Kurpnieks darbnīcā (attēls no “Orbis sensualium pictus” 1714. gada izdevuma)

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas ādas apavu paliekas, kas ļāva Latvijas arheoloģisko apavu pētniecei Viktorijai Bebrei pagājušās ziemas darba rezultātā secināt, kādas kurpes un zābakus pils iedzīvotāji varēja nēsāt pirms daudziem gadsimtiem. Īsi iepazīstināsim ar viņas galvenajām atziņām.

Turaidas pilsdrupu izrakumos dažās sezonās pirms trim un četriem gadu desmitiem tika atrastas vairākas ādas apavu zoles, bet gandrīz nekas nebija saglabājies no pārējām detaļām. Vai tas nozīmē, ka Turaidas kurpnieki kādreiz bijuši bez kurpēm? Tā parasti apzīmē sliktu meistaru, kas pat sevi nespēj apgādāt, kur nu vēl ģimeni. Nē, turaidieši senatnē nav staigājuši basām kājām, bet seno apavu izejmateriāli bija organiskas vielas, kas laika gaitā ir satrūdējušas un zemē pēdas nav atstājušas. Tikai atsevišķos izrakumu laukumos, kur apakšējos kultūrslāņa horizontos bija saglabājies mitrs anaerobas zemes slānis, atrastas ādas apavu paliekas vai kurpnieka darba atkritumi – sīki dzīvnieku ādas atgriezumi.

Pils rietumu nogāzē ārpus mūriem 1985. gada izrakumu apakšējā kārtā, atsedzot lībiešu laika koka pils 11.–13. gs. kultūrslāni, atrada apmēram 40 nelielus ādas atgriezumus. Tie liecina par apavu izgatavošanu no miecētas liellopu ādas, bet kādreizējo priekšmetu forma pēc nelielajiem fragmentiem nav nosakāma. Droši vien Turaidas lībieši – tāpat kā Rīgas lībieši – valkāja ādas apavus ar mīkstām zolēm – vai nu pastalas vai augstas kurpes, kas apņēma potītes un nodrošināja kājām komfortu drēgnā rudenī, sniegotā ziemā un vēsā pavasarī.

Turaidas pilsdrupu izrakumos atrastas 17.–18. gs. ādas zoles

Pils rietumu nogāzes izrakumos atrasti arī mazi atgriezumi no 3 vai 4 milimetrus biezām plikādas zolēm, kas netieši norāda par kurpnieka darbību pilī viduslaikos un ražošanas atkritumu izmešanu mūra pils pastāvēšanas sākumposmā. Dažas ādas detaļas iegūtas pils galvenajā pagalmā divu izrakumu laukumu apakšējās mitrajās zemes kārtās. Spriežot pēc ārējām pazīmēm un šuvju veida, vienas nodilušas zoles fragmenti datējami ar 14.–15. gs. vidu. Kāds izskatījies viss apavs, pēc zoles vien diemžēl nav precīzi pasakāms.

Plašāka ādas apavu palieku kopa iegūta pirms 30 vasarām. 1992. gadā Turaidas pils pagalma arheoloģiskajos izrakumos profesora Jāņa Graudoņa vadībā tika atsegta sena koka akas vieta. Grūtā darbā, pakāpeniski iedziļinoties akas šahtā un ar mazām lāpstiņām atrokot aizbērumu, ar spaiņiem augšup tika uzvilkta izsmeltā mitrā grunts. To caurskatot, arheologi savāca dažus desmitus senlietu – balta māla pīpju kātu fragmentus un ādas apavu – lielākoties zoļu paliekas. Atrastie apmēram divdesmit apavu fragmenti datējami ar laiku no 17. gs. beigām līdz 18. gs. 70. gadiem. Dažu atradumu virsmas struktūra liecina, ka kurpnieks izmantojis mīkstu teļādu, bet citi darināti no vecāku liellopu ādas.

 Apavu forma un detaļas

Gan viduslaiku, gan agro jauno laiku apavi bija t.s. detaļapavi, kurus kurpnieki gatavoja no vairākām daļām. Daudzās detaļas bija vajadzīgas gan tāpēc, lai apavs labāk piegultu kājai, gan izejmateriāla taupīšanas nolūkos. Mazas detaļas varēja piegriezt, racionāli izmantojot nelielus ādas atgriezumus vai no otrreizējas izejvielas – vecu apavu nenovalkātām vietām, piemēram, zābaku stulmu daļas. Starp Turaidas atradumiem bija dažādas zoles. To izskats, šuvju caurumiņi un diegu nospiedumi liecināja par kādreizējo atrašanās vietu apavā. Kurpes apakšdaļa, kas pieskaras zemei, ir apakšējā pazole. Virs tās kurpnieki iešuj vidējo starpzoli, kas palielina apava izturību. Uz tās virsmas valkājot diezgan dziļi iespiedušies diegu pārstaipi. Kurpes iekšpusē iestiprināja saistzoli, kas piegūla pēdai. Seno apavu zoles ir līdzīgas mūsdienu kurpēm – tām ir gan pilnībā noapaļoti, gan smaili purngali un abpusējs neliels ieraukums pēdas vidusdaļā. Interesanti, ka zolei smails gals ne vienmēr norādu purngalu, jo tādu varēja iešūt arī apava aizmugurē starp abu sānu virsmu detaļām.

Turaidas pils akā atrasto zoļu izmēri sasniedza 20 cm vai bija nedaudz lielāki – tāds garums raksturīgs pusaugu meiteņu vai jaunu sieviešu apaviem. Zolēm gar malām pa perimetru redzami regulāri izvietoti šuves caurumiņi, bet lielāki naglu caurumi pēdas aizmugures daļas vidū norāda par pienaglotiem augstiem papēžiem. 17.–18. gs. kurpes un zābaku detaļas sašuva ar piķotu diegu, zoles  un papēdi pienagloja ar dzelzs nagliņām vai koka tapiņām. Apavi varēja būt ar vai bez aizdares. Lai kurpi noturīgi piestiprinātu kājai, kurpnieki pievienoja ādas siksniņas ar metāla sprādzēm, auklas vai auduma lentes.

Papēži

Turaidas pils akā atrasti divu veidu apavu papēži. Viens izgatavots no koka un sākotnēji bijis  apvilkts ar ādu, bet tā apakšu noteikti nosedzis pasitnis – ar koka tapiņām un dzelzs naglām pienaglots ādas gabaliņš. Otra veida paraugi ir tā sauktie sloksnīšu papēži, kas sastāv no daudzām 2 līdz 5 mm biezām ādas sloksnītēm. Tās bija savienotas visapkārt perimetram ar mazām nagliņām, uz ko norāda apaļi caurumiņi, vai koka tapiņām, no kurām palikuši gareni lēcveida caurumiņi. Papēdis vidū ar resnāku naglu tika pienaglots pie apava zoles aizmugures daļas. Atrasto sieviešu kurpju papēži bija 4 – 4,5 cm augsti, bet kāds zemāks un platāks sloksnīšu papēdis droši vien bijis vīrieša apava sastāvdaļa.

Turaidas pilsdrupu izrakumos atrasti 17.–18. gs. kurpju papēži

Dažu papēža piestiprinājumam izmantotās naglas kurpes iekšpusē varēja radīt zināmas neērtības – naglu galvas izcilnis iespiedās valkātāja pēdas ādā, plēsa zeķi un nereti radīja kurpes papēža sašķiebšanos – atliekšanos uz aizmuguri vai sāniem.

Baroka laika kurpes un zābaki

Turaidas pils akā atrastās apavu paliekas – nonēsātas zoles, kādas virsmas daļa un daži papēži pārstāv fragmentus no kādreizējām kurpēm, kuru formu vairs nevar precīzi  restaurēt citu detaļu trūkuma dēļ. Tomēr tie netieši liecina gan par graciozām sieviešu kurpēm, gan masīvākām vīriešu kurpēm un stulma zābakiem. Atradumi kādreiz piederējuši 17.–18. gs. raksturīgiem baroka stila apaviem ar smailiem, noapaļotiem vai taisni nošķeltiem purniem, kam nereti bijuši vairākus centimetrus augsti papēži. Jāatzīst, ka atrastās ādas detaļas varēja piederēt vairāku atšķirīgu fasonu modeļiem, tāpēc tos precīzi rekonstruēt liedz pārējo detaļu trūkums.

Kā spriežams pēc Rīgas izrakumos atrastiem baroka laika apaviem, līdzīgu formu kurpes un zābakus tolaik valkāja plaša Baltijas reģiona un Rietumeiropas iedzīvotāji. Kaut arī citur Latvijā arheoloģiskos izrakumos atrasti veseli 17. gs. apavi, tie kultūrslānī saglabājušies stipri deformēti. Tā kā pat trīs zoļu slāņi un apmaļu iešuves nenodrošināja pēdas arkas stingrību, tad kurpes ātri izļodzījās, novalkājās un izdila. Tā nu valkātājam atkal bija jāpērk jauni apavi, bet vecos izmeta mēslainē.

Turaidiešu apavi cauri gadu simtiem

Nedaudzie ādas apavu fragmenti neļauj precīzi pateikt, kādas izskatījās katra gadsimta kurpes, bet aptuvenu priekšstatu varam iegūt. Turaidas vietējie iedzīvotāji lībieši līdz 14. gs. gatavoja mīkstus ādas apavus bez cietām daļām. Līdz ar vācu amatnieku ierašanos Livonijā 13. gs. ieviesās Eiropas pilsētniekiem raksturīgi ādas apavi – dziļās kurpes un zābaki ar mīkstām zolēm, bet no 15. gs. vidus kurpnieki sāka gatavot cietas konstrukcijas apavus. Tiem bija stingras zoles ar koka vai bērza tāss straplikām, daudzslāņu ādas vai koka papēži un varēja būt arī oderes. Cietie apavi bija izturīgāki un ilgāk valkājami.

Pēc Turaidas pils akas izrakumos atrastajām apavu detaļām un laikabiedru attēliem var domāt, ka 17.–18. gs. muižnieki pirkuši pilsētu kurpnieku izstrādājumus – zemas vai augstas kurpes, puszābakus un augstu stulmu zābakus, kas bija gatavoti no dzīvnieku ādas atbilstoši attiecīgā laika modes prasībām. Turpretī Turaidas pils kalpotāji ikdienā droši vien āva vietējo amatnieku darinātas koka tupeles, lūku vīzes, ādas pastalas, bet svētdienās – arī kurpes ar aizdares siksniņām, kā par to skandēts tautasdziesmā “Tūdaliņ, tāgadiņ, pastalnieki danco”.