Turaidas
muzejrezervāts


Siguldas Velna ala un neizdevusies avantūra tajā pirms 30 gadiem


Velna ala īsi pirms 1905. gada. Pastkarte, M. Buclera foto. Alas priekšā vēl liels laukums.

Velna ala īsi pirms 1905. gada. Pastkarte, M. Buclera foto. Alas priekšā vēl liels laukums.

Siguldiešiem labi pazīstamā Velna ala agrāk dēvēta arī par Krimuldas vai Lielo Velnalu. Tā ir dabīga ala, kas izveidojusies Gaujas labā krasta sarkanajās devona (pirms 405–350 miljoniem gadu) klintīs un ir viena no skaistākajām Latvijas alām. Pie alas klintīm diezgan bieži atrodamas senā devona laika liecības – līdz 400 miljonu gadu senu bruņuzivju fosiliju fragmenti. Pēc Gūtmaņalas tā ir arī otra visvairāk apmeklētā un fotografētā ala jau no 19. gs. beigām, kad šeit ērtākai piekļuvei tika ierīkoti gājēju celiņi. Ala, protams, bija pazīstama arī agrāk. Tās nosaukums saistāms ar teikām par velnu, kurš mitinājās alā, ar savu elpu nokvēpinādamas alas griestus. Pie nokvēpinātajiem griestiem gan būs vainojami te dedzināti ugunskuri, jo dzirdēts, ka agrāk alā nakšņojuši plostnieki. Senākie nostāsti attiecināmi uz 1620. gadu. Tie vēsta, ka alā kādu laiku esot uzturējies Turaidas Rozes slepkava Ādams Jakubovskis ar savu kalpu Pēteri Skudrīti.

Alas vecums, pēc profesora Ojāra Āboliņa atzinuma, ir 5000–10 000 gadu. Latvijas dabas pētnieks Guntis Eniņš izteicis domu, ka alas vecums ir aptuveni 6000 gadi, kaut gan iespējams, ka ala tomēr ir jaunāka. Šī skaistā dabas veidojuma izmēri pirms 1992. gada bija: Garums – 10,7 m., platums – 5 m, griestu augstums 2,5 m, grīdas laukums 45 m2, tilpums 70 m3. 20. gs. trīsdesmitajos gados iepriekšējo kalna taku vietā, kad straume ar ledu nobrucināja klints dzegu, pa kuru veda takas, tika uzbūvēts koka laipu – tiltiņu ceļš, ko balstīja stabi, ko vēlāk upe arī aiznesa. Padomju laikos klintīs ieurba caurumus, kuros iestiprināja sijas, pār kurām uzklāja platformas grīdu ar margām. Kad šī konstrukcija novecoja, 1980. gadā Gaujas Nacionālais parka darbinieki nojauca kāpnes un platformas, kas veda pie Velnalas. Tā kļuva nepieejama un bija apskatāma tikai no Gaujas pretējā krasta.

Skats no Velna alas iekšpuses tās atrakšanas gaitā 1992. gada vasarā. Kreisajā pusē – smilšakmens gabals – racēju iedomātais bruņurupucis. A. Linarta foto.

Skats no Velna alas iekšpuses tās atrakšanas gaitā 1992. gada vasarā. Kreisajā pusē – smilšakmens gabals – racēju iedomātais bruņurupucis. A. Linarta foto.

Tieši pirms 30 gadiem, 1992. gada aprīlī, alā risinājās notikumi, kas izraisīja plašu ažiotāžu Siguldā un arī tālākā apkārtnē.

Siguldas Velna alā ieradās pašpasludināts “Dieva sūtīts” pravietis no Gruzijas Georgijs Ionta Iberioni, kurš pie Ararata kalna alā esot atradis akmens (!?) Noasa šķirstu. Pēc tam viņam parādījusies vīzija, ka meklējumi jāturpina tieši Siguldas Velna alā. Viņš sevi dēvēja par Vispasaules Baltās brālības biedru un bija alas racēju grupas idejiskais iedvesmotājs. Racēji uzskatīja, ka Velna ala ir milzīga tempļa sākums, kas agrāk bijusi svēta vieta, kur glabājās pasaules garīgās un materiālās bagātības. Tempļa vecums esot 5000 gadu, un tā pazemes ejas vedot uz Turaidu un Krimuldas baznīcu. Par Velna alu vieta nosaukta, lai atbaidītu necienīgus tempļa dārgumu tīkotājus.

Tā kā Velna ala nebija iekļauta aizsargājamo pieminekļu sarakstā, Gaujas Nacionālajam parkam un Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcijai nebija juridisku iespēju pārtraukt šo pašdarbību – “tempļa” atrakšanu. Uz ieteikumiem mest šīm nejēdzībām mieru, racēji atbildēja, ka rakt viņiem varot aizliegt tikai Dievs, jo Dieva uzdevumā viņi to rokot. Racēji paskaidroja, ka viņu darbs ir dievišķs, jo uz Siguldu (!) nācis Bībelē minētais Ābrahams Dievam upurēt savu vienīgo dēlu un toreizējais kultūras ministrs R.Pauls viņiem esot atļāvis atrakt templi.

Kad Gaujas Nacionālais parks sastādīja aktu un lika grupas vadītājam M.Tomiņam rakstīt paskaidrojumu, tāds arī tapa – pat izteikti dīvains. Bez daudzām citām “pērlēm” tā nobeigums vēstīja: “… Velna ala pēc savas būtības ir milzīga tempļa sākums, kas agrāk bija svēta vieta, kur notika aizlūgumi un lūgšanas, un rituāli Dievam (…) Visam ir jāatdzimst. Tuvākajās dienās mūs apmeklēs Rīgas arheologi, vēsturnieki un ģeologi. Drīz būs apmeklētāji mūsu brālībai no Romas, kurus atsūtījis Romas pāvests. Mūsu mērķis ir atmodināt gulošo tautu (…) Es, Māris Tomiņš, saņēmu Dieva svētību caur pravieti Georgiju Ionta Iberioni un esmu svētīts ar svēto eļļu, un tāpēc lūdzu Jūs Dieva vārdā nepieļaut, ka tautas pagātne atkal tiktu noslēpta un viss tiktu apraksts nebūtībā…”

Trīs pārliecinātākie racēji bija no Rīgas. Laiku pa laikam viņiem pievienojās vēl kādi interesenti, bet tie ātri pazuda, acīmredzot uzturoties šajā kompānijā, tomēr sāka saprast iesāktā pasākuma absurdumu. Grūti pateikt, vai pravietis – skolotājs tiešām cerēja atrast alā kādu mistisku templi, vai arī viņu vadīja tālejošāki plāni – savākt grupu un izveidot ko līdzīgu sektai, pēc kādas šī domubiedru grupa arī izskatījās.

Katrā ziņā, aprunājoties ar dažiem no racējiem, kļuva skaidrs, ka līdz šim viņi nekad nebija nodarbojušies ar vēstures pētniecību, iespējams, tādēļ arī ticēja šādām veselam saprātam absolūti nepieņemamām aplamībām un ar fanātisku entuziasmu rakās tik dziļāk. Turklāt racējiem visur rādījās “zīmes”, kas it kā apstiprināja viņu iecerēto – dabīgi procesi, kā negaiss, krusa, lietus, vai saule tika nešaubīgi uzskatīti par norādēm, ka viņi ir uz pareizā ceļa un tuvojas mērķim. Visi dabīgie veidojumi meklētājiem šķita speciāli gatavoti tempļa vajadzībām. Alas malās viņi saskatīja arkas un kolonnu paliekas. No alas ieejas labajā pusē gulēja neregulārs smilšakmens gabals, ko racēji ar lāpstām vēl apstrādāja, sekojot savām tēlniecības prasmēm. Tas viņiem likās milzu bruņurupuča – tempļa ieejas sarga – atveids. Vajadzēja izcilu fantāziju, lai šajā, ar lāpstām apskrubinātajā smilšakmenī saskatītu kaut mazāko līdzību ar bruņurupuci. Rakšanas gaitā atrastos akmeņus viņi izklāja virs alas un lepni demonstrēja kā cilvēku – tempļa iemītnieku kādreizējos darinājumus. Patiesībā tie visi bija dabīgi, cilvēka nepārveidoti akmeņi. Visbeidzot no alas griestiem atlūza smilšakmens gabals un traumēja vienu no racēju meitenēm (par laimi, viņa ātri atlaba). Tad pārējie saprata, ka tas nozīmējot vien to, ka sievietes atrokamajā templī nedrīkst iet, bet paši smiltīs iesprauda savu balto krustu, salika svētbildes un rakās tikt tālāk. Alu viņi nesauca par Velna alu. Pēc tās “iesvētīšanas” pravietis Iberioni to pārdēvēja par Bruņinieku alu, jo gruzīnu dzejnieka Šota Rustaveli darbā “Bruņinieks tīģera ādā” un senindiešu “Rigvēdā” jau esot izteikti pareģojumi par alas atrakšanu. Protams, ka jaunais nosaukums nekur neieviesās.

Skats no Velna alas iekšpuses ap 1930. g. Fotoatklātne, fotogrāfs nezināms.

Skats no Velna alas iekšpuses ap 1930. g. Fotoatklātne, fotogrāfs nezināms.

Kad sabirušās smiltis tika izraktas, sākās blīvāks smilšakmens, un vieglā rakšana beidzās, tagad jau vajadzēja kalties klintī. Nu neveiksmīgie tempļa meklētāji žēlojās, ka visādas komisijas traucē viņu cēlo misiju un draudēja, ka par to viņi uzsūtīšot zemestrīces un sludināja līdzīgas nejēdzības.

Siguldas Velnalas racēji nebija vienīgie, kas bija pārņemti ar kādu nereālu vīziju. Šajos gados Latviju pārņēma savdabīga “sērga” – daudzviet tika “atklāti” līdz šim nezināmi “pieminekļi”, kuriem atradēji, atbilstoši savām zināšanām un fantāzijas līmenim, centās rast dažādus, visbiežāk ar realitāti pilnīgi nesaistāmus izskaidrojumus. Tā, piemēram, Zemgales Pokaiņu iedomātās izredzētības aprakstītājs savās grāmatās visā nopietnībā apgalvoja, ka visa Kangaru kalna grēda ir cilvēku mākslīgi uzbērta, turklāt tas noticis pirms lielā ledus laikmeta (!), ka ledāju atstumtie Latvijas dižakmeņi īstenībā ir cilvēku pārvietoti, nepieskaroties zemei, ka priesteri spējuši mainīt klimatu un pauda daudzus līdzīgus visai savdabīgus sadomājumus. Citi “atklājēji” vēstīja par dažādām “zvaigžņu lūkotavām”, slepenām pazemes bibliotēkām, kur uz bērza tāšu ruļļiem sarakstītas īstās vēstures liecības un popularizēja tamlīdzīgas mūsdienu pasakas par vēsturi. Turklāt nereti to autori visai uzbāzīgi centās savas teorijas pasniegt kā vienīgo neapstrīdamo patiesību. Viņiem, tāpat kā Velna alas racējiem, reizēm izdevās savākt arī domubiedrus – parasti ar vēsturi nesaistītus, naivus entuziastus.

Gājēju tiltiņš pie Velna alas klintīm neilgi pirms 1936. gada. Fotoatklātne. Kr. Vībura foto.

Gājēju tiltiņš pie Velna alas klintīm neilgi pirms 1936. gada. Fotoatklātne. Kr. Vībura foto.

Dažreiz nākas dzirdēt jauniešus žēlojamies – kāpēc man jāmācās vēsture, man dzīvē to tāpat nevajadzēs utt. Šeit skaidri redzama viena no atbildēm – cilvēks, kurš kaut minimāli iepazinies ar senvēsturi, nekad tik lēti neuzķersies uz šādām, acīmredzami bezjēdzīgām idejām. Līdzīgi ir ar citām zinātnēm – daudzmaz zinošs un domājošs cilvēks neticēs nekādām plakanām zemēm, strukturētam ūdenim un tamlīdzīgiem neloģiskiem izdomājumiem. Ar viņu nebūs tik vienkārši manipulēt, un citi viņa nezināšanu nevarēs izmantot savam labumam.

Neilgi pēc aktivitātēm Velna alā norisinājās cits notikums, kas uzskatāmi parāda, pie kā var novest (un noveda) vienkārša lētticība un nezināšana. Latgalē daži jaunieši bija saklausījušies teikas par tuvējo pilskalnu, kurā esot aprakta paša Napoleona “kara kase” – vairākas mucas ar zelta naudu. Uztverot šādus nostāstus par patiesību, viņi sadabūja ekskavatoru un devās uzlabot savu materiālo labklājību, iecerēto zeltu izrokot. Rezultātā viss pilskalns – arheoloģijas piemineklis, kas atrodas valsts aizsardzībā – visā garumā tika pārrakts ar platu un dziļu grāvi, tā šo vēstures pieminekli neatgriezeniski izpostot. Loģiski, ka neko citu, izņemot sodu, mantrači tā arī nedabūja.

Atgriežoties pie Siguldas Velna alas, tomēr jāsecina, ka racēju aktivitātes galu galā nebija postošas šim dabas piemineklim. Ala tika iztīrīta no atkritumiem un sabirušajām smiltīm un atklājās visā savā varenībā. Tās izmēri ievērojami palielinājās. Pašreiz tie ir: garums – 40 m, platums – 8 m, griestu augstums – 4,7 m, tilpums – 140 m3. Tagad tā ir viena no lielākajām alām Latvijā, tās grīdas laukums sasniedz 150 m2, kas tikai nedaudz atpaliek no visapjomīgākās grotas Baltijā – Gūtmaņa alas 170 kvadrātmetriem. Diemžēl iekļūt tajā arvien nav iespējams – racēji un interesenti (arī šī raksta autors) alā iekļuva un izkļuva pa virvi, kas nolaista gar klinti. Tas ir bīstami, kas 1998. gadā vienam apmeklētājam diemžēl beidzās letāli. Par alu arvien varam priecāties tikai no Gaujas pretējā krasta.

Pati Baltā brālība pēc likumsakarīgās neveiksmes devās prom no Velna alas, vēl veica kaut kādas aktivitātes pie Brīvības pieminekļa, bet alā vairs neatgriezās. Pēc tam par viņiem arī nekas vairs nav dzirdēts. Un labi, ka tā.

Protams, ka alā viņi neko, nerunājot nemaz par templi, neatrada – ne kultūrslāni, ne citas ar senāku cilvēku darbību saistāmas liecības, vienīgi jau minētos dabīgos veidojumus – akmeņus un smilšakmens gabalus. Te vietā būtu atkārtot bieži dzirdēto, bet šajā gadījumā atbilstošo teicienu, ka grūti atrast melnu kaķi tumšā istabā – it īpaši, ja viņa tur nav…

Egils Jemeļjanovs
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Rakstā izmantotas pastkartes no autora kolekcijas un informācija no grāmatas: Guntis Eniņš. Nezināmā Latvija. AS Lauku Avīze 2015.

Raksts publicēts mēnešraksta SIGULDAS AVĪZE 2022. gada jūnija numurā. 

    Publikācijas un raksti, Raksti