Vecākās un vidējās paaudzes siguldiešiem vēl  labā atmiņā ir  1999. gada 6. jūlija pēcpusdiena, kad spēcīga triecienvētra apmēram 5 minūšu laikā nodarīja lielus postījumus daļai pilsētas, visvairāk dzelzceļa stacijas tuvumā un otrpus Vidzemes šosejai. Vienu kilometru platā joslā tika ar saknēm izgāzti vai nolauzti koki, mājām norauti jumti, izpostītas elektrības līnijas u.c.

Šādas triecienvētras jeb virpuļvētras parasti veidojas, aukstajām gaisa masām izspiežot karsto un mitro gaisu un vairāku kilometru  augstumā izveidojot negaisa mākoni. Tās visbiežāk novērojamas jūlijā un augustā, kad, sasilstot  ūdens tilpnēm un zemei, notiek  intensīva ūdens iztvaikošana un veidojas lieli negaisa mākoņi. Vētras priekšvēstneši ir īpaši karstās un sutīgās dienas: minētajā 6. jūlijā gaisa temperatūra bija 30^o – 34^o C.

Virpuļvētras ir izteikti lokālas – tās skar nelielu teritoriju; to darbība ilgst no dažām sekundēm līdz vairākām minūtēm. Šādas vētras frontes platums var būt no 0,5 līdz 5 km, bet garums var sasniegt pat vairākus simtus  kilometru.

Viesuļvētra, kas Siguldas draudzi postīja  pirms 150 gadiem – 1872. gada 10.  maijā  pēc vecā stila jeb 22. maijā pēc jaunā – gan nebija visai tradicionāla, jo risinājās nevis vasaras karstajos mēnešos, bet  gan pašā ziedonī. Tā arī nebija nekāda lokāla  kataklizma, jo skāra plašus apgabalus: ne vien Rīgas pilsētu un apriņķi, bet arī attālākus Vidzemes novadus un Kurzemi. Tālaika avīzēs rakstīts, ka vētra sākusies jau Prūsijā vai vēl tālāk uz dienvidrietumiem – Tīringā vai pat Bavārijā. No Lietuvas puses tā gar Kurzemes jūrmalu virzījusies caur Bārtu, Nīcu, Tadaiķiem, Zanti uz Slokenbeku pie Tukuma, bet no turienes caur Rīgu  –  uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru, Smilteni un tālāk uz Igauniju. Par šo neordināro notikumu saglabājies necerēti daudz rakstīto vēstures avotu – ziņas periodikā, draudžu hronikās u. c., kas visas balstītas uz aculiecinieku sniegto informāciju. Īpašu interesi izraisa latviešu zemnieku pašrocīgi rakstītās atmiņas.

1882. gadā atjaunotā Ķempju baznīca 2018. gada pavasarī. Agra Tabaka foto

Laikrakstā “Mājas Viesis” īpaši liela uzmanība veltīta tieši postījumiem Siguldas draudzē – droši vien tāpēc, ka no turienes nāca avīzes korespondenti. Tā, piemēram, Siguldas pagasta skolas skolotājs un rakstnieks, turaidietis Kārlis Cilinskis laikraksta “Mājas Viesis” 1872. gada 21. numurā (20. maijā; šeit un turpmāk datumi  pēc v. st.) ziņoja:

“Tai 10. Mai š. g. esam lielu baiļu un briesmu pilnu brīdi pārdzīvojuši, kas nevien daudz mājas par drupu kaudzi pārvērtīja, bet arī daža cilvēka dzīvību sev līdz aizrāva. Pēc pusdienas puklst. 5 sacēlās – no dienas vidus puses – briesmīgs viesuļa burkuls, līdz ar negantu pērkoņa rūkšanu un rībēšanu. Pirms varējām ko nojēgt, tas savu posta darbu pastrādāja; jo kur priekš 5 minūtēm brangas mājas un ērbēģi bij stāvējuši, tur tagad drupu kaudzes un salauztus kokus varam redzēt. Viņš ir visu, kur vien gājis, aprijis! Tur gulēja zirgi, lopi, aitas, cūkas un t. pr. nosistas; tur dažs gana-zēns bez rokas voi kājas bij palicis un vēl citi pie-auguši pavisam nosisti. Lielāku postu un bailes nevar pasaulē cilvēks piedzīvot, kādas mums bij jāpārdzīvo, caur ko tagad nu daudziem būs nabadzībā un trūkumā jāsmok [..]. Mūsu jaunā skaistā valsts-skola [pagasta skola]  arī ir briesmīgi dragāta, bet tās turklāt piederīgas ēkas izkaisītas un daži koki nezināmā tālumā aiznesti!”

Minētos faktus apstiprina un papildina arī  Siguldas draudzes skolas skolotājs Pēteris Graumanis šī paša laikraksta 28. numurā (8. jūlijā) rakstā “Par viesuļa stabu Siguldas draudzē”. Sniegtas ziņas par vētras plosīšanos Ramas muižā, Paltmalē (tagad Augšlīgatne) un nelielajā Ķempju (toreiz – Jaunķempju) pagastiņā, kas atradās starp Paltmali un Ieriķiem. Minētajās muižās esot  nopostītas visas saimniecības ēkas, lielkungu mājām nonesti jumti, pilnībā iznīcināti augļu dārzi un siltumnīcas, kā arī lielas mežu platības. 1841. gadā uzcelto  Jaunķempju mūra baznīcu  viesuļvētra “pa visam līdz gruntei sagāza, torņa galu līdz pulksteņa [zvana – šeit un turpmāk kvadrātiekavās autora paskaidrojumi – E. C.]-logiem nolauza un kādus 200 soļus tālu uz tīrumu nosvieda; ērģeles tā sapostīja, ka tikai kādas retas stabules vēl atrastas”.  Siguldas pagastā gājis bojā kāds ganu zēns “kam locekļi bija salauzti” un Jaunķempju muižā “kāds jūds no krizdamiem baļķiem nosists”.

Izpostītā Ķempju/Jaunķempju baznīca. Tālaika gravīra

Visvairāk uzmanības katastrofai  veltīja laikraksts “Baltijas Vēstnesis”, publicējot informāciju par tās postījumiem savos 1872. gada 20., 21., 22. un 23. numuros, kā arī ziņas par  palīdzības pasākumiem cietušajām  saimniecībām –  35. un 50. numurā.  Izmantojot Baltijas vācu periodikā atrodamās ziņas, laikraksts sīki vēstīja par stihijas nodarītajiem zaudējumiem  kā Kurzemē , tā Vidzemē, norādot gan izpostīto māju, gan bojā gājušo un smagi ievainoto skaitu (cik no viņiem pēc tam nomira – nav zināms).  Tā Silciema kapos “gaisā parauti” visi bērinieki, kas nupat taisījušies laist kapā nelaiķi; 2 cilvēki esot “pavisam nosisti” un 5 – stiprāk vai vieglāk ievainoti; Kārļu un Jāņa muižas apkārtnē nosistas 3 sievas, divas no tām pirms tam  “pa gaisu nestas”. Pilnīgi nopostītas Kalna, Medera, Blusu, Priekuļu un Veismaņu muižas un Zeltakalna pusmuiža Cēsu tuvumā;  bojā gājuši 4 cilvēki, to starpā kāda 11 gadus veca meitene. Vēl divi citi miruši no gūtajiem ievainojumiem.

Par viesuļvētras briesmīgo spēku liecina arī citi fakti: Ramas muižā ezers ar visām zivīm un dūņām “no viesuļa gluži kā izsmelts tapis”; atsevišķu priekšmetu fragmenti  no izpostītā Silciema esot atrasti  Turaidas gravā un pie Lorupes, kā arī vēl tālāk – vietās, ko vētra nepavisam neesot skārusi.

Periodikas ziņas papildina  aculiecinieka – Siguldas mācītāja Reinholda Girgensona (1825 – 1891) ieraksts baznīcas grāmatai pievienotajā draudzes hronikā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 235. fonds, 3. apraksts, 201. lieta):

“Ap 2 pēc pusdienas savilkās no ziemeļrietumiem, no Straupes un Turaidas puses, draudīgi negaisa mākoņi, ko pavadīja smaga krusa. Daži krusas graudi bija pilna rieksta lielumā un triecās pret mācītājmājas  logu rūtīm ar tādu spēku, ka, līdzīgi šautenes lodei, izsita tajās apaļus caurumus,  pārējo rūts laukumu atstājot neskartu. Tajā pašā laikā varēja redzēt no Silciema puses, tātad no dienvidaustrumiem, paceļamies putekļu mākoni, kas sniedzās līdz padebešiem un tuvojās ar ātrumu apmēram 20 verstis stundā  [viena versts = 1, 07 km]. [..] No saimniecībām, kas pieder pie Siguldas pilsmuižas, pilnībā nopostītas 3 sētas – Tožas, Spriguļi un Naskas.” –  Mācītājs apstiprina avīzēs  minētos faktus par postījumiem Ramas un Ķempju/ Jauķempju  muižās; pēdējā “visas ēkas tika vairāk vai mazāk bojātas vai sagrautas  vai arī tām nonesti jumti, istabās saplosītas tapetes, mēbeles noklātas ar putekļu kārtu; pilnībā izpostīts dārzs, nolauzti visi lielie koki muižas tuvumā, to starpā kāds ozols 4 pēdu [ap 1. 2 m] diametrā izrauts ar saknēm. Jaunķempju baznīcas 3 pēdu biezie mūri tika noārdīti līdz amatiem. No ērģelēm, kanceles, altāra un altāra gleznām nepalika ne vairs ne pēdu. Bez tam Jauķempju muižā tika izpostītas vēl 4 zemnieku mājas un lielas platības meža”.

Līgatnes Ķempju “Slavēku” saimnieks, 1827. gadā dzimušais Jānis Leikarts  personīgi pārdzīvojis viesuļvētru un to aprakstījis savā “Atminēšanas grāmatā” (oriģināls Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, kopija Turaidas muzejrezervāta krājumā). Stāstījums ir tik  kolorīts, sulīgu valodu un detaļām bagāts, ka prasīt prasās tikt citēts pilnībā (saglabātas vārdu oriģinālformas un rakstība):

“Par brīnišķīgu  [neparastu] vētru, kas bija 1870. g. [nepareizi – 1872.!] 10. maij. Tas bija tā: es aru ai otras rijas un redzēju mellu debesi no jūras puses ietam uz Rīgas pusi un pērkonc kā sācis rūkt, tā rūc vienā mērā un tā tas griežas uz mums nāk. Es, redzēdams, ka liels negaiss nāk, jūdzu zirgu zemē, palaidu turpat uz grāva. Atnāku mājā, pašu reizi launags uz galda, bet neviens ne ēd. Es saku puišam, lai iet uz namu  [vasaras virtuve-slietenis] lai nolej uguni, viņš uz reizi paklausa, bet sieva saka, lai neiet, jo šai uguns atkal vaidzēšot, un tā viņš ar neiet, bet es saku, lai iet aiztaisa lecektes, atkal saka, lai neiet, bet neviens neēdam tā barga laika pēc, bet es, redzēdams, ka es vēl varu aiziet savu zirgu ievest mājā, stellī, aiziemu, paņemu zirgu, vedu uz māju, varbūt ap soļus 10 pie otras rijas  biju, tā tiku no gaisa apbērts ar smiltīm un tā sita viens ledus gabals pa cepuri, cepur aiziet, otris ledus gabals sit pa pirkstu, zirgs vaļā, tik tiku pie rijas pakša starpā, tā paliek tik tumšs, kā naktē un tāds vējš, ka visa rija vien brīkš un nāk salmi no jumta zemē, tad gan lūdzu Dievu, bet drīz pārgāja, varbūt 5 minūti ar maz lietus bija. Nu  iziemu  no paspārnes ārā un skatos, Ruka mājas pavisam neir un tāpat Kalnēnam bija liels ozols, tā ar nau, bet klētes uz kalna galā, tās ir gan. Nu berzēju acis, kā ar smiltīm piebērtas, kad ne varu redzēt, bet nekā – kā nav tā māja nav. Nu skrien uz māju te jav nāk man pretī un saka, ka Ruka māja apgāzta. Es skrienu gar Leiman un saku, ka Ruka māja apgāzta, te nāk viņa puisis pretī, tīri slapš ar smiltīm un saka, saimnieks, visi 3 zirgi pagalam. Tas bija uz tās vētras līnijas ecējis. Tas paliek uz ceļa zemē brēcot, es tik skrienu vien uz Ruku, noiemu tur – rija, kambars, piedarbs un citas ēkas visas apgāztas un visi iznākuši ārā no kokiem tā kambara un visi tik veseli, ka nevienam ne skrambas, bet tik mella ģīme visiem, kad runā, tad tik zobi vien balti. Tā kā no Ruka varēja redzēt, Kallenes Dravants ar ir apgāzti, baznīcas ar vairs nava – baznīca bija mūra pats viducis līdz zemei bija izgāzts, ģērbkambaram vēl bija reti kaktiņš un tornis līdz pulksten nolauzts un aiznests pāra pūrviet tāļu, tievais gals zemē, resnais augšā. No cita matrijāla kā ērģeles ne druskas. Rukam tie baļķi aiznesti kādi ¼ verstis, cits bija stāvu, cits guļu, tāpat Rammas muiža ar bij apgāzta un pie Cēsīm Blusa muiža. Tad nāce no Rīgas bruģa tiesa to skādi aplūkāt un tad bija miers, kamēr apsējās; tad bija visiem saimeniekiem jādod cilvēki vai vīrs vai sieva, jānotīra visi salmi un baļķi jāpieved. Tad nāce no Rīgas zaldāti taisīt un tika no Rīgas viņiem vesta pārtika.”

Interesanta nianse, kas atkārtojas latviešu periodikā, rakstot par viesuļvētru – tiek izteikta nožēla, ka zemnieku lauki neesot bijuši pret krusu apdrošināti..

Kopskaitā   1872. gada  10./22. maija viesuļvētra Latvijā un Dienvidigaunijā nopostīja 25 muižas, 74 zemnieku mājas un vienu baznīcu (Jaunķempjos). Pēc igauņu zinātnieku aplēsēm, šī viesuļvētra atbildusi F4 līmenim pēc Fudžitas-Pīrsona (Fujita-Pearson) skalas, kas ir otrais spēcīgākais līmenis. Vēl spēcīgāks ir tikai F5 līmenis, bet tas sastāda tikai ap 1% no visiem virpuļviesuļiem. Vēja ātrums F4 līmenī sasniedz 93 līdz 113 m/sek, kas atbilst 356 līdz 422 km/st. Šāda stipruma viesuļvētras ārvalstīs mēdz apzīmēt arī ar nosaukumu tornado. No 1054. gada, kad pirmo reizi aprakstīts tornado (Īrijā), līdz 19. gadsimta vidum F4 stipruma viesuļvētras minētas tikai dažas.  Acīmredzot, minētais tornado būs bijusi unikāla dabas parādība Latvijas vēsturē.