Beidzoties Otrajam Pasaules karam, arī Sigulda bija kara postījumu skarta. 1945. gadā pilsētas komunālā saimniecība uzsāka drupu novākšanu, pilsētas namu un ielu remontu, pirts būvi, Gaujas tilta, viesnīcas un dzelzceļa stacijas atjaunošanu. 1950. gadā uzcēla jaunu Siguldas dzelzceļa staciju un tiltu pār Gauju nopostītā vietā. Galvenās iestādes pilsētā bija pasts, viesnīca, patērētāju biedrība, ugunsdzēsēju depo un pienotava.

Šajos gados norisinājās ne tikai kara postījumu likvidēšana, bet arī padomju sistēmas nostiprināšana, tai skaitā, kultūras mantojuma un agrākās brīvvalsts “buržuāziskās” domāšanas likvidācija.

Lai sekmīgāk ieviestu sabiedrībā padomju ideoloģiju, bija nepieciešams pārveidot izglītības, kultūras un zinātnes institūciju darbu, kā arī to saturu un metodes pielāgot padomju okupācijas varas mērķiem. Viens no šādiem “sovetizēšanas” paņēmieniem bija novadpētniecības muzeju tīkla izveide Latvijā, kuros tika paredzēts slavināt sociālistiskās saimniekošanas un kultūras sasniegumus, audzināt “jauna tipa cilvēkus ar komunisma cēlāja morāli.” Ziņas par grūtībām un problēmām, ar kurām bija jāsaskaras Siguldas novadpētniecības muzeja tapšanā ir atrodamas gan arhīvu materiālos, gan padomju laika presē.

Siguldas novadpētniecības muzeja ēka I. Sudmaļa ielā 19 (tagad Šveices iela). 1950.gadi

Pirmās ziņas par iecerēm izveidot muzeju Siguldā ir sastopamas jau 1946. gada LPSR MP Kultūras un izglītības iestāžu komitejas dokumentos, kur ir rīkojums laikā no 5. līdz 8. septembrim biedram Maksimovam  doties komandējumā uz Siguldu, lai uz vietas noskaidrotu iespējas noorganizēt muzeju. Lai gan dokumentāls apstiprinājums nav atrasts, tomēr jāsecina, ka apstākļi atrasti par atbilstošiem un jau pēc mēneša t.i. oktobrī Rīgas apriņķa DDP izpildu komiteja nolemj 1947. gadā organizēt apriņķa (novada pētniecības) muzeju Siguldā. Lai muzeju palīdzētu organizēt, 1947. gada septembrī uz Siguldu tiek komandēts viens darbinieks no Rīgas Doma muzeja. Redzot, ka šajā gadā muzeju tomēr neizdosies nodibināt, Rīgas apriņķa vadība oktobrī nolemj, ka dibināšana jāpārceļ uz nākamo gadu, un norāda, ka nākošajā – 1948. gadā apriņķī jāierīko 2 muzeji – Siguldas un Ogres pilsētās.

Lai gan lēmuma par muzeja dibināšanu nav bijis (vai arī nav izdevies to atrast, vai arī muzejs ir bijis kā pilsētas struktūrvienība un speciāls dibināšanas dokuments nav bijis nepieciešams LK)  Siguldas arhīva dokumentos ir ziņas, ka 1947. gadā muzeju pārceļ no Pils ielas 9 uz Šveices ielu 19, kā arī 1947. gada 21. novembra laikrakstā “Padomju Jaunatne” lasām, ka: “Šais dienās darbu sāka Rīgas apriņķa novada pētniecības muzejs Siguldā, Šveices ielā 19. Muzejam būs vēstures, etnogrāfijas un sociālisma celtniecības nodaļas. Muzeja rajonā ietilps Gaujas-Daugavas baseins, Jūrmala, rūpniecības centri un visas rajonā ietilpstošās dabas skaistumiem apveltītās vietas, kas viss jāparāda muzeja eksponātos.[…] Šefību par jaunatvērto muzeju uzņemsies Valsts vēsturiskais muzejs, kas dos arī savu eksponātu dublikātus.”

Tomēr īstas skaidrības par to, vai muzejs tiešām 1947. gadā ir uzsācis, darbību nav, jo Kultūras un izglītības iestāžu komitejas Muzeju daļas darba plānā 1948. gada II un III kvartālā paredzēts organizēt Aizputes muzeju un arī Rīgas apriņķa muzeju, par kuru iepriekš lasījām, ka tas jau uzsācis darbību.  Par šo darbu atbildīgs ir muzeju daļas vecākais inspektors A. Maksimovs. Lai gan laikraksta “Cīņa” 7. aprīļa numurā rakstīts, ka sakarā ar apriņķa dziesmu svētkiem Siguldas muzejā atklāta lietišķās un tēlotājas mākslas pašdarbības izstāde, tomēr  apmeklētājiem muzejs pilnībā vēl nav atvērts  jo 1948. gada jūlijā biedrs Maksimovs atkal dodas komandējumā uz Siguldu un savā atskaitē raksta, ka apskatījis ēku, ko muzeja vajadzībām vēl remontē. Kāds darbinieks, muzejā acīmredzot arī ir, jo ir izstrādāts ekspozīcijas izvietošanas plāns un Doma muzejam dots uzdevums sagatavot materiālus ekspozīcijai Siguldā.

Kaut muzejs zināmā mērā savu darbību ir jau uzsācis, tā atklāšana notiek 1949. gada sākumā, un uz to Valsts literatūras muzejs janvārī nosūta stendu, veltītu Kr. Baronam, kurš šajā apvidū pavadījis savas dzīves pēdējās vasaras. Vairāk nekā pusgadu – no 1949. gada janvāra līdz 9. jūlijam – muzejs bijis slēgts remonta dēļ, kurš acīmredzot turpinājās vēl no iepriekšējā gada. Par to liecina arī piezīme laikraksta “Padomju Jaunatne” rubrikā “Mums raksta”: ”Jau ilgāku laiku – apmēram gadu stāv aizslēgts Siguldas muzejs, un ne viens nezina pateikt, cik ilgi tas vēl būs nepieejams apmeklētājiem. Vispār šo slēgto iestādi nav iespējams arī atrast, jo pie vārtiem un ēkas nav nekāda uzraksta. Patlaban muzejs gatavojot vitrīnas. Muzejs ir, bet slēgts, jo bez vitrīnām, kā galvenajām nekā nevarot iesākt... Muzeja direktorei b. Spiģei ir pēdējais laiks sākt strādāt enerģiskāk un ar lielāku piepūli, jo skaidrs, ka bez vilkšanas vezums nekustēsies. Siguldas apmeklētāji katrā ziņā vēlas redzēt muzeju atvērtu.”

Tādēļ, jo dīvaināks šķiet Siguldas pilsētas 1949. gada vadības lēmums, kurā muzeja līdzšinējā darbība tiek atzīta par apmierinošu, kaut arī muzejs gadu bijis slēgts, tikpat, kā nav komplektēts krājums – tikai 22 eksponāti un: “Muzeja telpas ir pilnīgi nesagatavotas ziemas periodam. Visām telpām trūkst iekšlogu, apakšstāvā slēģu un vairākas telpas pilnīgi neapkurināmas. Lai muzeja darbība varētu turpināties ziemas periodā, šie trūkumi nekavējoši jānovērš.”

1949. gada muzeja atskaitē norādīts, ka muzejā ir divi darbinieki – direktors un kalpotājs (droši vien domāta apkopēja. LK). Muzejs bijis atvērts 3 dienas nedēļā, un tajā bijušas iekārtotas 2 izstādes. Kopējais apmeklētāju skaits – 1 374 (gandrīz visi bijuši skolēni). Tomēr zināma daļa atskaitē sniegto ziņu ir apšaubāmas, jo Siguldas vadība 1950. gada 12. jūlijā lemj, ka muzeja darbība nekavējoši jāatjauno un tā darbība jākontrolē. Šīs sanāksmes norise spilgti atspoguļo tā laika situāciju muzeja darbā. Muzeja direktors V. Fedoreks, atskaitoties par paveikto, ziņo, ka, pārņemot muzeju 1950. gada martā, eksponāti bijuši izņemti no ekspozīcijas un izvietoti citās telpās, bez noteiktas kārtības. Tas noticis tāpēc, ka vēlēšanu laikā muzeja telpās tika izvietots aģitpunkts un vēlēšanu iecirknis.  Eksponāti vispār nav bijuši reģistrēti inventāra grāmatās (pirmais krājuma inventāra grāmatā reģistrētais priekšmets ir 19.  gadsimtā gatavota sētuve, kuru muzeja direktoram Viktoram Fedorekam nodevis Oļegs Kudrašovs no Siguldas kūdras raktuvēm).  Direktors arī atzīmē, ka saviem spēkiem iekārtojis noliktavu, jo Remontu un celtniecības kantoris atteicies šos darbus izpildīt nenokārtotā parāda dēļ. Tālāk savā atskaitē min darbus, kas vēl ir paveikti: “3 mēn. laikā izgatavoti 5 lozungi, 4 grafikas, izgatavoti, nobrošēti un uzlīmēti uz audekla 689 burti, bildēm izgatavoti 363 klamburi, uzrakstīti 90 paskaidrojumi krievu un latviešu valodā, iestiklota viena vitrīna, kurai stikli bija jāatved no Inčukalna. Apmeklēti rajona kolchozi, daži pat vairākas reizes, kā 1. Maijs, Dzirkstele, Imanta, u. c. tāpat apmeklēti rūpniecības uzņēmumi: Līgatnes papīrfabrika, pienotavas u.c. Eksponātu skaits dubultots, tagad ir 235 eksponāti, izveidotas šādas nodaļas: sociālistiskās celtniecības nodaļa, etnogrāfiskā nodaļa, 2 vēstures nodaļas. Muzeja atvēršana nokavējās tāpēc, ka bija rīkojums neatvērt muzeju, kamēr nav noformēta soc. celtn. nodaļa, kurai nebija eksponātu un budžetā nebija naudas to iegādei. Kultūrizglītības nodaļa bremzē muzeja darbu: nepārskaita rēķinus, neizmaksā algas.”

Kultūrizglītības komisijas locekle b. Zustere izsaka viedokli, ka: “ b. Fedoreks muzeja darbā izturas pārāk gļēvi, savus darījumus kārto tikai ar Kultūrizglītības nodaļas vadītāju b. Ozoliņu, bet nav griezies nekur citur. Savus rakstus, kurus vietējā avīze nepieņem, b. Fedoreks sūta Cīņai, bet nemēģina šos jautājumus, par kuriem viņš raksta, nokārtot rajona mērogā. Muzeju vajadzēja atvērt noteiktā laikā, kaut arī visas nodaļas nebija kārtībā.” Muzeja direktors b. Fedoreks paskaidro, ka: “esmu griezies pēc palīdzības arī rajona Partijas Komitejā pie b. Zaļkalnes un Bogdanova, kā arī rajona Izpildu komitejā, bet panākumu tam nav, vēl tagad stāv nepārskaitīts rēķins Kultūrizglītības nodaļā par Rbļ.107.,kurš rakstīts jau divas reizes”.

Noslēgumā Kultūras un Izglītības darba komisija atzīst, ka b. Fedoreks muzejā pielicis daudz personīga darba, bet sabiedriska palīdzība viņam nav sniegta un viņš lūdz Siguldas pilsētas izpildu komiteju, sadarboties ar Kultūrizglītības nodaļas vadītāju b. Ozoliņu palīdzēt muzeja sekmīgākā darbā. Acīmredzot atbalsts pietiekošā mērā nav saņemts, jo 1952. gadā LPSR Ministru Padomes kultūras – izglītības lietu komiteja ierosina likvidēt Siguldas novadpētniecības muzeju, kā neatbilstošu tā dibināšanas mērķiem, bet tā kā pilsētas izpildu komitejas, un pilsētas partijas komitejas viedokļi ir diametrāli pretēji (izpildkomiteja – par likvidāciju; partijas komiteja – pret) lūdz Rīgas rajona izpildkomiteju un Rīgas rajona partijas komiteju izteikt savu viedokli. Partijas komiteja izsaka savu atbalstu muzeja darbības turpināšanai un sola pat nomainīt muzeja direktoru, taču  1952. gada nogalē LĻKJS Siguldas rajona komitejas instruktors G. Līvens, rakstā “Vairāk vērības novadpētniecības muzejam”, kas publicēts laikrakstā “Cīņa” raksta: “Siguldā jau vairākus gadus darbojas novadpētniecības muzejs, kura darbības rajonā atrodas Siguldas un Saulkrastu rajons. Muzeja darbs tomēr nīkuļo. Vairākkārt mainījušies direktori un katrs vadījis to savā virzienā. Pašreizējā direktora b. Fedoreka darbības laikā muzeja darbs ievērojami uzlabojies. No jauna iekārtota sociālistiskās celtniecības nodaļa, kurā uzskatāmi parādīta rajona saimnieciskās un kultūras dzīves augšupeja, paplašinātas arī pārējo nodaļu ekspozīcijas. Šis darbs sagādā lielas grūtības, jo eksponātu iegādei un izgatavošanai 1952. gada budžetā nav paredzēti līdzekļi. […] Par muzeja darba apstākļiem nerūpējas Siguldas un Saulkrastu rajona vadošie darbinieki, atstājot tā darbu pilnīgi pašplūsmai. Skaidrs, ja pastāvēs šādas attieksmes pret muzeju un tā vajadzībām, muzejs nīkuļos arī turpmāk. Par muzeju nopietnāk jārūpējas arī Kultūras un izglītības iestāžu komitejai, rajona partijas un izpildu komitejai, sniedzot praktisku pa līdzību, bet ne vienīgi formāli noklausoties muzeja direktora sniegtos pārskatus un pieņemot lēmumus, par kuru izpildi maz rūpējas.”

Ņemot vērā slikto muzeju stāvokli un vadošo republikas un pašvaldību institūciju nespēju vai negribēšanu situāciju uzlabot, 1952. gada beigās 31. decembrī MP Kultūras lietu komiteja izdod rīkojumu par Aizputes, Krāslavas un Siguldas muzeju likvidēšanu. Pret šo lēmumu iestājas KP Rīgas apgabala komiteja, kas meklē dažādus risinājumus muzeja saglabāšanai, un Siguldas rajona vadība. Griežoties pie Kultūras komitejas priekšsēdētāja b. Meijas 1953. gadā Siguldas rajona kultūras un izglītības darba nodaļas vadītājs V. Kirlis raksta: “ Siguldas novada pētniecības muzejā strādā ar š.g. 16. martu jauns direktors. Muzeja apakšstāvs pilnīgi izremontēts, bet nav vēl iekārtots, lai gan jau sākas sezonas laiks. Jāizdara arī vēl zināma pārkārtošana muzeja otrajā stāvā – vēstures nodaļa. Vēl veicams ēkas ārējais remonts, kam līdzekļi ir un šos darbus pabeigs tuvākā laikā. Jaunais muzeja direktors b. Brēde ļoti enerģiski stājies pie muzeja iekārtošanas, bet viņš strādā bez kāda atbalsta no speciālistu puses. Lūdzu dot norādījumus muzeju daļai, lai nekavējoties atsūtītu uz Siguldas muzeju speciālistu, kurš palīdzētu muzeju iekārtot.” Savukārt LKP Rīgas apgabala komitejas sekretārs J. Āboltiņš meklē citu risinājumu muzeja problēmām: “Jārisina jautājums par muzeja pārvešanu uz jaunām telpām - uz Krišjāņa Barona mājiņu. Pamatojums – tā atrodas Gaujas labajā krasta pie Gūtmaņa alas, kur daudz tūristu. Pie labi pārdomāta novadpētniecības darba muzejs Kr. Barona mājā varētu kļūt par kultūras centru gan tūristiem, gan vietējiem iedzīvotājiem.”

Tomēr pēc diviem gadiem muzejs vēl joprojām atrodas turpat un ēkas stāvoklis necik daudz nav uzlabojies, jo 1955. gada muzeja atskaitē lasām, ka tas atrodas ielu nosaukumu maiņas rezultātā jau pārdēvētajā Im. Sudmaļa ielā 19, tajā pašā divstāvu nedzīvojamā koka ēkā, ar platību 33 m^3, kur ir 2 iedzīvotāji (iespējams, ar to domāti 2 muzeja darbinieki. LK). Nav kanalizācijas, ūdensvada, gāzes un centrālās apkures vai termofikācijas, bet ir elektriskais apgaismojums. Vēl pēc trijiem gadiem – 1958. gadā laikrakstā “Cīņa” H. Strods raksta: “Siguldas muzeja eksponāti «glabājas» neapkurināmās pažobelēs. Šādas ne ar ko neattaisnojamas rīcības dēļ bojājas vai pilnīgi aiziet bojā lielas zinātniskas vērtības. Siguldas, Jelgavas un dažas citas izpildkomitejas ierīko muzeju telpās aģitācijas punktus un vēlēšanu iecirkņus — tātad vēlēšanu kampaņas laikā muzeju darbs tiek pār traukts, nemaz jau nerunājot par sekām, kādas rodas no ekspozīciju demontēšanas un pārkravāšanas. Zem jebkādas kritikas atrodas rajonu novadpētniecības muzeju materiālā bāze. Kultūras ministrijas galvenā apgādes un realizācijas pārvalde tos neapgādā ne ar darbam nepieciešamiem materiāliem, nedz arī mēbelēm. Jau vairāk nekā gadu muzeji nevar iegadāties pat inventāra grāmatas savākto materiālu ierakstīšanai, nav zinātnisko pasu formulāru, trūkst piemērotu materiālu ekspozīciju iekārtošanai.”

Joprojām tiek meklēti risinājumi muzeja telpu problēmas atrisināšanai, un vienā no variantiem tiek izvirzīta ideja par muzeja pārcelšanu uz Turaidas pilsdrupām. 1940. gadu beigās un 1950. gadu sākumā dažās no pils ēkām tika glabāti būvmateriāli saspridzinātā Gaujas tilta remontam. Pilsdrupas no 1947. gada bija LPSR ACP [Arodbiedrību Centrālās Padomes] Tūrisma ekskursiju pārvaldes pārziņā. Pārceļot muzeju uz Turaidu, pilij uz vietas būtu apsaimniekotājs un iegūtas telpas muzejam.

Jau 1957. gada 25. janvārī LPSR KM vietnieks O. Strods vēstulē Siguldas rajona DDP IK priekšsēdētājam S. Kalbenokam raksta, ka LPSR KM un LPSR Ministru Padomes Arhitektūras un celtniecības pārvalde šinī gadā paredzējusi sākt Turaidas pils torņa blakus esošās ēkas restaurāciju un izbūvi muzeja vajadzībām. Tālāk viņš piebilst , ka Turaidas pils torņa blakus ēkas platība ir pietiekoša tikai ekspozīcijas telpu un fondu noliktavu iekārtošanai un tur nav iespējams paredzēt telpas muzeja kancelejai, zinātniskajam darbam, darba telpām, kā arī telpas direktora un pastāvīgā sarga dzīvokļiem.

Līdz ar to pārvietojot Siguldas muzeju uz Turaidu, tā rīcībā jānodod Turaidas ciema padomei piederošā māja, kas atrodas ceļmalā blakus lielajam tornim līdz ar 0,25 ha lielu zemes gabalu sakņu dārzam. Restaurācijas un remontdarbus Turaidas pilī bija paredzēts pabeigt 1958. gada 28. martā, tādēļ jauna ekspozīcija Im. Sudmaļa ielas ēkā netika izveidota un uz ēkas pirmo stāvu pārcelta rajona bibliotēka, tā vēl vairāk pasliktinot muzeja apstākļus. Noteiktajā termiņā restaurācijas darbi netika pabeigti un termiņu pagarināja līdz 1960. gada 1. maijam, un pēc tam vēl līdz 1961. gada 1. martam.

Laikā no 1953. gada līdz 1962. gadam notika Turaidas pils galvenā torņa, rietumu korpusa un aizsargsienas restaurācija. Kaut gan pils ēkās vēl norisinājās restaurācijas darbi, tomēr Siguldas muzejs jau līdztekus uzsāka savu darbību, piemēram 1960. gadā pilī tika organizēta viduslaiku ieroču izstāde, un 1961. gada 20.  maijā žurnālā Zvaigzne rakstā “Jauns muzejs” lasām:

“ Vēl nesen blakus Turaidas skatu tornim ekskursanti redzēja kādreizējās Rīgas bīskapa pils saimniecības ēkas apsūnojušās sienas. Tad ieradās namdari. No laika zobam nolemtajām drupām izauga Siguldas novadpētniecības muzeja trīsarpus stāvu augstā ēka ar četrām zālēm un pagrabu. Tagad uz šejieni pārvesti visi eksponāti no muzeja telpām Imanta Sudmaļa ielā. Savdabīgs būs jaunā muzeja eksponātu izkārtojums. Te parādīta Sigulda laika ritumā, tās apkārtnes ļaužu dzīve no varonīgu cīņu sākuma ar vācu Zobenbrāļu ordeni, cauri drūmajiem viduslaikiem līdz pat mūsu dienām. Sniedzot dokumentus un fotoattēlus, muzejs apmeklētājus iepazīstinās ar padomju varas atjaunošanu Latvijā 1941. gadā. Bagātīgi materiāli atspoguļos Lielo Tēvijas karu. Daudzpusīga būs nodaļa par Siguldas rajona rūpniecības un lauksaimniecības attīstību mūsu dienās. Vispusīgi dati un foto vitrīnās stāstīs par rajona kultūras un izglītības dzīvi un dos iespēju iepazīties ar jauno padomju tradīciju ieviešanu rajonā. Nav aizmirsts arī tūrisms.”

Pēc atjaunoto ēku pieņemšanas ekspluatācijā 1962. gada 1. decembrī tās tika nodotas Siguldas rajona novadpētniecības muzejam. Ar muzeja pārcelšanos uz Turaidas pili sākās jauns posms tā dzīvē. Kopā ar pieminekļu aizsardzības speciālistiem, zinātniekiem un citu muzeju darbiniekiem tika meklēti jauni ceļi Siguldas novadpētniecības muzeja attīstībai, savdabības izcelšanai un vietai citu muzeju vidū.