Turaidas
muzejrezervāts

Krimuldas draudzes mācītājs Kārlis Kristiāns Ulmanis


Krimuldas draudze ir viena no senākajām ne vien mūsu novadā, bet arī Latvijā. Par tās sākotni vēsta Indriķa Hronika – “Tad Rīgas prāvests pēc arhibīskapa norādījuma, saņēmis par ķīlniekiem labiešu zēnus no visas Līvzemes, sūtīja priesterus sludināt. Pirmais no viņiem, Alebrands, devās uz Turaidu, apveltīdams cilvēkus ar sprediķa vārdu un kristības sakramentu, nodalīja draudzes un uzcēla baznīcu Kubeselē.” IH X.14 Tas noticis 1206. gadā.
2.Krimuldas baznīca 1794. g. J.K.Broces zīmējums. Aptuveni tāda tā izskatījās arī 1817. gadā, kad tur sāka kalpot K.K. Ulmanis. Pēc A.Reinberga projekta celtais, 46 m augstais tornis piebūvēts 1905. gadā.

Krimuldas baznīca 1794. g. J.K.Broces zīmējums. Aptuveni tāda tā izskatījās arī 1817. gadā, kad tur sāka kalpot K.K. Ulmanis. Pēc A.Reinberga projekta celtais, 46 m augstais tornis piebūvēts 1905. gadā.

Kubeseles baznīca ir tā pati mums labi zināmā Krimuldas baznīca, kura, pēc pārbūvēm, saglabājusies līdz mūsdienām, turpina kalpot savam sākotnējam mērķim. Krimuldas mācītāja Jāņa Ērmaņa grāmatā “Krimuldas baznīca un draudze 1205 – 1930” (Rīga, 1930) sniegta  detalizēta Krimuldas baznīcas un draudzes vēsture, kā arī pēdējo mācītāju, t. sk. arī K. K. Ulmaņa, biogrāfijas. Ne visai sen (1805) pirms K. K. Ulmaņa stāšanās amatā bija notikusi vērienīga Krimuldas baznīcas pārbūve, kurai lielas summas bija ziedojuši draudzes patroni – Krimuldas un Englārtes muižu īpašnieki, mazākas – arī citi draudzes locekļi. Pārbūves laikā tika paplašināta smailloka arka, kas atdala altāra telpu no draudzes daļas. Baznīca ieguva jaunu grīdu un griestus. Iegādājās jaunus solus un altāra inventāru, ielika jaunas durvis u.c.
Krimuldas draudzes mācītājs Kārlis Kristiāns Ulmanis (19. gs. otrāpuse).

Krimuldas draudzes mācītājs Kārlis Kristiāns Ulmanis (19. gs. otrāpuse).

K.K.Ulmanis dzimis Rīgā, 1793. gada 15. februārī kā tirgotāja dēls. Izglītību ieguvis Kokneses mācītāja muižā un Rīgas guberņas ģimnāzijā, pēc tam no 1810. līdz 1814. gadam Tērbatas (tagad Tartu) studējis teoloģiju. Pēc nepieciešamo eksāmenu nokārtošanas nākošos divus gadus viņš turpināja studijas Jēnas un Getingenes universitātēs.  1816. gadā Ulmanis atgriezās Vidzemē un kļuva par Pēterupes un Krimuldas draudžu mācītāju;  amatā viņš stājās 1817. gada 28. janvārī. Krimuldas draudzē pavadītos nākošos 18 gadus Ulmanis vērtēja kā savu vislaimīgāko mūža daļu. Arī vēlāk, ieņemot citus amatus, savu brīvo laiku viņš pavadīja Krimuldā. No 1835. līdz 1842. gadam Kārlis Kristiāns Ulmanis bija Tērbatas Universitātes docētājs, no 1839, līdz 1841. gadam arī rektors. 1844. gadā viņu iecēla par Vidzemes skolu padomnieku. Kad 1842. gadā Ulmanis atstāja Tērbatu, viņš atgriezās Krimuldā un kādu laiku uzturējās Englārtes muižā pie savas sievas mātes fon Dāla kundzes, mācīdams savus dēlus. (Viņš bija precējies ar Englārtes muižas īpašnieka fon Dāla meitu Johannu Aleksandru un pēc viņas nāves – tās māsu Mariju, ar kuru 1854. gadā piedzīvoja arī sudraba kāzas). Te viņš dzīvoja līdz 1856. gadam, kad tika iecelts par Ģenerālkonsistorijas (augstākā administratīvā luteriskās baznīcas institūcija) viceprezidentu Pēterburgā. Šo amatu viņš ieņēma līdz 1868. gadam. 1858. gadā K. K. Ulmanis kļuva arī par evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu. Pēdējo reizi Krimuldu Ulmanis apmeklēja 1868. gadā, kad bija atstājis Pēterburgu un nolēma apmesties uz dzīvi Valkā pie dēla. Tur viņš arī 1871. gada 20. oktobrī miris, apglabāts Valkā, Cimzes kapos. Kalpojot Krimuldā, īpašu uzmanību K.Ulmanis pievērsa izglītībai – 1822. gadā viņš baznīcas konventā ierosināja draudzei dāvinātos 3000 rubļus izlietot draudzes skolas dibināšanai. Skolu Krimuldas mācītājmuižā atvēra 1824. gadā, tajā mācījās 24 zēni. Uz tiem pašiem likumiem, ko viņš šai skolā izstrādāja, balstījās vēlāk pieņemtie, valdības apstiprinātie draudzes skolu likumi. Pēc K.Ulmaņa ierosinājuma Krimuldas muižas īpašniece,  kņaziene Līvena ierīkoja arī draudzes meiteņu skolu netālajā Ķizbelē, kurā sagatavoja nākamās saimnieces – šo skolu pats K. Ulmanis bieži apmeklēja un tajā arī mācīja. Pirmā mācītāju sinode Valkā 1834. gadā viņu uzaicināja baznīcā lasīt sprediķi un ievēlēja komisijā, kas lielā mērā veicinājja lauku skolu celtniecību. Vēlāk Kārli Kristiānu Ulmani iecēla arī par Vidzemes  skolu virstiesas locekli; viņš bija arī Cimzes semināra pārzinis un skolotāju konferenču vadītājs,  visur palīdzēdams ar saviem padomiem un zināšanām. Labi apzinādamies mācību grāmatu trūkumu, Ulmanis pats ķērās pie tādu sastādīšanas. 1824. gadā viņš piedalījās arī latviešu literārās biedrības dibināšanā. Viņš sarakstīja šādas grāmatas:  “Rēķināšanas mācība līdz ar 201 rēķinu tāpelitēm, latviešu skolam un skolmeistariem par labu sarakstīta”; “Kādas ziņas par to, ko pie debess redzam”; “Lasāma gramata”. Ulmanis tulkoja un sacerēja reliģisku literatūru :  “Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām”, garīgu dziesmu krājumu “Kristīgas dziesmas” (1818) arī “Rokas grāmatiņa rekrūšiem”, sastādījis arī “Latviešu vārdnīcas” I daļu, izdota 1872. gadā. K.Ulmanis ievērojams arī ar to, ka vācis latviešu tautas dziesmas. Pats būdams muzikāls, Ulmanis savā draudzē veicināja dziedāšanu. Viņš iecēla labākos bijušos draudzes skolniekus par svētdienas skolu skolotājiem ar uzdevumu mācīt  bērniem Bībeles stāstus un garīgas dziesmas. Pēc K.Ulmaņa ierosmes Krimuldas baznīcai tika sagādātas arī ērģeles. Jaunās, 1823. gadā būvētās ērģeles kādu laiku spēlēja viņa sievastēvs, Englārtes muižas īpašnieks fon Dāls pēc melodiju grāmatas, ko savukārt bija sarakstījis K.Ulmanis. Rakstot mācību grāmatas, Ulmanim bija nepieciešama vientulība, tādēļ ap 150 m no dienvidrietumiem no mācītājmuižas, Runtiņa upītes pretējā, labajā krastā tika uzcelta vasaras mājiņa, kur viņš strādāja, kad gribēja būt pilnīgi netraucēts. Tā kā Ulmanis nodarbojās arī ar dārzkopību, ap mājiņu bija sastādīts ābeļdārzs.
Skats uz Krimuldas mācītāju māju. Attēla kreisajā pusē – K.K.Ulmaņa vasaras mājiņa. Zīmējums ap 19.gs. vidu.

Skats uz Krimuldas mācītāju māju. Attēla kreisajā pusē – K.K.Ulmaņa vasaras mājiņa. Zīmējums ap 19.gs. vidu.

Ēkas pamati atradās ap 50 m uz DR no uzkalniņa, uz kura 2001. gadā uzstādīts Gaidas Grīnbergaa veidots piemiņas akmens Gaujas labā krasta Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo.  (Fr.Krūze 1839. gadā šo iespējamo Kaupo kapu atracis, bet 1,5 metru dziļumā atradis tikai pelnainu zemi. Savā ziņā tas sakrita ar Indriķa Hronikā rakstīto par Kaupo sadedzināto palieku apbedīšanu Kubeselē (Krimuldā) 1217. gadā. Ticamāk gan liekas, ka viņa pelni apglabāti pašā baznīcā.) Tomēr 20. gadsimta 2. pusē tieši mājiņas pamatu vietu – aptuveni 6 x 6 m lielo pacēlumu –daudzi uzskatīja par īsto Kaupo kapavietu, tā atrašanās vietu – nelielo zemes paliksni arī dēvēja par Kaupo kalnu. Tā kā Krimuldas draudze plānoja šo namiņu atjaunot, 2005. gadā Turaidas muzejrezervātā veica izrakumus, lai šos pamatus pilnībā attīrītu. Pamatu malas sasniedza 5,7 metru garumu, ieeja ēkā bijusi no DR puses, no tās labajā stūrī atradies kamīns. Mājiņas fasāde ar 4 kolonnām atradusies Runtiņa upītes ZA pusē. No tām bija saglabājušies 4 lieli laukakmeņi – kolonnu pamati. Celtne, spriežot pēc zīmējuma (Nr.3), bijusi segta ar divslīpu  holandiešu “s” veida kārniņu segtu jumtu, ap pamatiem bija daudz šo kārniņu lausku. Mājiņa nojaukta 1. pasaules kara laikā. Tagad tā vietā uzcelts neliels koka paviljoniņš.
4.Vasaras mājiņas pamati pēc to atrakšanas un attīrīšanas. 2005. gads. Foto: E. Jemeļjanova.

Vasaras mājiņas pamati pēc to atrakšanas un attīrīšanas. 2005. gads. Foto: E. Jemeļjanova.

Vēl ar K.Ulmani, tiesa, ar ļoti nelielu varbūtību, varētu saistīt ar kādu interesantu atradumu Englārtes muižas tuvumā. J.Ērmanis norāda, ka savus vaļas brīžus Ulmanis pavadījis Gaujas krastos, “lībiešu paugurkapos, senas rotas un ieročus meklēdams.” Atšķirībā no mūsdienām, šādu nodarbi toreizējā likumdošana atļāva. Nav zināms, kur viņš savu kolekciju glabāja un kur tā palika, taču atcerēsimies, ka kādu laiku Ulmanis dzīvojis Englārtes muižā. Blakus Englārtes muižai 1.pasaules kara ierakumā 2007. gadā tika atrasts 11.–13.gadsimta lībiešu sudrablietu depozīts. Tajā bija dažādas rotas un monētas ap 1,4 kg svarā. Atrašanas apstākļi vedināja domāt, ka tas Pirmā pasaules kara laikā varētu būt pārslēpts, ietinot auduma maisiņā, kurš bija daļēji saglabājies. Depozīts gan izskatījās kā patstāvīga vienība, nevis sakomplektēts no apbedījumu inventāra. Jāatceras, ka šeit, Pirmā pasaules kara laikā, no 1917. gada septembra līdz 1918. gada februārim, apkārtnē no Englārtes, Raganas kroga līdz Gaujai norisinājās kaujas starp ķeizariskās Vācijas un cariskās Krievijas karaspēku. Kara beigās armijas disciplīna stipri kliboja, karavīri nodarbojās ar marodieriem, ugunslīnijā tika nopostītas 26 saimniecības agrākā Krimuldas draudzes skola, izpostīta Krimuldas baznīcas iekārta, un tuvākie, t.s. Baronu kapi, nojaukta arī minēta K.Ulmaņa vasaras mājiņa. Iespējams, ka kāds karotājs, sekojot šiem kara laika “tikumiem”, izzadzis depozītu no Englārtes muižas un paslēpis netālu ierakumā, lai vēlāk paņemtu. Ticamāk gan liekas, ka tas varētu būt atrasts, rokot izrakumus un tur noslēpts, ievietojot sainītī, jo pats K.Ulmanis, mūža nogalē pārceļoties uz Valku, visdrīzāk, savu kolekciju būs paņēmis līdzi. Kur tā palikusi, mēs nezinām. Kopumā, atskatoties uz K.Ulmaņa nopelniem, viņš jāievieto starp ievērojamākajiem Krimuldas mācītājiem. Šis  ar apbrīnojamām darbspējām un izglītību apveltītais vīrs devis paliekošu ieguldījumu gan savas draudzes, gan visas Vidzemes jaunatnes un ne tikai jaunatnes, izglītošanā. Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts