Šā gada 26. janvārī Turaidas muzejrezervātā notika diskusija  “Lauku sēta – piemineklis latviskajam dzīves veidam vai dzīvs organisms?” un kataloga “Piemineklis lauku sētai ” atvēršana. Vienlaicīgi diskusija bija veltīta pieminekļu aizsardzības simtgadei Latvijā.  Jau drīz pēc neatkarības izcīnīšanas Latvijas valsts pievērsās pieminekļu aizsardzībai - 1923.gadā dibinātā Pieminekļu valde nodarbojās ar kultūras pieminekļu aizsardzību un  pētniecību. Pieminekļu valdes darbs bija ļoti sekmīgs – kultūras pieminekļu aizsardzība Latvijā tika nostādīta augstā līmenī, bet sabiedrībā tika uzturēta neatslābstoša  interese par kultūras mantojumu – greznie, augsti profesionālie Pieminekļu valdes izdevumi, īpaši jau žurnāls “Senatne un Māksla” bija tautā iecienīti. Daudzi “Senatnē un Mākslā” publicētie raksti savu zinātnisko nozīmi joprojām nav zaudējuši.  Mūsdienās Pieminekļu valdes darbu turpina Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.

Diskusijā piedalījās: Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, latviešu literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, LU profesore Janīna Kursīte – Pakule, etnogrāfs Uģis Niedra, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, vēsturnieks, Turaidas muzejrezervāta organizēto etnogrāfisko ekspedīciju dalībnieks Pauls Gailītis. Diskusiju vadīja Turaidas muzejrezervāta sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs Guntis Zemītis.

Iesākumā, diskusijas vadītājs sveica Juri Dambi Latvijas kultūras  pieminekļu aizsardzības simtgadē un jautāja vai arī Latvijas lauku sētām atvēlēta vieta aizsargājamo pieminekļu sarakstā, uz ko Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs atbildēja, ka, protams, lauku sētas vai atsevišķi to elementi – klētis, rijas, dzīvojamās mājas,  ir iekļautas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā. Vairāk to ir Kurzemē un Latgalē, bet ir arī Vidzemē, tai skaitā Turaidas pusē. Tāpat pieminekļu pētnieku rīcībā ir plaši etnogrāfu pētījumi, tai skaitā tie, kuri savākti padomju okupācijas periodā – 1953. un 1958.gadā notika plašas Latvijas Zinātņu akadēmijas organizētas ekspedīcijas.

Uģis Niedre atbildēja uz jautājumu: kas bija vispirms – latviešu individuālais raksturs, kas lika kā  izvēlēties viensētu kā dzīves vietu, vai pretēji – dzīve viensētās veidoja latviešus par individuālistiem? Uģis Niedre atzina, ka viensēta visumā ir 19.gadsimta agrārās reformas rezultāts. Lai gan  13.gadsimta beigās vai 14. gadsimta sākumā sarakstītajā  “Atskaņu hronikā” par latviešu sentautu latgaļiem  (letiem) teikts, ka: “Savādi tie savā garā: nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežos mājas ceļ.” (Atskaņu hr. 00343. – 00345. rinda) tās acīmredzot nebija klasiskas viensētas, bet māju kopas. Katra saimniecība viduslaikos tomēr saglabāja savu apstrādājamās zemes platību, kuru mērīja arklos. Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais vēl piebilda, ka tā kā Latvija ir pilskalnu zeme, tad viņaprāt, zemes apgūšana sākās no pilskalniem.

Jautāts, ko tad īsti saprotam ar jēdzienu “lauku sēta”, Mārtiņš Kuplais atbildēja, ka tā ir vesela ēku hierarhija, kurā ietilpst dzīvojamā ēka, kūts, viena vai vairākas klētis, rija. To noteica saimniekošanas veids, tam mainoties, mainījās celtnes. Pārmaiņas lauku ainavā sākās līdz ar tehnikas ienākšanu – vispirms jau ar kuļmašīnu ienākšanu. Ieviešoties kuļmašīnām, zuda vajadzība pēc rijas, to turpināja izmantot citām vajadzībām. Salmi, kuri bija izlaisti cauri kuļmašīnai, nebija izmantojami jumtu segšanai – salmu jumti, kas līdz tam bija raksturīgs Latvijas lauku ainavas elements, izzuda. Kolhozu gados liekas kļuva klētis – tās pārveidoja – dažreiz par kūtīm, dažreiz par malkas šķūnīšiem, reizēm nojauca. Kuplais pauda pārliecību, ka viensētu izzušana bija likumsakarīga un tajā nav vainojama tikai padomju iekārta. Tā nodarīja ļaunumu citādi – ienāca šīfera jumti, negaumīgas daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Kolhozi bieži nerēķinājās ar apkārtējo vidi – dzīvnieku fermas nereti atradās upīšu un ezeru krastos, bet pats process bija kopīgs visā Eiropā – viensētas izzuda. Jau Kārļa Ulmaņa varas (1934 – 1940) gados, kad viensēta tika uzskatīta par latviska dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu, tāda saimniekošanas modeļa galējā hronoloģiskā robeža tika noteikta ap 20.gadsimta  sešdesmitajiem gadiem. Juris Dambis gan piebilda, un tam piekrita arī diskusijas vadītājs, ka viensētu likvidācijai padomju varas gados un cilvēku pārvietošanai uz ciematiem kolhozu centros, sava loma bija arī ideoloģiskajiem apsvērumiem. Uģis Niedre minēja faktu, ka kolektivizācijas pirmajos gados viensētas dažkārt mēģināja savilkt kopā ar traktoriem. Tāpat tika atzīmēts, ka piecdesmito gadu ekspedīcijas tika rīkotas ar mērķi dokumentēt viensētas pirms to pilnīgas likvidācijas. Vēl viens pavērsiens, kurš ietekmēja lauku ainavu, bija vienlaidus meliorācija, kas notika 20. gadsimta sešdesmitajos – septiņdesmitajos gados.

Jautāts, vai arī kolhoza laika pieminekļi – atsevišķi padomju varas beigu posmā izveidoti ciemati, kā piemēram paraugsaimniecības “Nākotne” Dobeles novadā, ar laiku varētu tikt iekļauti kultūras mantojuma sarakstā, Juris Dambis atbildēja apstiprinoši.

Paulam Gailītim, ka pēdējo gadu ekspedīciju dalībniekam, bija lūgts raksturot viensētu stāvokli, kādās tās atradās pēc atkārtota saimniekošanas modeļa maiņas, beidzoties padomju okupācijai. Gailītis atbildēja, ka situācija ir dažāda – daudzās viensētās nedzīvo to kādreizējie īpašnieki – tie vai nu nav atgriezušies no deportācijām, vai dzīvo citviet. Dažas senas celtnes ir padomju gados cietušas, bet Turaidas pusē viensētas saglabājušās salīdzinoši daudz.

Janīna Kursīte, jautāta par viensētu nākotni, pauda zināmu optimismu. Arī viņa uzsvēra domu, ka saimniekošanas veids ir mainījies – laukos vairs nav vajadzīgs liels iedzīvotāju skaits, bet viensēta kā dzīves vieta, vienmēr būs pievilcīga. Latvijas laukos var satapt divas iedzīvotāju kategorijas – vieni ir tie, kuriem šeit ir darbs, lielas saimniecības, otri – strādā pilsētā, bet saglabā lauku mājas. Jaunajos saimniekošanas apstākļos mainās viensētas veids un iekārtojums – to daudzas mājas ir celtas no jauna un atbilst mūsdienu dzīves standartam, dažas tiek pārbūvētas, izzudušo riju un klēšu vietu aizņem tehnikas novietnes. Diskusijas dalībnieki, atbildot uz kāda klausītāja repliku, bija vienprātīgi, ka valsts vai pašvaldības varētu sniegt zināmu atbalstu personām, kuras saglabā viensētas vai to elementus pat ja tās nav iekļautas kultūras mantojuma sarakstā.