājumiem, ka kaimiņvalsts Krievija sāks karu pret Ukrainu. Bet 2022. gada 24. februārī agri no rīta pulksten 5-os mūsu ģimene: Sergijs Ivanovičs, Ludmila Nikolajevna un dēls Pāvels (17) pamodāmies no skaļa trokšņa. Sākumā domājām, ka tas ir pērkona negaiss. Bet, kad paskatījāmies ārā pa istabas logu, kas bija vērsts uz austrumiem, ieraudzījām gaisā sprādzienus. Uzplaiksnījusī gaisma ar pavadošo troksni bija redzami arī citas telpas logā, kas bija vērsts uz rietumiem. Kad šo sprādzienu skaits pieauga un tie nerimās, sapratām, ka brīdinājumi ir piepildījušies. Tas ir karš!!! Jaunības gados (šogad man ir gandrīz 65 gadi) es dienēju armijā Harkivas apgabala pilsētā un zināju, ka tur, kur dzirdami sprādzieni, atrodas militārā vienība, militārais lidlauks.

Mūsu māja atrodas Harkivas austrumu nomalē. Pirmajās kara dienās mēs domājām, ka mūsu Ukrainas bruņotie spēki ātri uzveiks Krievijas uzbrukumus. Tomēr viņu iebrucēju masas bija milzīgas, viņus nespēja kavēt pat savu kritušo karavīru līķi. Neskatoties uz visu, harkivieši cīnījās drosmīgi pretī.

Kad mūsu karavīri bloķēja galvenos ceļus, agresori agri no rīta ar savu militāro tehniku devās pa mūsu mazajām Harkivas ieliņām. Zvanīju pilsētas domei, lai ziņotu par ienaidnieka maršrutu. Pateicoties Ukrainas militārpersonu prasmīgajai rīcībai, krievu virzība tika apturēta. Iebrucēji aizbēga atpakaļ. Bija gadījums, kad septiņi krievu karavīri, ieraugot tikai vienu ukraiņu karavīru, viņam padevās.

Taču agresorvalsts iedzīvotāju skaits salīdzinoši ar Ukrainu ir vairāk nekā trīskāršs (144 miljoni cilvēku pret 41 miljonu ukraiņu). Tāpat agresora armija skaita ziņā krietni pārsniedza ukraiņu armiju. Karš uzņēma apgriezienus. Pilsētas apšaudes pastiprinājās. Sprādzienu laikā sargājāmies dzīvokļa ieejas gaitenī, kā vienīgajā vietā, kur nebija logu. Elektrības vairs nebija, mājā pazuda internets.

Pēdējā stāvā, kurā mēs dzīvojām, knapi darbojās ūdens apgāde. Es no garāžas atvedu automašīnas akumulatoru un spuldzi, kas mums deva vāju gaismu. Iztikām no saviem nelielajiem pārtikas krājumiem un ūdens rezervēm. Brīžos, kad sprādzieni nedaudz norima, steigšus devos uz veikalu, stāvēju rindā pēc maizes un ūdens.

Kad sprādzieni kļuva arvien biežāki un spēcīgāki, mēs nolēmām paslēpties mūsu mājas pagrabā. Bet mazajā pagrabā visiem iemītniekiem vietas nepietika, jo īpaši tāpēc, ka tur varēja tikai stāvēt. Tad mēs nolēmām paslēpties skolas pagrabā, kurā bija mācījies mans dēls. Tā atradās aptuveni 120 metru attālumā. Skolas pagrabs bija aprīkots ar galdiem un krēsliem. Tomēr drīz arī tur kļuva šauri. Apšaude kļuva arvien intensīvāka – ienaidnieks atradās pilsētas austrumu nomalē.

Harkivas pilsēta izrādījās ielenkta kā gredzenā. Tikai pa šauru “gaiteni” rietumu virzienā no Kijevas pilsētas varēja izbraukt. Kā gan miljons pilsētas civiliedzīvotāju to varēja izdarīt ātri? Mūsu dēls ir 17 gadus vecs Harkivas augstskolas students. Lai glābtu viņa dzīvību, mēs nolēmām pamest savu dzimto pilsētu. Sākām kārtot savas mantas. Dēls savu datoru izjauca, lai tā sistēmas elementi ietilptu mugursomā. 2022. gada marta sākumā lielos daudzumos sniga slapjš sniegs. Līdz tam laikam pilsētas transports kursēja reti, turklāt tas bija pārpildīts. Un tā trešajā martā pulksten 6 no rīta izgāju uz ielas, lai atrastu garāmbraucošu mašīnu rietumu virzienā uz dzelzceļa staciju. Uz staciju un tālāk uz Poltavu brauca daudzas mašīnas, un visas bija pārpildītas. Mums jau zuda cerība pamest pilsētu. Tikai pēc 3 stundām pie mums kāds apstājās, šoferis izkāpa un palūdza ātri iekāpt mašīnā. Mašīnā jau bija 2 meitenes. Šoferis izrādījās brīvprātīgais, kurš tādējādi cilvēkus nogādāja līdz vilcienam.

Tā kā Harkivas dzelzceļa stacija atrodas pilsētas rietumu daļā, automašīnu kustība bija tikai šajā virzienā. Pa ceļam redzēju sagrautas Harkivas mājas, sagrautas administratīvās ēkas pilsētas centrā. Šos postījumus mums atnesa “krievu pasaule”. Harkivas dzelzceļa stacijā bija  daudz cilvēku. Iekāpšana evakuācijas vilcienos tika organizēta. Tika paziņots, ka pirmkārt vagonos iekāps sievietes ar bērniem. Taču viņu bija tik daudz, ka vagoni bija pārpildīti, un mums vietas nepietika pirmajos 2 vilcienos, kas devās uz Rietumukrainu. Tikai trešajā vilcienā, pēc 3 stundu gaidīšanas stacijā, iekāpām vagonā. Mēs ar dēlu stāvējām, bet Ludmilai kāds piedāvāja savu sēdvietu. Vilciens sāka kustēties 3. marta vakarā. Naktī pabraucām garām Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, kuru rašisti tāpat apšaudīja ar raķetēm. Visbīstamākā vieta bija dzelzceļa tilts pār Dņepru, kuras platums sasniedza līdz 1 km.

Tuvojāmies Ļvivai (tas bija jau 4. marta vakarā), vilciens kustējās lēni, jo pilsētā ieradās arī citi vilcieni no Ukrainas dienvidu pilsētām. Tāpēc Ļvivas dzelzceļa stacijā pulcējās daudz evakuēto pasažieru. Stacija bija pārpildīta ar bēgļiem no visas Ukrainas. Rinda uz elektrovilcienu, kas izbrauca uz Poliju, bija gara – no uzgaidāmās telpas līdz pēdējam peronam. Šajā rindas posmā, apmēram 50 metru garumā, mēs pavadījām 5 stundas.

Elektrovilcieni uz Poliju tika sūtīti viens pēc otra pieļaujamā distancē. Robežprocedūra ar zīmogošanu pasē, izbraucot no Ukrainas, tika veikta ātri tieši uz perona pirms iekāpšanas vilcienā. Vagonā visas vietas jau bija aizņemtas. Laiku pa laikam Ludmilai Nikolajevnai tika dota vieta apsēsties, taču mēs ar dēlu visu ceļu nostāvējām kājās.

Ceļš līdz pirmajai Polijas pilsētai bija aptuveni 100 kilometru, bet sasniedzām to tikai diennakts laikā. Paldies ukraiņiem, kuri staciju īsajās pieturās pasažieriem nesa sviestmaizes un ūdeni. Ja bija garāks stāvēšanas laiks, vietējie uzņēmēji atveda un izdalīja maizi, bulciņas, sviestmaizes, dzērienus.

Uz Polijas zemes mūs vispirms sagaidīja poļu robežsargi. Viņi bērnus cienāja ar saldumiem un dzērieniem. Tas bija patīkami līdz asarām. Polijas dzelzceļa stacijā ukraiņu bēgļiem tika pasniegta karsta zupa, gardas sviestmaizes, dzērieni un saldumi. Tālāk evakuētajiem ukraiņiem tika piedāvāts bezmaksas brauciens ar vilcienu uz dažādām Polijas pilsētām. Tā kā bija jau vakars, nolēmām doties uz Varšavu pa garu ceļu ar pārsēšanos, lai vilcienos varētu pārgulēt nakti un agri no rīta ierasties Polijas galvaspilsētā. Varšavas dzelzceļa stacijā mūs sagaidīja brīvprātīgie, kuri pabaroja ar karstu zupu, sviestmaizēm, dzērieniem un saldumiem. Tāpat tika dalītas higiēnas preces Ukrainas bēgļiem. Pa nakti apmetāmies privātmājā Varšavas priekšpilsētā. Tā kā mums bija daudz lietu līdzi, nolēmām, ka es viens došos uz Vāciju un painteresēšos par dzīves apstākļiem visai ģimenei.

Ceļošana 2. klases vagonos Polijā un Vācijā ukraiņu bēgļiem bija bez maksas. Ierodoties Berlīnes dzelzceļa stacijā, ukraiņu bēgļus sagaidīja brīvprātīgie. Bēgļiem tika nodrošināta arī pārtika. Autobusi organizēja ukraiņu transportēšanu uz aprīkotām pagaidu uzturēšanās nometnēm. Es nokļuvu baznīcā, kurā bija izvietotas pagaidu gultas nakšņošanai. Baznīcā brīvprātīgie organizēja ēdināšanu evakuētajiem, kā arī nodrošināja sanitāros apstākļus uzturēšanās laikā. Nākamās dienas rītā brīvprātīgie dibināja kontaktus ar Vācijas iedzīvotājiem, kuri piekrita uzņemt bēgļus no Ukrainas. Vispirms tika nodrošinātas sievietes ar bērniem. Nolēmu doties uz dienvidiem no Berlīnes uz pilsētu Drēzdeni cerībā, ka tur ātrāk atradīšu uzturēšanās vietu.

Atceros kādu epizodi Drēzdenē, kad apavu veikala pārdevēja, uzzinājusi, ka esmu no Ukrainas, uzdāvināja man kurpes. Viņa iesaucās: "Ak, Zelenski, mana mīlestība!" Drēzdenē 2 dienas pavadīju bēgļiem aprīkotā sporta skolā. Interesants fakts, ka sporta skolas aizsardzību veica vairāki Čečenijas iedzīvotāji. Tas sakrita ar laiku, kad Ukrainas bruņotie spēki sakāva kadiroviešus, kuri bija ielauzušies Kijevas reģionā. Kāds no mūsu Drēzdenes nometnes apsargiem sajūsmā iesaucās: "Lūk, "Klauns" sakāva profesionālo militāro Kadirovu!" Man paveicās ar atgriešanos Berlīnē – brīvprātīgie internetā atrada sludinājumu par sievieti, kura piekrita uzņemt savā dzīvoklī ukraiņu bēgļu ģimeni.

Es atgriezos Varšavā pēc savas ģimenes. Tā nu mēs nokļuvām Berlīnē kādas Latvijas pilsones dzīvoklī. Sieviete, kura dzīvoja kopā ar savu meitu – skolnieci, mūs iekārtoja mazā istabiņā (12 kvadrātmetri) savā 2 istabu dzīvoklī. Tā kā dzīves apstākļi mums bija šauri,  nolēmu meklēt ko ērtāku. Pēc latviešu saimnieces ieteikuma lidoju uz Rīgu. Rīgā man paveicās, satiku brīvprātīgos, kuri piekrita mani reģistrēt savā privātmājā netālu no Siguldas pilsētas. Turaidas muzejā es nokļuvu darba darīšanās, satiku laipnus cilvēkus – muzeja darbiniekus.

Paldies visiem, kas palīdz mūsu ģimenei, kā arī citām ukraiņu ģimenēm Ukrainai grūtajos laikos. Esam pateicīgi par materiālo palīdzību ES valstu valdībām un tautām: Polijai, Vācijai, Anglijai, Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un citām valstīm, kas palīdz Ukrainai sakaut 21. gadsimta zvērīgo noziedznieku Putinu. Mēs ticam Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Slava Ukrainai!”

Pēc Sergija Svjatčenko pierakstiem materiālu sagatavoja un tulkoja Daiga Kļaviņa, Turaidas muzejrezervāta Krājuma speciāliste Raksts publicēts mēnešraksta SIGULDAS AVĪZE 2022. gada novembra izdevumā.