Turaidas
muzejrezervāts


Konstatēta raga apstrādes meistara darbība Turaidas pilī


Turaidas pils arheoloģisko ekspedīciju laikā 1976.–1999. gadā atrasta apjomīga dzīvnieku kaulu kolekcija, kuras daļa tagad glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā. 1997. un 1998. gadā kolekciju pirmo reizi pētīja un sugu piederību noteica toreizējā Krievijas Zinātņu akadēmijas Paleontoloģijas institūta līdzstrādniece, osteoloģe Ilze Renga. Šī gada novembrī šīs informācijas autors, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta krājuma glabātājs, zooarheologs Eduards Plankājs, iepazinās ar saglabāto daļu no minētās kolekcijas. Primārā interese bija par suņu skeleta paliekām, jo mans promocijas darbs veltīts cilvēku un suņu līdzāspastāvēšanas formu pētniecībai aizvēstures posmā, piemēram, kādi izskatījušies senie suņi, kādas traumas tie dzīves laikā guvuši, kāds bijis viņu uzturs jeb paleodiēta un kā laika gaitā mainījusies to funkcionalitāte un tiem piedēvētā simboliskā nozīme.

Lai atrastu suņu kaulus, bija jāizskata visa dzīvnieku kaulu kolekcija. Lai arī Turaidā starp kopskaitā vairākiem tūkstošiem dzīvnieku kaulu atrasts vien pāris suņu skeleta palieku, arī no šiem nedaudzajiem kauliem bija iespējams secināt, ka pilī dzīvojušie un pēc nāves apraktie suņi bijuši ar visai dažādu skausta augstumu – mazākajiem tas sasniedzis vien 34 cm, bet lielākajiem – līdz 52 cm virs zemes. Domājams, ka mazākie bija dāmu klēpja sunīši vai medību suņi, kas tiek dzīti savvaļas dzīvnieku alās, bet liela izmēra suņi bijuši ne tikai sargsuņu funkciju pildošie, bet arī liela auguma putnu suņi, kuru garās kājas ļauj iebrist pakaļ ūdenī iekritušajiem upuriem. Viduslaiku suņu auguma izmēru neviendabība tiek konstatēta arī citās Latvijas viduslaiku pilīs, turpretī Daugavas un Gaujas lejteces vēlā dzelzs laikmeta lībiešu kapos reizēm vienlaikus līdzapbedītajiem suņiem vērojama izteikta auguma viendabība – šī laika posma pieaugušo suņu skausta augstums variē tikai no 54 līdz 60 cm.

Šodien, trūkstot detalizētai visu atradumu signācijai, diemžēl vairs nav uzzināma informācija par kaulu atrašanas apstākļiem – izrakumu precīzu datumu, atradumu dziļumu un novietojumu kultūrslānī, vienlaikus iegūtiem citiem priekšmetiem vai keramikas lauskām, kas tagad varētu dot arheoloģisko kontekstu un palīdzēt precizēt datējumu. Līdz ar to, kamēr vien kauliem netiks veikta radiokatīvā oglekļa (14C) datēšana, nebūs iespējams spriest par konkrēto atradumu senumu un attiecīgi – piederību lībiešu pilskalna un koka pils vai arī Rīgas arhibīskapa viduslaiku mūra pils apdzīvotības posmam.

Tomēr jau tagad var konstatēt, ka uz vairāku suņu kaulu virsmas, sevišķi uz ekstremitāšu kauliem, pat ar neapbruņotu aci labi saskatāmās griezuma pēdas. Par tādām rakstījuši ārzemju pētnieki, angliski saucot tās par cut marks, jo kaulu virsmā tās palikuša no naža. Domājams, ka naža asmens atstātas zīmes kaulu virsmā radušās, kad nokautajiem dzīvniekiem novilkta āda. Tomēr vienlaikus pastāv varbūtība, ka konkrētie kauli ir liecinieki kādai no viduslaiku vai agro jauno laiku mēra vai kara laika bada krīzēm, kuras laikā turaidieši, izmisuma dzīti, ēduši arī suņa gaļu.

Turaidas rags_samazinCaurskatot kaulu grēdas, pētnieka uzmanību pievērsa kāds dobradžu dzimtai piederīga dzīvnieka rags, kas līdz šim izbēdzis pētnieku vērīgajai acij. Tas ir raga kaula serdenis bez ārējā raga apvalka. Tā kā atradums ir pārāk izdēdējis, tad grūti viennozīmīgi pateikt vai tas ir vērša, sumbra vai taura rags. Zoologi uzskata, ka tauri Livonijas teritorijā tika pilnībā izmedīti 13. gs., bet sumbri – 16.gs. Pēdējie Latvijas faunā mākslīgi tika atgriezti tikai 21. gs.

Vēršiem un sumbriem ragu savstarpējais izliekums visbiežāk ir taisns, bet tauriem – savērpts. Aplūkojot raga virsmu tuvāk, labi saskatāmas urbšanas pēdas – cits citam līdzās un reizēm pārklājoties redzami vairāki mazi koncentriski aplīši ar nepilnu 2 cm diametru. Interesantais atradums ir vērtīga liecība uz vietas Turaidas pils teritorijā notikušai raga apstrādei. No dzīvnieka raga virsējā slāņa tika izurbtas nelielas ripiņas ar caurumiņu vidū, kas vēlajos viduslaikos kalpoja par apģērbam piešūtām pogām.  Kā norādīja pētniece Ieva Ose, viena no šādām pogām, kas precīzi atbilst uz raga skatāmo aplīšu diametram, atrasta Turaidas pilī.  [attēls]

Jāpiemin, ka analogas apstrādes pēdas uz liellopu ragu serdeņiem Latvijā zināmas no Dinaburgas pilsdrupu izrakumiem, bet Igaunijā Viljandi pils arheoloģiskajos pētījumos atrastie raga un kaula priekšmeti un apstrādes pārpalikumi jau 2012. gadā ir publicēti zinātniskā rakstā izdevumā “Lietuvos Archeologia”.

Nobeigumā izsaku pateicību par konsultāciju raga un kaula apstrādes meistaram un Cēsu viduslaiku pils atradumu pētniekam Viesturam Āboltiņam, kurš, iepazīstoties ar Turaidas pils raga fotoattēliem, lietpratīgi novērtējis to kā raga pogu produkcijas pārpalikumu. Nav zināms, vai Turaidas raga pogu darinātājs bijis viens no pastāvīgiem pils amatniekiem, vai arī ik pa laikam ceļojis no vienas dzīvesvietas uz otru, kādu laiku uzturoties arī Turaidas pilī. Iespējams, ka katrā Livonijas pilī – Turaidā, Dinaburgā, Viljandi un citur – darbojušies kaula un raga apstrādes meistari, tāpat kā tas bijis viduslaiku pilsētās. Varbūt šo jautājumu palīdzēs noskaidrot turpmāki pētījumi, piemēram, ar dažādu tehnoloģiju palīdzību mērot raga virsmā atstāto urbumu pēdas, turpinot apzināt citu muzeju krājumus, kā arī atrodot ziņas viduslaiku un agro jauno laiku rakstītajos avotos.

Eduards Plankājs,
zooarheologs

Raksts publicēts mēnešraksta SIGULDAS AVĪZE 2022. gada decembra izdevumā.

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti, Raksti par krājumu