Turaidas
muzejrezervāts


Pāvesti un viduslaiku Livonija


Pirms 830 gadiem – 1203. gadā cisterciešu ordeņa mūks Daugavgrīvas klostera abats Teoderihs, dodoties braucienā uz Romu, paņēma sev līdz Turaidas lībiešu valdnieku Kaupo, kuram  noorganizēja tikšanos ar pāvestu Inocentu III.  Šogad Turaidas muzejrezervāts plāno vairākus pasākumus, lai akcentētu Gaujas lībiešu mantojumu un atcerētos Kaupo ceļojumu, kā arī godinātu vēstures pētniekus un arheologus, bez kuru darba nevar izgaismoties vēstures stāsti. Kaupo loma Romas kūrijas atbalstītajos un vācu krustakarotāju organizētajos krusta karos Austrumbaltijā tiek vērtēta pretrunīgi, jo kristianizācija gāja rokrokā arī ar pakļaušanu un militāriem iekarojumiem. Šajos procesos izveidojās viduslaiku Livonija, kas pastāvēja vairākus gadu simtus un ir nozīmīga mūsu vēstures daļa. Ieskatoties pagātnē, piedāvājam iepazīties ar rakstu par Romas pāvestu lomu Livonijas vēsturē. Raksts daļēji ir bijis publicēts izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” Nr.7 (2018.gada jūlijs).

Pāvesta legāta Modenas Vilhelma zīmogs

Pāvesta legāta Modenas Vilhelma zīmogs

Viduslaiku vēsture Latvijā ir cieši savijusies ar Baznīcas vēsturi. Livonija (latīņu val. Livonia, vācu val. Livland) jau no tās izveides pirmsākumiem 12. gadsimta beigās bija saistīta ar pāvestu kā reliģiskās un laicīgās varas autoritāti.

Pārvaldes formas, kas izveidojās Livonijā, tiek sauktas par garīgajām zemeskundzībām, kad valdnieka rokās ir gan garīgā, gan laicīgā vara. Svētās Romas impērijā[1] garīgie un vienlaikus laicīgie kungi (bīskapi, arhibīskapi) bija sastopami bieži, bet Livonijas gadījumā svarīgi, ka zemeskundzības bija krustnešu dibinātas, un to izveidi un teritoriālo dalījumu ietekmēja ne tikai krusta karu ideoloģija, bet arī pāvestu pretenzijas uz laicīgo varu, kas 13. gadsimta pirmajā pusē bija ļoti augstas.

Pāvests Innocents III (1198–1216) laikabiedru acīs tika uzskatīts par izcilu valstsvīru, kam piemita tālredzība, politiskas ambīcijas un dziļa taisnības izjūta. Viņš esot teicis: “Kungs deva varu Pēterim ne tikai pār Baznīcu, bet arī pār pasauli”. Pāvests propagandēja nedalītu varu un centās to īstenot, organizējot krusta karus, realizējot baznīcas valsts neatkarības centienus no pasaulīgās varas, ka arī apkarojot maldu mācības.  Vācijā un Itālijā pāvests guva ievērojamus panākumus cīņās par laicīgo varu – viņš kronēja vācu ķeizaru, Bulgārijas un Serbijas karaļus, kļuva par augstāko instanci starptautiskos jautājumos. Baltijas jūras reģionā pāvests atbalstīja misionārus, īpaši no augustīniešu un cisterciešu vidus, kā arī vadīja un virzīja krustnešus, piemēram, 1199. gadā aicināja sakšus un vestfāliešus doties krusta karā uz lībiešu zemi. Viņš turpināja tradīciju veidot tiešus kontaktos ar kristīgās misijas darboņiem. Protams, pāvesti nebrauca uz Ikšķili, Turaidu vai Rīgu, bet saņēma no šīm vietām ziņojumus, lūgumus, tiesiska rakstura dokumentu priekšlikumus. Pāvests jau 1188. gadā akceptēja Ikšķiles bīskapa Meinarda pakļautību Brēmenes arhibīskapam, tomēr Meinards kā misionārs tieši vērsās pie pāvesta – Klemensam III (1187–1191) lūdza atvieglot baznīcas tiesiskās prasības jaunkristītajiem (1190), savukārt Celestīnam III (1191–1198) lūdza atļauju sludināt ticību lībiešu zemēs dažādu ordeņu brāļiem (augustīniešiem, cisterciešiem). Saskaņā ar Livonijas Indriķa hroniku, Meinarda līdzgaitnieks cistercietis un sludinātājs Turaidā Teodorihs vairākas reizes devās ceļojumos uz Romu. Viņš centās iegūt krusta karu bullas (1195/1196; 1200); panākt Zemgales ostas apmeklēšanas aizliegumu (1200); aizveda pie pāvesta jaunkristīto Turaidas lībiešu valdnieku Kaupo (1203); ieguva Zobenbrāļu ordeņa dibināšanas apstiprinājumu un statūtus pēc templiešu parauga (1204). Jāatzīmē, ka Kaupo ir vienīgais Livonijas maztautu vadonis, kura gaitas un ceļojums aprakstīts ne tikai Livonijas Indriķa hronikā, bet arī ārpus Livonijas 13. gadsimta pirmajā pusē rakstītā darbā –  Cēzarija no Heisterbahas Brīnumu grāmatā (1225/1226). Te īsi minēts, ka viņš pabijis Romā un bijis ļoti dievbijīgs, tālāk visai detalizēti izklāstot pamācošus gadījumus par grēksūdzes nepieciešamību.

Aleksandra Stankeviča zīmējums

Aleksandra Stankeviča zīmējums

Īpaši nopelni Livonijas izveidē bija trešajam bīskapam lībiešu zemē – Rīgas bīskapam Albertam (1199–1229). Viena no viņa vizītēm Romā 1215. gadā bija saistīta ar 4.Laterāna koncila apmeklējumu, kad pāvests Innocents III pēc Alberta ziņojuma pasludināja jaunkristīto zemi par veltītu Dievmātei (Terra Mariana) un piederīgu Svētajam Krēslam. Līdz ar to Rīgas bīskapa Alberta darbība Livonijā guva atzinību, un viņš veidoja savu bīskapiju tā, lai paturētu savās rokās gan garīgo, gan laicīgo pārvaldi. Saskaņā ar Livonijas Indriķa hroniku, pāvests esot teicis: “Tāpat kā Dēla Zemi, tā allaž centīsimies arī Mātes Zemi atbalstīt ar savas tēvišķās gādības pūliņiem”. 1220.–1230. gadā doma veidot Livonijā Baznīcas valsti vēl vairāk nostiprinājās, un tās realizācijā iesaistījās arī pāvesta legāti Modenas Vilhelms († 1251, legāts  no 1224)  un  Alnas Balduīns (legāts 1230–1234). Viņi Livonijā tika sagaidīti ar lielām cerībām un cieņu un darbojās kā šķīrējtiesneši, kā arī iecēla bīskapus, iesvētīja baznīcas un veica citus pienākumus. Šajā laikā veidojās zemes pārvaldes formas, kas pastāvēja turpmākajos gadu simtos līdz Livonijas karam (1558–1582).

Diemžēl tika likti arī pamatakmeņi Livonijai turpmākos gadsimtos raksturīgajiem tiesiskajiem strīdiem, nesaskaņām un kariem, kas ļoti spilgti redzami arī Siguldas novada vēsturē, kur savstarpējas cīņas notika arī starp Siguldas ordeņpili un Turaidas bīskapa pili.

Zināmā mērā Livonijas politiskajā dzīvē var saskatīt atspulgus konkurencei starp laicīgo (ķeizara) un garīgo (pāvesta) varu, kas bija raksturīgas Rietumeiropai viduslaikos. Varas hierarhija Livoniju saistīja ar abiem varas centriem. Rīgas bīskaps Alberts bija ne tikai ciešā saziņā pāvestu, bet arī ar ķeizaru: viņš nodibināja lēņu attiecības ar Sv. Romas impērijas imperatoru (vācu ķeizaru) 1207. gadā un atjaunoja tās 1224. gadā. Arī ordenis centās gūt savu tiesību apstiprinājumu gan pie pāvesta, gan ķeizara. Tomēr Livonijas iekšpolitikā raksturīgi tas, ka dažādu iemeslu dēļ neizveidojās sekulāra (laicīga) jeb valdnieka vara. Livonijā politiskie kaimiņi un savstarpējie konkurenti bija garīgi zemeskungi – bīskapi un garīgi militārs ordenis. Viņi izveidoja katrs savu zemes pārvaldes struktūru, būvēja pilis, kala naudu, ievāca nodevas no padotajiem, kā arī strīdējās un cīnījās savā starpā. Jau 1207. gadā, kad Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis dalīja jaunkristīto Gaujas lībiešu zemes, radās strīdi. Pāvests Innocents III 1210.gadā apstiprināja 1/3 jaunkristīto zemju piešķiršanu ordeņa pārvaldē, paredzot ordeņa pakļautību Rīgas bīskapam kā lēņu kungam. Bez militāri garīga ordeņa nebija iespējams krusta karos pakļaut un paturēt savā varā iedzīvotājus. Vienlaikus ordeņa izveidotā pārvaldes prakse lielā mērā nonāca pretrunā vairāku pāvestu iecerēm par Kristum un Romas Baznīcai pakļautu Baznīcas valsti. Gan Zobenbrāļu ordenis, gan pēc 1236. gada tā mantinieks Vācu ordenis bija ne tikai militāri, bet galvenokārt garīgi ordeņi, kas bija pakļauti pāvestam.  Tomēr praksē  Vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas zemēs veidojās pastāvīgas valstiņas, stipri militarizēta hierarhija un pārvalde. Kā atzīmē Andris Levāns (Nacionālā enciklopēdija, 2022.gada novembris), “publiski deklarētais mērķis, uzsākot krusta karagājienu uz Livoniju, tika formulēts atbilstoši Romas kūrijas retorikai: krusta karu galvenais uzdevums bija atbalstīt kristīgo misiju, misionāru, kristiešu un jaunkristīto (neophiti), kā arī baznīcas institūciju un to īpašuma aizsardzību. Kristīgās misijas radītā sociālā dinamika [..] izraisīja interešu polarizēšanos un pastāvējušo sociālo attiecību krīzi; tā savukārt raisīja vardarbīgus konfliktus gan savā starpā, gan ar misionāriem un ieceļojušajiem kristiešiem. [..] Livonijas krusta karu gadījumā pastāv skaidrs nošķīrums starp krusta karu un kristīgo misiju: ar krusta karu var atbalstīt misiju, bet nevar to aizstāt. Taču laikabiedru – pilsētnieku, tirgotāju, augstdzimušu bruņinieku un citu laju – priekšstatos robeža starp abiem šiem uzskatiem un metodēm bija daļēji izzudusi. Tieši šī iemesla dēļ radās vairākas konfliktsituācijas Livonijas krusta karu norisēs, kurām atrisinājums tika meklēts Romas kūrijā”.

 Pāvestu izdotajos rakstos var saskatīt vīziju par Baznīcas valsts ideāliem, kas īpaši akcentēta ar jaunkristīto brīvības aizsardzību pret laicīgu varu: Pāvests Honorijs III (1216–1227) visas jaunkristīto zemes Livonijā un Prūsijā ņēma savā aizsardzībā un pasludināja to pakļautību vienīgi Kristum un Romas Baznīcai, vairākās bullās paziņojot, ka Baznīcas nodoms ir paturēt viņus kā īpašu misiju un ka viņi aicināti Dieva bērnu brīvībā un atrodas Svētā Krēsla aizsardzībā pret laicīgo valdnieku apspiešanu. Īpaši šo ideju aizstāvēja  Greogora IX (1227–1241) vicelegāts Alnas Balduīns, kurš 1230. un 1231. gadā ar pāvesta pilnvarojumu slēdzot līgumus ar jaunkristītajiem kuršiem par viņu tiešu pakļaušanos Romas pāvestam, un drīz arī pats kļuva par Zemgales bīskapu. Alnas Balduīna plāniem nebija lemts pastāvēt. Zobenbrāļu ordenis zemes iekaroja no jauna un vienošanās netika ņemtas vērā. Ordeņa pretenzijas pieauga un tika realizētas, pamatojot savu rīcību ar iekarotāja tiesībām, krusta karu ideoloģiju, vācu karotāju priekšstatiem par uzvarētājiem un pakļautajiem, tai skaitā ignorējot 1167. gada koncila lēmumu, kas noliedza ņemt kristīgos gūstā.

Daudz paliekošākas sekas Livonijas vēsturē bija vairāku pāvestu legāta Modenas bīskapa Vilhelma jeb Guljelmo (latīņu Guilielmus) praktiskajai darbībai. Viņš devās uz Livoniju vismaz trīs misijās (1224, 1234–1235; 1237–1238), pildīja legāta uzdevumus arī Skandināvijā un Prūsijā. Legāts uzstājās pret priesteru un prāvestu iejaukšanos laicīgas varas darīšanās, tai skaitā laicīgo tiesu lēmumos, savas darbības beigās akcentēja, ka kara lietas jāvada ne bīskapiem, bet Vācu ordenim (1242). Viņa darbībā var vērot gan centienus pēc Baznīcas valsts, gan varas organizēšanu atbilstoši laicīgas un garīgas varas nošķīrumam, jo bez laicīgas tiesu un arī militāras varas iztikt nekādi nevarēja.

Vietējās tautas tikai daļēji varēja samierināties ar kristianizācijas nesto laicīgo pakļautību un tiesību zaudēšanu, un sacelšanās un cīņas turpinājās visu 13. gadsimtu.  Vācu ordeņa  agresīvajai, bet efektīvajai darbībai kā Prūsijā, tā Livonijā bija rezultāti, un viņu darbību pāvesta kūrija visumā akceptēja, lai arī pēc 1264./1266. gada pāvestu Urbāna IV  un Klementa IV laikā Romas kūrijas un pāvestu tiešs atbalsts aktīvai krusta karu kustībai Livonijas virzienā vairs netika nodrošināts.

No otras puses, krusta karu laikā  pāvesti izdeva vairākus dokumentus, kas vērsās pret vardarbību pret jaunkristītajiem kā no bīskapa, tā ordeņa puses; viņi ņēma savā aizsardzībā jaunkristītos kuršus un citus iezemiešus, Rīgas bīskapu, Rīgas pilsētu un cisterciešu klosteri Daugavgrīvā, Zemgales bīskapiju. 1238. gadā pāvests Gregors IX uzdeva novērsta ordeņa pārestības un panākt, lai kristīgo stāvoklis nebūtu ļaunāks nekā pirms kristīšanas, bet 1245. gadā pāvests Innocents IV uzlika par pienākumu Livonijas vāciem neapspiest un neaplaupīt jaunkristītos, nepaklausības gadījumā piedraudot ar Baznīcas sodiem. Sūdzības, netaisnību izmeklēšanas pāvestu šķīrējtiesās un sodi par pāvesta rīkojumu nepildīšanu caurauž Livonijas vēsturi 13.gadsimta beigās un 14.gadsimtā.

1255.gadā pāvests Aleksandrs IV (1254–1261) Rīgas (Livonijas) bīskapiju paaugstināja par arhibīskapiju, kurai sākumā bija pakļautas 10, bet vēlāk 14 Livonijas un Prūsijas bīskapijas. Rīgas baznīcas provincē (Rīgas metropolijā) bija iekļauta Rīgas arhidiecēze, Tartu (Tērbatas) diecēze, Kurzemes diecēze, Sāremā-Lēnemā (Sāmsalas-Vīkas) diecēze un četras Prūsijas bīskapijas – Sembas (1252–1525), Pamedes (1249–1527), Vārmijas (1250–1512) un Kulmas (1245–1566, resp. 1577) diecēzes.

Pāvestu Livonijas misijas valsts ideja zaudēja savu aktualitāti jau 13.gadsimta 50. gados, lai arī to vēl 1299.gadā atgādināja pāvests Bonifācijs VIII (1294–1303). Ar laiku būtiski mainījās arī pāvestu iecerētā laicīgā vara pār Livonijas bīskapiem. Kā garīgās varas pārstāvju visi Livonijas valdnieki bija pakļauti pāvestam, arī Tallinas (Rēveles) bīskaps, kurš vēsturisku apstākļu dēļ piederēja pie Lundas, ne Rīgas arhidiecēzes. Pāvesti iecēla vai vismaz apstiprināja amatā visus Livonijas bīskapus, kas bija kā garīgie, tā laicīgie zemeskungi, tomēr 14.–16.gadsimtā viņi to darīja tikai kā Baznīcas reliģiskie vadoņi jeb galvas, nevis kā politiskie valdnieki. Livonijas zemes kungi vienojās īpašā savstarpējā palīdzības līgumā (concordia) 1243.gadā, ka miera nodrošināšanai, uzticīgai sadarbībai un aizsardzībai visi atzīst sevi par pakļautiem vienai galvai – pāvestam, tomēr  iekšpolitikā rīkojās saskaņā ar vietējiem apstākļiem.  Līdzās Rīgas arhibīskapam arī Tartu, Sāremā-Lēnemā un Kurzemes bīskapi veidoja savu laicīgo varu un pārvaldes formas. Vērā ņemams spēks Livonijas iekšpolitiskajās attiecībās bija arī pilsētas, īpaši bagātās (Rīga, Tallina, Tartu), kā arī laicīgie bruņinieki jeb vasaļi, kuri arvien papildinājās no vācu zemju bruņniecības un veidoja savu korporatīvo tīklojumu ar noteiktām varas pretenzijām.

Neskatoties uz to, ka pāvesti no 13.gadsimta otrās puses arvien mazāk varēja ietekmēt situāciju, Livonijas kungi līdz 15.gadsimta beigām respektēja pāvestu autoritāti un regulāri viņu sūdzības ceļoja uz pāvesta rezidencēm, lai kur tās atrastos – Romā, Viterbo vai Aviņjonā, jo pāvests bija augstākais arbitrs livoniešu tiesiskajiem strīdiem. Vērtīgs vēstures avots ir pāvesta Klementa V (1305–1314) sūtņa Franciska no Moliano izmeklēšanas protokols 1312.gadā. Diemžēl šajā laikā pāvestiem pietrūka intereses risināt Livonijas jautājumus, un nereti galvenais arguments bija naudas līdzekļi. Daži pāvesti bija īpaši slaveni ar savu korumpētību, piemēram, Bonifācijs IX (1389–1404), kurš naudas iemaksu iespaidā pieņēma pretrunīgus lēmumus par Livonijas kungu cīņām. Pāvesti 14.–15.gadsimtā necentās tieši ietekmēt Livonijas valstiņu politiku, ne arī deva rīkojumus un norādījums, kā rīkoties atsevišķos gadījumos – t.i. vairs nemēģināja īstenot ideju par misijas valsti Livonijā pāvesta vadībā. Pāvestu autoritāte šajā laikā vairs nebija salīdzināma ar 13.gadsimta pirmās puses situāciju, kad pāvestiem piemīta ļoti liela politiska autoritāte. Tomēr visi Livonijas zemeskungi atzina Romas pāvestu par savu virskungu. Tā 1426.gadā Valkas landtāgā, vienojoties par naudas reformu, visi Livonijas politiskie spēki noteica 100 zelta mārku sodu par kopīgo likumu neievērošanu, un ceturtā daļa no šī soda pienācās “mūsu svētā tēva pāvesta un Romas kūrijas kasei”, bet otra ceturtā daļa – Romas ķeizarvalsts kasei. Arī pāvesta šķīrējtiesnešu lēmumus savstarpējos strīdos livonieši visumā ievēroja, līdz pat reformācijai atzīstot pāvestu par savu augstāko tiesnesi, pie kura jāmeklē taisnība.

Vija Stikāne, Turaidas muzejrezervāta direktora vietniece zinātniskajā darbā, direktora p.i, [1] Svētās Romas impērijas (latīņu - Sacrum Imperium Romanum) teritorija ietvēra galvenokārt vācu apdzīvotās zemes, kā arī Itālijas ziemeļdaļu, Bohēmiju, Nīderlandi.  Tā bija Kārļa Lielā impērijas, kā arī Romas impērijas mantiniece, ko vadīja vēlēts valdnieks, kurš no 10.gadsimtā sevi dēvēja par imperatoru, bet vēstures literatūrā dēvēts arī par vācu ķeizaru. Impērija bija ļoti sadrumstalota un sastāvēja no neskaitāmām grāfistēm, hercogistēm, bīspapijām.  
    Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts