Turaidas muzejrezervāts iznācis katalogs “Piemineklis lauku sētai. Turaidas pagasta zemnieku sētu uzmērojumi Turaidas muzejrezervāta krājumā”. Par pusgadsimtu senu vēsturi bijušajā Turaidas pagastā liecina Turaidas muzeja krājumā saglabātie Turaidas un Siguldas viduslaiku pils, Turaidas baznīcas, dzirnavu, kaļķu cepļa un Turaidas pagasta lauku sētu uzmērojumu zīmējumi. Šī grāmata cels godā tieši lauku sētu uzmērojumus. Līdz mūsdienām daudzu viensētu sākotnējās apbūves saglabājušās visai maz. Ēkas bieži vien ir modernizētas, izmainīts sētas plānojums, un diemžēl ir arī saimniecības, kas tikušas pamestas un vēlāk gājušas bojā. Grāmatā publicēti Viļa Druģa, Pētera Jurkāna un Zigurda Ērika Vītola veiktie uzmērojumu zīmējumi, kā arī pētnieku raksti. Ieskatam piedāvājam iepazīties ar fragmentu no vēsturnieka  Dr. hist. Mārtiņa Mintaura raksta: Par tautas celtniecības aizsardzību Latvijā 20. gadsimtā Arhitektūras mantojums ir sabiedrības materiālās kultūras mantojuma populārākā daļa, jo cilvēku veidotās celtnes kopā ar apkārtējo ainavu veido mūsu apdzīvoto vietu unikālo tēlu un seju. Izmantojot no latīņu valodas aizgūto terminu genius loci, to mēdz dēvēt arī par vietas garu – tas piešķir cilvēka dzīvesvietai tās īpašo savdabību, kas atklājas jau sajūtu līmenī. Materiālās kultūras liecības, kuras mēs ikdienā saucam par kultūras pieminekļus, ir “vietas gara” izpausmes piesātinātas, un tieši šī gara klātbūtne padara ainavu un ēkas, to interjeru un iekārtas priekšmetus, mākslas darbus, tehniskās būves u. tml. par patiesiem pagātnes lieciniekiem, kam ir nozīme un vērtība mūsdienu cilvēka dzīvē. Tomēr “vietas gars” nav atlidojis no nekurienes – līdzīgi senajām pagānu dievībām tas mīt tepat, apkārtnes vidē, un vispirms jau mūsu priekšstatos par savu pagātni. Tāpēc var teikt, ka “vietas gars” ir sava laikmeta radīto priekšstatu atspoguļojums un tas spēj “iemājot” dažādos kultūras pieminekļos. Ikvienai lietai, kas veido kultūras mantojumu, reiz ir bijis savs praktiskais pielietojums. Tāpat kā senie ieroči vai darbarīki, ko dienasgaismā izcēlusi arheologa lāpsta, kļūst par muzeja eksponātiem, arī vēsturiskā apbūve un atsevišķas ēkas var iegūt muzeja priekšmetam līdzīgu statusu. Tas gan nenozīmē šo celtņu ievietošanu vitrīnās, tomēr norāda uz papildu vērtību, kuru šiem objektiem ir piešķīrusi sabiedrība, – tie kļūst par pagātnes iemiesojumu vai noteikta laikmeta simbolu. Īpaša nozīme Eiropā jau izsenis ir bijusi arhitektūras mantojuma daļai, ko sauc par tautas celtniecības objektiem. Tautas celtniecība ir arhitektūras nozare, kas saistīta ar tradicionāli pārmantoto būvniecības praksi. Tautas celtniecība ir radusies pirms industriālā laikmeta sabiedrībā un pastāv joprojām, tajā parasti izmanto dabiskos, apkārtnē pieejamos būvmateriālus (koku, akmeni u. c.). Etnogrāfu pētījumi liecina, ka tautas celtniecībā vienmēr izpaužas ilgstoši pilnveidota prasme piemēroties vietējiem ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem un lietišķa attieksme pret dabas resursu izmantošanu. Raksta mērķis ir aplūkot attieksmi pret tautas celtniecības objektiem Latvijā kopš 19. gadsimta beigām, īpašu uzmanību pievēršot seno ēku stāvokļa dokumentēšanas pasākumiem. Tie apvieno vizuālo un tekstuālo informāciju, tehniski precīzus datus ar māksliniecisku arhitektūras pieminekļa elementu attēlojumu. Pirmie soļi tautas celtniecības dokumentēšanā Tautas celtniecības objektu apzināšana un dokumentēšana Latvijas teritorijā ir saistīta ar etnogrāfisko pētījumu attīstību 19. gadsimta otrajā pusē. Materiālus par latviešu tautas celtniecību pirmais sistemātiski apkopoja un zinātniski izvērtēja Dobeles luterāņu draudzes mācītājs un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins (1826–1907) savā monogrāfijā par latviešu koka celtnēm un iedzīves priekšmetiem. Monogrāfijas pirmā daļa, kas tika publicēta vācu valodā 1907. gadā, bija veltīta zemnieku sētu apbūves vēsturei. Bīlenšteins plaši izmantoja dažādus etnogrāfijas, kultūras vēstures un arheoloģijas datus, kas bija viņa rīcībā 19. gadsimta nogalē. Grāmatas tulkojums latviešu valodā nāca klajā teju pēc simt gadiem – tikai 2001. gadā. Monogrāfijā publicētajiem zīmējumiem, kuros parādītas dzīvojamo un saimniecības ēku fasādes un kopskati, kā arī atsevišķas būvdetaļas, bija ilustratīva nozīme. Zīmējumi ir detalizēti un precīzi, tie ir pakārtoti tekstam, mēģinot izskaidrot noteikta darbarīka vai celtniecības paņēmiena izcelsmi un lietojumu. 20. gadsimta sākumā starp baltvāciešiem un latviešiem pastāvēja būtiskas domstarpības, kas ietekmēja arī latviešu etniskās vēstures skaidrojumus. Tās izpaudās arī 1896. gadā Rīgā organizētajā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē, kas bija veidota atbilstoši sava laika zinātnes standartiem. Apstādījumos pie Rīgas pilsētas kanāla dabiskā izmērā tika uzbūvēta Kurzemes “senā istaba”, Vidzemes “senā istaba”, jaunlaiku dzīvojamā ēka un pirts. Augusta Bīlenšteina pieeja iespaidoja arī jauno latviešu etnogrāfijas pētnieku darbu: līdzīgu tradīciju pārstāv arhitekta Paula Kundziņa (1888–1983) pirmā publikācija, kas iespiesta laikrakstā “Jaunā Latvija” 1918. gada vasarā. Raksta mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību seno lauku ēku straujajai izzušanai. Rakstā bija iekļauti 20 zīmējumi: ēku fasādes, sienas pakšu un jumtgales konstrukcijas, namu durvis un to apkalumi. Zīmējumus papildināja shematiski ēku plāni. Pauls Kundziņš aplūkoja tautas celtniecību kopumā, “nešķirojot materiālos, konstruktīvos un vēsturiskos elementus, bet aptverot šos sirmos tautas mākslas ražojumus visā kopumā, kā viņi tēlojas mūsu acīs un līdz ar to tiek uzņemti mūsu jūtu pasaulē”. Šādu pieeju viņš īstenoja arī Brīvdabas muzeja veidošanā kopš 1924. gada, eksponējot tautas celtniecības pieminekļus nevis kā muzeja priekšmetus, bet rekonstruējot lauku dzīves vidi, lai iegūtu iespējami pilnīgu priekšstatu par zemnieku dzīves apstākļiem. Pateicoties P. Kundziņa enerģiskajai darbībai un Kultūras fonda atbalstam, tautas celtniecības liecību dokumentēšanu jau 1921. gada vasarā uzsāka Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāte. Tolaik šim darbam bija arī praktisks pamatojums, kas saistījās ar iespējām atrast noderīgus risinājumus kara laikā izpostītās apbūves atjaunošanai. Līdz 1924. gadam fakultātes studenti tās mācību spēku vadībā vasaras ekspedīcijās sagatavoja 1234 tautas celtniecības objektu aprakstus, uzmērojumus un fotoattēlus. Vēlāk šādas ekspedīcijas organizēja Izglītības ministrijas Pieminekļu valde. Līdz 1939. gadam Pieminekļu valde bija dokumentējusi 25 380 etnogrāfijas pieminekļus, kuru skaitā ietilpa arī tautas celtniecības objekti. No šī bagātā materiāla iecerētajā izdevumu sērijā ar nosaukumu “Pieminekļu valdes materiālu krājumi” 1933. gadā tika publicēts tikai pirmais sējums par tautas celtniecību Rēzeknes un Ludzas apriņķī. Materiāla izlase ietvēra viensētu un sādžu shematiskos plānus, ēku plānus un griezumus, kā arī dažādu būvdetaļu un konstrukciju mezglu attēlus. Tos papildināja apjomīgs fotogrāfiju klāsts. Pieminekļu valdes ekspedīciju vākums kopā ar lauku ēku, iedzīves priekšmetu un kapu zīmju attēliem no privātkolekcijām publicēts arī greznajā izdevumā “Latvju raksti”. Tomēr šeit tikpat kā neatradīsim ēku plānus un griezumus, bet fasādes lielākoties attēlotas, izmantojot fotogrāfijas. Zīmējumu tehnikā parādītas tā dēvētās celtņu sīkdaļas – sienu un jumtu dekoratīvie elementi, durvis un logi, to apkalumi, kā arī apkures ierīces un darba rīki. “Latvju rakstu” ļoti lielā popularitāte vairāk saistījās ar mākslinieka Riharda Zariņa (1869–1939) darinātajiem krāsainajiem etnogrāfisko novadu tērpu zīmējumiem. Vienlaikus arī LU Arhitektūras fakultāte turpināja tautas celtniecības pieminekļu apzināšanas darbu. Tās ekspedīciju rezultāti tika publicēti izdevumu sērijā “Materiāli par Latvijas būvniecību” piecos sējumos no 1921. līdz 1931. gadam. Katrā sējumā bija dokumentēti desmit līdz divdesmit objekti: lauku dzīvojamās un saimniecības ēkas un atsevišķi to iekārtas priekšmeti, kā arī koka kapu zīmes un zvanu torņi lauku kapsētās, atsevišķu viensētu situācijas plāni. Bija arī unikāli objekti, piemēram, brāļu draudzes saiešanas nami Mežuļos un Gaidēs, koka baznīcas Usmā un Eleonorvilā. Pavisam līdz 1939. gadam LU Arhitektūras fakultātes arhīvā bija apkopotas ziņas par 1529 tautas celtniecības objektiem, kuru dokumentēšanu veica studenti. Lauku novadu vēsturisko ēku aizsardzība tika uzticēta Brīvdabas muzejam, paredzot “senāko un raksturīgāko” objektu atpirkšanu no īpašniekiem un pārvietošanu uz muzeju. Brīvdabas muzejs Latvijas Republikā kļuva ne tikai par nacionālo simbolu, bet arī par nozīmīgāko tautas celtniecības vēstures materiālu krātuvi. Tautas celtniecībai starpkaru periodā bija īpaša nozīme latviešu nacionālās identitātes veidošanā. Jāpiebilst, ka arhitektūras “latviskuma pazīmes” Pauls Kundziņš saskatīja ne tikai tautas celtniecības objektos, bet arī atsevišķās muižu ēkās, lauku baznīcās un mazpilsētu apbūvē – visur tur, kur iedzīvotāju vairākumu veidoja latvieši. Kundziņš uzskatīja, ka šeit uzbūvēto ēku arhitektūra būs tuvāka tautas celtniecībai un mazāk pakļauta no ārienes nākušo mākslas stilu un konstruktīvo paņēmienu ietekmei. Šāda pieeja pārmērīgi izcēla tautas celtniecības nozīmi Latvijas arhitektūras vēsturē, atbilstoši ideoloģiskajam priekšstatam par latviešiem kā senu zemnieku tautu, kas tagad ir ieguvusi savu valsti un veidos to saskaņā ar latviskās dzīvesziņas principiem. 20. gadsimta otrajā pusē tautas celtniecība jau atkal politisku iemeslu dēļ tika pakļauta pretējai galējībai. Pārmaiņas pēc Otrā pasaules kara Otrā pasaules kara traģiskie notikumi iznīcināja Latvijas valsti, tās teritorijai nonākot vispirms Padomju Savienības, pēc tam – Vācijas kontrolē, kara beigās atgriežoties padomju okupācijas režīmam. Tiklīdz bija pabeigta Latvijas sovjetizācija, proti, politiskā tīrīšana un dzīves nosacījumu pielāgošana Padomju Savienībā pastāvošajai kārtībai, arī kultūras mantojuma nozares speciālisti mēģināja atjaunot normālu darba gaitu. Pamazām atsākās pieminekļu apzināšana. Tomēr kaut cik būtiska pēctecības saglabāšana ar kultūras mantojuma aizsardzības praksi, kāda pastāvēja Latvijā pirms padomju okupācijas, pēc Otrā pasaules kara bija tikai nejaušība, dažu nozares speciālistu pašaizliedzības apliecinājums. Pirmajos divdesmit gados pēc kara beigām etnogrāfija piedzīvoja marginalizāciju un tautas celtniecības objektu pazušanu no arhitektūras mantojuma. Kaut arī etnogrāfija bija padomju valstī oficiāli atzīta zinātnes nozare, Latvijas Komunistiskās partijas uztverē tomēr tika uzskatīta par potenciāli bīstamu latviešu “buržuāziskā nacionālisma” avotu. Tādēļ to pakļāva stingrākai ideoloģiskajai kontrolei, kas nozīmēja ierobežotas attīstības iespējas. Īsi pēc lauksaimniecības kolektivizācijas un zemnieku deportācijas tautas celtniecības objektus presē apzīmēja kā “senču stilā saglabātas salmjumtainas būdas, kur dzīvojuši latviešu zemnieki”. Īsajā Padomju Savienības “atkušņa” posmā pēc 1953. gada, kad kultūrpolitikas attīstību dažus gadus noteica latviešu nacionālkomunisti, etnogrāfija atguva pilnvērtīgas zinātnes nozares statusu. Kopš 1958. gada Zinātņu akadēmija publicēja tematisko rakstu krājumu “Arheoloģija un etnogrāfija”, kur tika iekļauti arī pētījumi par tautas celtniecības vēsturi Latvijas teritorijā no 18. līdz 20. gadsimtam. Etnogrāfiskās apbūves aizsardzības problēmas Tautas celtniecības objektu dokumentēšana, salīdzinot ar starpkaru periodu, nedaudz mainījās. Ēku plānu un fasāžu, kā arī mēbeļu, sadzīves rīku u.c. objektu uzmērojumi kļuvuši detalizētāki, ilustrāciju pievilcības dēļ biežāk lietoti ēku zīmējumi aksionometriskajā perspektīvā (skatoties “no putna lidojuma”), visiem grafiskajiem attēliem pievienota mēroga skala, kas ļauj noteikt kā celtņu apjomu un detaļu, tā arī atsevišķu konstrukcijas mezglu reālos izmērus. Piecdesmitajos gados Latvijā publicētajos etnogrāfes Annas Krastiņas (1919–?) un arhitekta Osvalda Bērziņa (1898–1969) pētījumos, kā arī etnogrāfa Saulveža Cimermaņa grāmatā “Latviešu tautas dzīves pieminekļi” (1969) izmantoti gan 19. gadsimtā un starpkaru periodā apkopotie, gan arī pēckara gados Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ekspedīcijās savāktie materiāli. Situācijai Latvijas kultūras mantojuma aizsardzībā 60. gadu otrajā pusē nedaudz uzlabojoties, nozares speciālisti nekavējās atgādināt par etnogrāfijas pieminekļiem piešķirto pabērna lomu. Aktīvāk uzstājās Brīvdabas muzeja pārstāvji, vēršoties pie sabiedrības pēc atbalsta, publicējot 1968. gada Dabas un vēstures kalendārā aicinājumu saglabāt tautas celtniecības vērtības: “Lūdzam jūs nākt talkā apzināt vecas celtnes, vērīgāk paskatīties, vai, piemēram, Vidzemes novada saimniecībās kaut kur nav saglabājusies kāda ratiņu dreimaņa darbnīca. Citā vietā varbūt stāv pamesta kāda veca pagasta skola, vecs veikals, tautas nama ēka. Kurzemes pusē varbūt saglabājusies kāda sena smēde, muižas kalpa māja, pagasta nespējnieku nams. Vai jūrmalā nav kāda interesanta zvejnieku sēta?” Tomēr par pieminekļu aizsardzības nozari atbildīgo Kultūras ministrijas ierēdņu attieksme pret tautas celtniecības objektiem mainījās ļoti lēni. 1967. gadā apstiprinātajā republikas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā bija iekļautas tikai tās lauku celtnes, kas bija eksponētas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā un Ludzas novadpētniecības muzeja brīvdabas nodaļā. Faktiski līdz pat 1978. gadam, kad stājās spēkā Latvijas PSR likums par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu, tautas celtniecības objekti juridiskajā līmenī netika uztverti kā atsevišķa pieminekļu kategorija, un to saglabāšana bija atstāta zinātnēs darbinieku un atsevišķu entuziastu ziņā. Būtiska nozīme bija arī saimniecības attīstības nosacījumiem padomju valstī. Lauksaimniecības kolektivizācijas un ar to saistītās reģionālās attīstības plānošanas politikas rezultātā būtiski mainījās kā ekonomiskā sistēma, tā arī nosacījumi, kas ietekmēja vēsturiskās apbūves izmantošanu Latvijas laukos. Pirmajai kampaņai par viensētu pārcelšanu uz ciematiem 50. gadu sākumā izsīkstot, 60. gados tika uzsākta dzīvokļu celtniecība kopsaimniecību ciematos, kas nozīmēja viensētu likvidāciju. 70. gados tika intensīvi attīstīta lauksaimniecībā izmantojamo zemju meliorācija un t.s. vienlaidu lauku masīvu veidošana. Tās rezultātā laika posmā no 1970. līdz 1979. gadam viensētu skaits Latvijā samazinājās no 106 000 līdz 76 500. Līdz ar to daudzi tautas celtniecības objekti tika iznīcināti neatkarīgi no to saglabāšanās pakāpes un vērtības. Koka celtniecības vēstures liecību saglabāšanai sāka pievērst uzmanību tikai 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. Šajā laikā parādījās veikt atsevišķu ēku pārvietošanu uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā vai veidot rezervātus senās lauku apbūves kompleksu saglabāšanai to atrašanās vietā. Pēdējo variantu saistīja ar iespēju pārvērst šādus apbūves rezervātus par kempingiem, mākslas un zinātnes darbinieku radošās atpūtas vietām vai sezonālajiem viesu namiem. Sociālisma ekonomikas sistēmā šiem plāniem gan trūka pamatojuma, jo valsts tūrisma un atpūtas politika neparedzēja šādas infrastruktūras izveidi. Tomēr svarīgāks par teorētiskajiem plāniem bija atgādinājums par tautas celtniecības objektu kritisko stāvokli. Arhitekts Gunārs Jansons (1928–2013), kurš ilgus gadus sadarbojās ar Turaidas muzejrezervātu, izstrādājot un īstenojot Turaidas viduslaiku pils rekonstrukcijas projektu, bija viens no pirmajiem koka arhitektūras pieminekļu speciālistiem Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Tādēļ likumsakarīga bija Gunāra Jansona pievēršanās Paula Kundziņa idejai par muižu un citu nelielu lauku centru koka apbūves radniecību ar zemnieku dzīvojamām ēkām, jo tās cēluši vietējie namdari. Gunārs Jansons iestājās seno lauku ēku saglabāšanu to atrašanās vietā, lai labāk uzturētu celtnes konstrukcijas un saglabātu autentiskumu, ko sniedz vēsturiskās apbūves novietojums ainavā. Šādu pieeju viņš izvirzīja kā alternatīvu lauku apbūves “muzeifikācijai”, proti, vēsturisko celtņu nojaukšanai un uzstādīšanai no jauna brīvdabas muzeja teritorijā. Tādējādi, pateicoties Gunāra Jansona iniciatīvai, 70. gadu sākumā iezīmējās pagrieziens attieksmē pret koka arhitektūras mantojumu Latvijā, un vienlaikus tas labvēlīgi ietekmēja arī interesi par tautas celtniecības objektu apzināšanu un to aizsardzības pasākumiem. Mainoties attieksmei pret tautas celtniecību pētnieku vidē, pakāpeniski mainījās arī sabiedrības priekšstati par seno apbūvi laukos. Līdzīgi kā Latvijas valsts dibināšanas laikā, arī 80. gados latviešu etnogrāfijas vērtības liecības kļuva par nacionālās identitātes simboliem. Sabiedrībā ļoti populāri bija gadatirgi un citi liela apjoma pasākumi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, savukārt arhitekti postmodernisma kontekstā attīstīja t.s. reģionālās arhitektūras koncepciju, radoši izmantojot dažādus tautas celtniecības elementus jaunbūvju dekorēšanai. Tautas celtniecības objekti atkal tika uzskatīti par pilnvērtīgu arhitektūras mantojuma daļu. Piemēram, Gunāra Jansona 1987. gadā publicētajā grāmatā par arhitektūras pieminekļiem Gaujas Nacionālajā parkā zemnieku sētas aplūkotas kopā ar citām arhitektūras pieminekļu grupām – dzirnavām, krogiem, baznīcām un viduslaiku pilīm, kā arī muižu kompleksiem un pilsētu vēsturiskajiem centriem. Līdz ar to tika paaugstināts tautas celtniecības objektu statuss kultūras un vēstures pieminekļu “iekšējā hierarhijā”, kas deva iespēju pakāpeniski atjaunot šīs Latvijas arhitektūras mantojuma daļas nozīmi sabiedrības uztverē.