Droši vien esat dzirdējuši, ka senatnē apkala zirgus vai pūra lādes. Vēl pirms dažiem gadu simtiem dažādus apkalumus ikdienā plaši lietoja arī citām vajadzībām. Masīvas dzelzs sloksnes un lielgalvu naglas, ar kurām kopš viduslaikiem blīvi apkala nocietinājumu vārtus un ēku ārdurvju vērtnes, apgrūtināja ienaidnieku un zagļu ielaušanos svešā īpašumā. Durvju, logu, lāžu un skapju viras, rokturi, aizdares un atslēgas cauruma apkalumi saturēja koka vērtnes, ļāva tās virināt un noslēgt. Zemnieki reizēm apkala darbarīkus, piemēram, koka lāpstas un ratu koka riteņus. Visi minētie bija izturīgi dzelzs apkalumi, kuriem vajadzēja pastiprināt koka priekšmeta izturību. Otru grupu pārstāv no krāsaina metāla izlieti vai no skārda izkalti nelielu izmēru apkalumi, kurus pienagloja vai piekniedēja mīkstāka materiāla virsmai, lai to aizsargātu pret nobružāšanu un dekorētu. Tādus apkalumus pievienoja apģērba sastāvdaļām – ādas vai auduma priekšmetiem. Šis raksts īsi iepazīstinās ar Turaidas pilsdrupu arheoloģisko izrakumu atradumiem – apkalumiem, kas izmantoti dažādu tērpa daļu pastiprināšanai un rotāšanai. Arheoloģiskie atradumi Turaidas pilsdrupu izrakumos atrasti gan dzelzs, gan krāsaino metālu apkalumi, kas saistīti ar apģērbu. Masīvākie bija pievienoti apaviem – tie ir dzelzs pakaviņi, ar kuriem bija apkalti zābaku papēži. Grūtāk ir noskaidrot sākotnējo pielietojumu dažus centimetrus lielajiem vara sakausējuma – bronzas vai misiņa aplīšiem, rozetēm, taisnstūriem vai neregulāras formas darinājumiem. Daļai ir caurumiņš vidū, citiem – viens vai vairāki mazi caurumiņi malās vai stūros, kuros reizēm saglabājušās kniedes vai nagliņas. Vēl kādam aizmugurē ir naglai līdzīgs izvirzījums vai kniedes kāja. Tā kā izrakumu laikā nelielie apkalumi atrasti bez kādreizējā priekšmeta, tad par to sākotnējo izmantošanu arheologi var izteikt tikai minējumus. Pētnieku skaidrojums var būt vairāk ticams, ja apkalumi atsegti senos apbedījumos. Piemēram, reizēm publikācijās norādīts, ka bronzas plāksnītes ap galvaskausu ļauj domāt par auduma vainaga vai cepures rotājumu[1], bet virs vidukļa vai gurniem novietoti sīki apkalumi liecina par ādas jostas dekoru vai aizdares veidu[2]. Par senajās dzīvesvietās iegūto atradumu kādreizējo izmantošanu jāspriež pēc citiem avotiem – seniem zīmējumiem, ārvalstu muzeju priekšmetiem vai citu pētnieku publikācijām. Apavu apkalumi             Turaidas pilī atrasts maz ādas apavu detaļu, jo to saglabāšanai kultūrslānī nebija piemērotu apstākļu. Pilsdrupās mitri slāņi nelielā platībā bija atsegti tikai pagalma akas aizbēruma apakšdaļā un kādas iedziļinātas celtnes apakšējā kārtā, kur atrada nedaudzas ādas apavu paliekas. Nevienai no izrakumos uzietajām zolēm un papēžiem nebija saglabājies metāla apkalums. Tomēr daudzu jātnieku zābaki senatnē bija apkalti, jo pilsdrupās atrasti vairāki desmiti dzelzs pakaviņu (1. att.). Senākie ir šauras pusloka vai ovālas formas stīpiņas ar trim smailiem iedzītņiem, bet jaunākie kalti kā plakani bezradžu loki ar vairāku naglu caurumiem. Salīdzinot ar zirgu pakaviem, cilvēku apavu pakaviņi ir krietni plānāki un vieglāki. Varbūt šie apkalumi pazaudēti, kad zābaku papēži atsitās pret pagalma bruģi, jātniekam nolecot no zirga. Livonijas pilīs papēžu apkalumi lietoti no 14. gs., bet masveidā tie ieviesās 16.–17. gs. – tādi atrasti izrakumos Lokstenes, Kokneses, Sēlpils, Ropažu, Valmieras pilī un citur[3]. Turaidas pils atradumi attiecas uz agrajiem jaunajiem laikiem jeb 16.–18. gs., jo atrasti kultūrslānī virs pagalma bruģa. Jostu apkalumi Kā redzams 15.–16. gs. Rietumeiropas gleznās un grafikas lapās (2., 3. att.), tolaik ādas josta bija nozīmīga tērpa sastāvdaļa. Ar to sievietes apjoza kleitas un svārkus, bet vīrieši – apmetņus un virssvārkus. Tomēr apģērba saturēšana nebija vienīgā jostas funkcija. Dažreiz augstāko kārtu pārstāvji valkāja pat vairākas jostas – vienu ap vidukli un otru ap gurniem. Reizēm arī abu dzimumu zemnieki spēja atļauties ādas jostu. Tā bija gan tērpa dekors, gan priekšmets, kam varēja pievienot līdzi ņemamas mantas. Tad rokas palika brīvas, darot ikdienas darbus, dodoties ceļojumā vai svētku laikā dejojot. Tā kā tolaik tērpiem nebija kabatu, tad bieži vien jostai piekāra mazu somiņu vai lielāku maku, kurā īpašnieks ievietoja dažādus sīkumus, kā arī ikdienā nepieciešamu rīku – nažu vai ieroču makstis, atslēgas vai citus piekarus. Jostas apkalumi bija gan funkcionāli, gan tikai dekoratīvi. Lai jostu savienotu, vienam galam piekniedēja sprādzi, bet tai cauri veramo otru galu varēja apkalt ar salocītu skārda gabalu vai no abām pusēm piekniedēt skārda plāksnītes. Tā pasargāja jostas galu, lai tas tik ātri nenodiltu un būtu vieglāk izverams caur sprādzi. Senajos attēlos redzami dažādi grezni jostu galu apkalumi, bet Turaidas pilsdrupu izrakumos atrasts tikai viens ādas jostas gals, kas saglabājies, pateicoties no abām pusēm piekniedētām vienkāršām četrstūrainām skārda plāksnītēm (4. att. – augšējā rindā). Katru dienu atverot un aizverot jostas sprādzi, tās adata varēja izdeldēt ādā izsisto caurumiņu. Lai tas nenotiktu, meistari jostas ik pa dažiem centimetriem apkala ar apaļām metāla ripiņām, kurām vidū bija mazs atvērums. Šie sīkie apkalumi aizkavēja ādas izdilšanu, dekorēja jostu un ļāva atlaist to vaļīgāk, kad valkātājs bija pieēdies vai kļuvis resnāks. Varbūt daži no Turaidas pils kultūrslānī iegūtajiem apaļajiem apkalumiem lietoti tieši sprādzes adatas caurumu apkalšanai. Tā kā ādas josta bija tik svarīga tērpa sastāvdaļa, tad ārzemju arheologi uzskata, ka lielākā daļa izrakumos atrasto sīko skārda apkalumu bija pievienoti tieši tai[4]. Jostas kā horizontāla josla varēja rotāt viena otrai blakus novietotas apaļgalvu kniedes, ripiņas, daudzstūrainas plāksnītes, rozetes vai citas formas apkalumi. Laika gaitā daļa no stiprinājumiem kļuva vaļīgi vai salūza. Valkātājam kustoties, sīkie apkalumi nemanot nokrita un tika iemīti zemē. Domājams, ka liela daļa no Turaidas pilī atrastajiem krāsaina metāla apkalumiem kādreiz rotāja ādas jostas (4. att. – vidū un apakšējā rindā).  Skārda lentes vainagi Arheoloģiskajos izrakumos Turaidas pilī uzieti atsevišķi dekorēti misiņa skārda fragmenti ar dažiem caurumiņiem malās. Tās ir paliekas no sieviešu galvasrotām, kas  darinātas no skārda lentes (5. att.). Skārda virsmu rotāja ar presēšanu jeb cizelēšanu – no kreisās puses ar kaltiņu iesita punktiņus, strīpiņas vai citus motīvus, kas labajā pusē veidoja ģeometriska ornamenta izciļņus. Pētnieki noskaidrojuši ka šādu vanagu pamatne tika gatavota no bērza tāss vai liepas krijas, kuru apvilka ar audumu, un tam virsū piešuva dekorētu skārda lenti. Šos vainagus, kurus kala pilsētu amatnieki un kas pēc izrakumu konteksta tiek datēti ar 16. gs. otro pusi, lielākoties atrod Zemgalē[5]. Minētos vainagus uzskata par priekštečiem vēlāk Kurzemē valkātajiem spangu vainagiem, kas sastāvēja no šauras metāla stīpas ar malās piešūtām ripiņām[6]. Turaidas pils izrakumos atrasti vairāki nelieli skārda vainagu fragmenti, kurus rotā simetriski izvietots ģeometrisks ornaments. Uz diviem fragmentiem kādreizējā dekora kompozīcija redzama visā augstumā, bet uz pārējiem mazo izmēru dēļ var saskatīt tikai vienas malas dekoru. Rotājuma kompozīciju veido paralēli augšējai un apakšējai malai horizontāli iekaltas divkāršu zobiņu rindas, joslās vai grupās kārtotas rozetes, pusloki, trijstūri, zigzagi, līkloči un vienam fragmentam pat renesanses mākslai raksturīgas akanta lapas. Šie vienkāršie ģeometriskie elementi katram vainagam sakārtoti atšķirīgā rakstā. Pagājušā gadā Tukuma muzeja mājaslapā bija ievietota informācija par diviem rekonstruētiem skārda lentes vainagiem.[7] Paskaidrojumā norādīts, ka skārda lente sastiprināta ar stiepli, kas izvērta cauri audumam. Turaidā atrasto fragmentu malās redzamie caurumiņi netieši liecina par skārda pievienošanu pamatnes audumam ar šūšanu vai kniedēšanu. Tāpēc arī tos var pieskaitīt auduma apkalumiem. Drēbju apkalumi              Turaidas pilsdrupu izrakumos atrasti trīs vienāda izskata presēta misiņa skārda apkalumi, kuru izmēri sasniedz tikai pāris centimetrus (6. att.). Katram malās ir četras izvirzītas “austiņas” ar  caurumiņiem, no kuriem dažos saglabājušās kniedītes. Kniežu izmantošana norāda, ka mazās dekoratīvās plāksnītes bija kaut kam piekniedētas. Apkalumu virsmā ir iepresēts reljefs masverka ornaments – divi “zivju pūšļi”, kas ievietoti apaļā ietvarā un vizuāli imitē rotācijas kustību. Šādi ornamenta motīvi raksturīgi vēlajai gotikai un vācu zemēs datēti ar 16. gs. pirmajiem gadu desmitiem[8]. Meklējot internetā analoģijas, ekrānā uznira Cīrihes franciskāņu Baskāju mūku klostera (Barfüsserkloser) krustejas arkāde. Tajā skatāms vēlās gotikas masverks (7. att.) – aplī ievietoti divi “zivju pūšļi”, kas veido spraišļojumu smailarkas augšdaļā[9]. Šī ažūrā ornamenta motīva forma ir tieši tāda pat, kā redzama uz minētajiem Turaidas atradumiem. Tāpēc jādomā, ka te gatavoti 16. gs. sākumā vai pirmajos desmitos. Presēta skārda apkalumi bija sērijveida produkti, kurus kopš vēlajiem viduslaikiem masveidā štancēja Eiropas pilsētu meistari, sevišķi lielajā amatniecības centrā Nirnbergā[10]. Dekora iekalšana notika divos veidos. Pirmais paņēmiens bija, kad sagatavi – skārda gabaliņu uzlika uz reljefa modeļa, apsedza ar biezu ādas sloksni, uzsita ar veseri un iepresēja rotājumu. Otrajā paņēmienā zem sagataves novietoja svina gabalu, lai topošā apkaluma virsmā labāk iespiestos reljefais dekors un nepaliktu galda dēļa nospiedums, un tad rotājumu iekala, uzsitot ar veseri pa štanci, kuras galā bija izveidots reljefs dekors. Presēta skārda apkalumus vācu literatūrā sauc par dekoratīviem brakteātiem, un tie izmantoti auduma rotāšanai. Kā lasāms vārdnīcā, latīņu valodā “bractea” apzīmē plānu skārda plksnīti, bet “bracteatus” ir īpašības vārds ar nozīmi ‘no ārpuses spīdošs’ vai ‘ar spožām zelta plāksnītēm apklāts’ [11]. Latviešu arheologu publikācijās līdz šim brakteāts lietots tikai ar vienu nozīmi, tā saucot no plāna metāla vienpusīgi kaltas monētas, kas Livonijā bija lietošanā 13.–14. gs.[12] Jāatzīmē, ka zelta brakteātus lietoja jau antīkajā pasaulē. Tautu staigāšanas laikā tādus gatavoja kā rotaslietu dekoratīvus piekariņus, bet vēlāk Eiropā tie ieviesās kā vienpusīgi kalta nauda. Dekoratīvos brakteātus vēlajos viduslaikos lietoja tikai ar rotājošu funkciju. Vācu pētnieki noskaidrojuši, ka 15.–17 gs. tos plaši izmantoja gan laicīgā virsēja apģērba, gan paramentu jeb liturģisku tekstiliju, gan baznīcās izstādīto svēto skulptūru tērpu papildināšanai. Dažādi dekoratīvi brakteāti – sīki presēta skārda krāsainā metāla apkalumi beidzamajos gados vairākkārt atrasti Igaunijā, un pētnieki izteikuši hipotēzes par to izmantošanu tekstila un varbūt arī ādas priekšmetu rotāšanai[13]. Turaidā atrastos trīs skārda apkalumus varēja izmantot kā spīdīgas aplikācijas dažādu audumu dekorēšanai – droši vien daudzi vienādi dekorēti gabaliņi tika piekniedēti audumam lielā skaitā. Tos varēja novietot vairākās rindās abpus apģērba gabala priekšpuses atvērumam vai gar apakšmalu, vai arī ik pa gabaliņam ar tiem pārklāt visu drānas virsmu. Šāds tērps, kustoties sveču gaismā, zaigoja kā zvaigžņotas debesis un pievērsa valkātājam apkārtējo uzmanību. Kur gatavoti apkalumi?             Nav apšaubāms, ka daļa no dekoratīvajiem skārda apkalumiem Livonijā ievesta no lielajiem vācu amatniecības centriem, droši vien arī no Nirnbergas. Tomēr daļu no arheoloģiskajiem atradumiem varbūt izgatavoja vietējie meistari. Par to varētu liecināt netiešas dokumentāras norādes. Vairāki latviešu vēsturnieki atzīmējuši, ka Valkas landtāga lēmums 1495. gadā aizliedza nevācu rotkaļiem kalt sudraba “peniņus”, bet atļāva tos darināt no misiņa un vara skārda[14]. Līdz šim minēto “peniņu” pielietojums nav bijis skaidrs, jo nevācu meistari nedrīkstēja kalt naudu. Varbūt tā apzīmēti samērā lētie apkalumi, kas gatavoti no krāsaino metālu skārda, iepresējot vienkāršu dekoru? Tādus varēja iegādāties, piemēram, zemnieku meitas vai pilsētnieces piešūšanai pie tērpa. Toties Livonijas augstdzimušās dāmas, kā lasāms Tīzenhauzenu dzimtas dārgumu lādes 1577. gada inventāra aprakstā, tērpus rotāja ar apsudrabotiem un apzeltītiem fliteriem[15]. Varbūt arī tas ir apzīmējums dekoratīviem presēta skārda apkalumiem. Nobeigumā vēlreiz jāuzsver, ka visus arheoloģiski atrastos krāsaino metāla apkalumus nevar viennozīmīgi saistīt tikai ar apģērbu, jo apkalumu kādreizējais pamata materiāls – āda vai audums zemē ir satrūdējis. Iespējams, ka daži no Turaidas pilī atrastajiem krāsaina metāla apkalumiem varēja rotāt arī ādas somas, makus vai ieroču makstis, varbūt kāds dekorēja zirga iejūga siksnas, grāmatu vākus, somas, arī nažu, dunču un zobenu makstis, vai arī bijis piekalts koka kārbai vai citam priekšmetam. Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste Plašāk par Turaidas pilī atrastajiem 13.–18. gadsimta apģērba piederumiem būs lasāms topošajā senlietu katalogā, [1] Zariņa, Anna. Apģērbs Latvijā 7.–17. gs. Rīga, 1999, 130. lpp. [2] Muižnieks, Vitolds. Bēru tradīcijas Latvijā pēc arheoloģiski pētīto 14.–18. gs. apbedīšanas vietu arheoloģiskā materiāla. Rīga, 2015. 120. lpp. [3] Latvijas PSR arheoloģija. Rīga, 1974. 302. lpp.; Mugurēvičs, Ēvalds. Oliņkalna un Lokstenes pilsnovadi: 3.–15. gs. arheoloģiskie pieminekļi. Rīga, 1977. XX tab.:14.; Bebre, Viktorija. Arheoloģiskie pētījumi Valmieras viduslaiku pilsētā, ordeņa pilī un Sv. Sīmaņa baznīcas kapsētā. Arheologu pētījumi Latvijā 2000. un 2001. gadā. Rīga, 1998. 17. lpp.; Muižnieks, V. Bēru tradīcijas Latvijā .., 167. lpp. [4] Egan, Geoff, Pritchard, Frances. Dress Accessories, 1150–1450. (Medieval Finds from Excavations in London, 3). London 2019. P. 162. [5] Cimermane, Ieva. Zemgaļu 16. gs. bronzas skārda vainagi. Arheoloģija un etnogrāfija, 17. Rīga, 1994. 53.-59. lpp.; Muižnieks, V. Bēru tradīcijas Latvijā .., 116. lpp. [6] Žeiere, Irita. Arheoloģiskās liecības par apģērbu Latvijā 13.–18. gadsimtā. Rīga, 2008. 95. lpp. [7] http://www.tukumamuzejs.lv/lv/sakums/?view=Rekonstru%C4%93ti-17.-gadsimta-s%C4%81kuma-Jaunpils-un-D%C5%BE%C5%ABkstes-vainagi [8] Binding, Günther. Masswerk. Darmstadt, 1989. S. 359, 360. [9] https://de.wikipedia.org/wiki/Barf%C3%BCsserkloster_Z%C3%BCrich [10] Cassitti, Patrick. Nürnberger Waren: Herstellung, Handel und Konsum europäischer Buntmetallprodukte in Mittelalter und früher Neuzeit. Bonn, 2021. S. 151. [11] Latīņu – latviešu vārdnīca / sast. K. Veitmane u.c. Rīga, 1955. 108. lpp. Svešvārdu vārdnīca. Red. J. Baldunčiks. Rīga, 1999. 114. lpp. [12] Berga, Tatjana. Brakteāts. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Rīga, 2021. 69. lpp. [13] Russow, Erki. Erandlik leid Läänemaalt – keskaegne ehisbrakteaat Erja külast. [Summary: Medieval silver bezant from Erja village in West Estonia]. Läänemaa Muuseumi Toimetised, 23. (Haapsalu), 2021. 129-131; Valk, Heiki, Kiudsoo, Mauri. Finds from Nõo churchyard and its vicinity: material evidence of Medieval and Early Modern church fairs. Archaeological Fieldwork in Estonia 2019. (Tallinn), 2019. P.135-137. [14] Muižnieks, V. Bēru tradīcijas Latvijā .., 196. lpp [15] Tiesenhausen, Heinrich von. Des Bannerherrn Heinrich von Tiesenhausen des Aeltesten von Berson Ausgewählte Schriften und Aufzeichnungen. / Hrsg. von M. v. Przeździecka. Leipzig, 1890. S. 112, 113.