1791. gada kalendārs

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir trīs 18. gadsimta Vidzemes kalendāri 1786., 1791., un 1795. gadam.  Šo trīs 18. gadsimta Vidzemes kalendāru ārējā un iekšējā apdare ir visai skopa, pat trūcīga, tie ir ļoti maza izmēra – 8,5x10,8 cm, brošēti papīra vāciņos un iespiesti gotiskajā drukā.

Muzeja krājumā esošo senāko 1786. gada kalendāru izdevis un sastādījis Rubenes mācītājs Kristofs Harders, vācu tautības latviešu literāts, grāmatizdevējs. Tas drukāts Rubenes mācītājmuižas spiestuvē. Par kalendāru cenu liecina paziņojums 1786. gada kalendāra pēdējā lapā: “Šis kalendārs pie Rubenes Baznīcas par 4 vērdiņiem irr pārdodams, un ja kas veselu duci jeb 12 Kalendarus izņem uzreizi, tas to varr dabūt par pusdālderu labas naudas.”

Visiem trijiem kalendāriem pamatā ir līdzīga informācijas struktūra. Kalendārajā daļā uzrādīti mēnešu nosaukumi, baznīcas un laicīgo svētku dienas un mēness fāzes, arī dienas garums. 1786. gadā nedēļa sākas ar svētdienu, un mēnešu nosaukumiem pievienoti arī tautas dotie nosaukumi:

Kalendāru sastādītājs ir bijis drosmīgāks par mūsdienu meteorologiem, jo ir pareģoti laika apstākļi katrai nedēļai visa gada garumā. Novembrī no 18. – 22. datumam: “taisās uz labbu salnu, prišs gaiss un skaista”.  23. novembrī “Saule spīd”, 25., 26. novembrī “biezi sniegi nāk zemmē”, 28. – 30. novembris “labbi salst pagaišām naktīm”.

1795. gada kalendārs

Kalendāros publicētas arī vārda dienas, kas ir gan kristīgo personvārdu latviskojumi, gan arī latviskas cilmes vārdi. Šie personvārdi visbiežāk ir darināti lai raksturotu cilvēka dabu, kādu vecāki novēl savam jaundzimušajam turpmākajā dzīvē, un parasti tie ir ar pozitīvu konotāciju, kā Mīliņš,  Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte.

Tajos datumos, kad ir jubileja kādam cariskās ģimenes loceklim  vai reliģiskās svētku dienas, vārda dienas nav minētas, iespējams, ka arī tas ir viens no iemesliem, kura dēļ vārda dienu datumi reizēm pa gadiem mainījās, piemēram, 21. janvārī 1786.g. – Krustiņš, 1791. g. – Agneete, 1795.g. – Needa.

Tabulā salīdzinājumam vārda dienas decembra mēnesī mūsdienās un 1776. gadā Vidzemē. Sarkanā krāsā iekrāsoti vārdi, kas vairāk kā caur trijiem gadsimtiem saglabājušies līdz mūsdienām tajos pašos datumos, zilā krāsā – vārdi, kas bijuši 1776.gadā.

18.gadsimta otrā puse ir laiks, kad sāk veidoties pirmie laicīgās latviešu literatūras darbi. Viens no svarīgiem posmiem šī procesa gaitā ir tā dēvēto „padomu grāmatu” rašanās, kas liecina par apgaismības grāmatniecības enciklopēdisko ievirzi. Apzīmējums „padomu grāmatas” ietver praktiskiem nolūkiem domātu, galvenokārt saimniecisku literatūru, kurā ienāk arī populārzinātniski temati, un sākotnēji tie visbiežāk tiek publicēti kalendāros.

1786.gada kalendārā ir pielikums ir uz 11 lappusēm, kur popularizēts heliocentriskais pasaules uzskats, aprakstīti sagaidāmie saules un mēness aptumsumi, veikts izskaidrošanas darbs par to nozīmi un aicinājums atteikties no māņticības: “Jau iekš divi Kallendariem jums mācību esmu devis par saules un mēness aptumšošanām. Kas to visu ar prātu pārlasa un apdomā, tas gan jau pratīs, ka tā aptumšošana nav nekāda maitāšana, nedz plosīšana, nedz košana, nedz kas zina kāda cita bailīga lieta/.../ Mūsu Vecāki mums tāpat arvien irr stāstījuši, ka suņņi to sauli plēšot, un ka šī tāpēc tobrīd gauži raudot: jo tie spaini ar ūdeni likuši uz pagalmu, un tur to vissu skaidri esot redzējuši.” 1791. gadā bija sagaidāmi četri saules un divi mēness aptumsumi un 1795. gadā 2 mēness aptumsumi.

Izglītojošajos rakstos  apskatīti arī vēstures un ģeogrāfijas jautājumi. 1795. gada kalendārā var lasīt izglītojošu rakstu par jūras iemītniekiem “No vienas lielas Jūras Zivs” un rakstu  “No tiem Tajīteriem”, kurā stāstīts par Austrālijas atklāšanu,  kādas svešas zemes (Taiti ?) dabas apstākļiem, iedzīvotājiem un faunu un floru. Lielu vietu rakstā ieņem kāda brīnišķa koka [iespējams, kokopalmas] apraksts: “Tur aug viens savads lagzdas koks: Tas koks derr priekš baļķiem, un Mastakokiem, tie zarri apliek malkā. Tie rieksti ir galva lielumā. Kad tie vēl zaļļi irr, tad iztek ļoti smeķīga, garda un veselīga sulla. No tās tie sevim darra dzerrešus, vīnu, etiķi, brendavīnu, meddu un sukkuru. Kad ta sulla sarikkusi un bieza palikusi, tad ta kā Kreime smeķkē. Kad tie rieksti ienākušies, tad tur iekšā viens balts un saldans kols; no riekstiem tie dara elji. No tās mizzas, tie iztaisa dzijas, drēbes, slotas, kurvjus, traukus, papīru, laivas, zēģeļus jeb autus, stiķķes un jumtus. No ta malka tie dara bļodas, karotes un tappas.”

Parādās padomi medicīnā, un 1791. gada kalendārā  ir atsevišķa nodaļa “Vecca Saimnieka Mācības, pie Vājībām un Ievainojumiem”, kas sastāv no 8 sadaļām.

Visos trijos kalendāros ir literārā sadaļa. 1786. gada kalendāra nobeigumā publicēts didaktisks nezināma autora (iespējams autors ir pats mācītājs Kristofs Harders) dzejojums “Tas zaglis”. Tajā samērā šaušalīgā veidā aprakstīts, kā notverto zagli ved uz karātavām, un viņš pirms nāves nokož mātei degunu, par to, ka viņa jau no bērnības atbalstījusi viņa zagšanas tieksmes, un nobeigumā izteikta pamācība, citiem vecākiem tā nedarīt. 1791. un 1795. gada didaktiskie pielikumi saucas – pasakas. Tajos publicēti pamācoši stāstiņi: “Suns ar gaļas gabalu”, “Skudra un sisenis”, “Vārna, Krauklis un lapsa” u.c.  Pasaku pamatā ir Ēzopa un Lafontēna fabulu sižeti un katram beigās uzrakstīta morāle jeb mācība.

1795.gada kalendāra literārā daļa ir visgarākā, un tajā bez “fabulu pasakām” publicēti vēl divi uz lauku dzīves pamata līdzībās rakstīti pastāstiņi “Gudrība” un “Divi brāļi” ar morāli beigās. “Gudrība” uzrakstīta dzejas formā un tajā stāstīts par kādu zirgu, kurš nomocījies darbos, un, kuru sit un nedod ēst un padzerties. Zirgs izraujas brīvībā un skrien pa laukiem, līdz ieskrien mežā, kur vilks to apēd. Mācība beigās ar skaidru norādi, samierināties ar dzimtzemnieka stāvokli: