Tempora mutantur et nos mutamur in illis – Laiki mainās, un mēs maināmies līdz ar tiem, teica senie romieši. Kārtojot arheologa un sabiedriskā darbinieka Jāņa Graudoņa arhīvu Turaidas muzejrezervātā, nereti nākas uzdurties šķietami mazsvarīgiem dokumentiem vai piezīmēm, kas tomēr, rūpīgāk ieskatoties, izrādās gana nozīmīgas laikmeta liecības. Tā, Jāņa Graudoņa arhīvā ir mapīte, kurā glabājas uz rakstāmmašīnas rūpīgi pārrakstīti raksti no 20.gadsimta trīsdesmito gadu otrās puses  preses  izdevumiem – “Jaunākajām Ziņām”, “Talsu Balss” un “Brīvās Zemes” Ilustrētā pielikuma. Rakstos atspoguļota arheoloģisko izrakumu gaita Talsu pilskalnā, kas tur notika Ādolfa Karnupa vadībā  laikā no 1936. – 1938.gadam. Izrakumu gaita, atklātie objekti un senlietas  guva lielu rezonansi sabiedrībā, to plaši atspoguļoja prese, izrakumus apmeklēja gan valdības locekļi – izglītības ministrs Augusts Tentelis, kara ministrs Jānis Balodis, bijušais ministru prezidents Marģeris Skujenieks,  Pieminekļu valdes priekšsēdētājs prof. Francis Balodis, u.c, tā laika prominences kā arī skolotāji un interesenti. Protams, jūsma par zemē slēpto pagātni, atbilda Kārļa Ulmaņa nacionālajai politikai, tomēr tā laika cieņpilnā attieksme pret arheoloģisko mantojumu rada zināmu skaudību, īpaši ja atceramies barbarisko, mantkārīgo un nereti arī stulbo senvietu izlaupīšanu, ko piedzīvojām laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Arī paša Graudoņa pasaules redzējums bija veidojies Latvijas neatkarības gados un līdzīgu izpratni par senā kultūras mantojuma nozīmīgumu viņš centās saglabāt Latvijas sabiedrībā gan okupācijas gados, gan vēl jo vairāk – atkal brīvās Latvijas laikā. Mapīte ar rakstiem, kurus kāds, izmantojot rakstāmmašīnu un koppapīru, pārrakstījis vairākos eksemplāros, jau pati par sevi ir savdabīga laikmeta – šajā gadījumā – padomju okupācijas gadu liecība. Tā laika arheologi – Jānis Graudonis, Māris Atgāzis, Ēvalds Mugurēvičs, Andris Caune, centās sameklēt un apkopot visu, kas bija rakstīts par Latvijas arheoloģiju gan Krievijas impērijas laikā, gan brīvās Latvijas laikā, gan vācu okupācijas gados – vienalga vai tās bija nopietnas zinātniskas publikācijas vai populārzinātniski raksti. Andris Caune, kurš vadīja arheoloģisko pētniecību Vecrīgā, vāca pastkartes ar senajiem Rīgas skatiem, Māris Atgāzis bija pārfotografējis visus rakstus par aizvēsturi, kas bija publicēti izdevumā “Latvijas Saule” utt. Daži izdevumi bija pieejami Misiņa bibliotēkā, daži atradās specfondos. Mūsdienās, kad arhīvi un bibliotēkas ir atvērtas, materiāli ieskanēti un pieejami internetā, ir iespēja pasūtīt kopijas vai ieskanēt, var tikai apbrīnot tā laika pētnieku uzņēmību un ieguldīto darbu. Domājot par pārmaiņām, kādas notikušas sabiedrībā, un arī arheologu lomu tajā, interesi izraisīja kāds raksts laikraksta “Talsu Balss” 1936.gadsa 25.septembra numurā. Tā bijusi piektdiena, kad laikraksts parasti ziņoja par jaunāko pilskalna pētniecībā. Raksta virsraksts ir intriģējošs: “Archeoloģija esot tīra dzeja. Intervija ar Talsu pilskalna pētniecēm”. Raksts sākas ar retorisku jautājumu. Citēsim: “Vai nav jocīgi: ir dažas dāmas un kungi, kas Talsu slavu šovasar simtkārtojuši (protams, talkā nākot mūsu senčiem), tā kā no tūristiem ne atkauties varēja, bet mēs, vietējie, par šīm apbrīnojami pašaizliedzīgajām personām tuvāki neko nezinām, kā vienīgi notitulēt par archaelogiem un uz ielas maigā dzimuma pārstāves pazīt pēc vīristiskajām biksēm, kurās tās labprāt pastaigājas dažai vecmodīgai tantiņai par lielu nepatikšanu. … Ar Karnupu jau iepazināmies aizpagājušajā numurā, tagad ņemsim priekšā pilskalna dāmas”. Tālāk uzzinām par dāmu sadzīves apstākļiem izrakumu laikā: “Pētnieču buduārs ir viena diža istaba, kur atrodas tikpat diža no dēļiem sasista kopgulta (kolēgu – lielo lāpstu īpašnieku darbs). Tanī tad uz naktsstundas sapņu rēviju skata gulētājas, lai plkst. 6 rītā, tāpat kā pārējie, ierastos pilskalnā. Te nu kungi ir džentelmeņi un sevišķi ļaunu ģīmi netaisa, ja jaunkundzes dažreiz ierodas mazliet vēlāk.” “Pirmā, kas ieradās Karnupa valstībā bija Nora Purpētere, bet tā pirmā arī Talsus paguvusi atstāt. Šī Nora Talsos populāra kļuva ar savu drošo uzstāšanos un valodu, bet arī ar to, ka viņa pirmā ieveda sākumā minēto bikšu modi, kam sekoja gandrīz visas pārējās (Te man jāpiebilst, ka pilskalna dāmas bikses valkā lindraku vietā ne jau aiz sensācijas, bet gan darba apstākļu dēļ.)” Kad jautāju biklai un aizvien smaidošai Emīlijai Freibergai, kādēļ viņa izvēlējusies archaeoloģiju par savu dzīves mērķi, ….viņa atbildēja, starpība starp sievieti un vīrieti neesot nemaz tik liela”. Jāatzīst, ka žurnālista dotie personu raksturojumi ir visai precīzi. Par Lūciju Vankinu viņš raksta: “Lūcija Vankina ir viena no klusākām, kura runā reti, bet ja kādreiz pieskaras jūtīgām lietām, tas spēj tik klausīties….”. Rakstītais pilnībā atbilda Lūcijas Vankinas raksturam. Šo rindiņu autoram bija tas gods strādāt godājamās arheoloģes vadībā Latvijas Nacionālajā vēstures (tolaik Latvijas PSR Vēstures) muzeja Arheoloģijas nodaļā laikā no 1983.gada līdz 1986.gadam kad cienījamā arheoloģe devās pensijā. Interesantas šķiet viņas domas par Talsu puišiem, jo “….neesot tādu redzējusi, uz kuru vērts acis mest….”. Te der piebilst, ka Lūcija Vankina savu dzīvi pilnībā veltīja arheoloģijai un savu ģimeni tā arī neizveidoja. Raksta virsrakstā liktos vārdus, ka “archeoloģija esot tīrā dzeja”, sacījis, citējot: “Brīnišķīgais puisis biksēs (pēc Talsu māmuļu vērtējuma) – Irma Rubene”. Par viņu teiktais padomju cilvēkam izklausījās pēc nereāla sapņa: “Viņa pazīstot nevien gandrīz visu Latviju, bet arī daudz ceļojusi – bijusi Romā, Florencē, Venēcijā, Vīnē, Varšavā un arī kaimiņzemēs. Taču nekur nepatīkot kā Talsos.” No mūsdienu viedokļa raugoties, tā laika aizspriedumi šķiet, maigi sakot, dīvaini. Tolaik drosmīgi, bet mūsdienās savādi skan Emīlijas Freibergas (Brīvkalnes) atziņa, ka starpība starp sievieti un vīrieti nemaz neesot tik liela”. Un tomēr. Pēc Pirmā pasaules kara sabiedrība mainījās. Sievietes arvien drosmīgāk nostājās līdzās vīriešiem – grieza īsus matus (“zēngalviņas”), sāka valkāt rakstā apcerētās garās bikses, nekautrējās publiski smēķēt. Tās bija lielā kara sekas. Kara laikā sievietes aizstāja vīriešus – darīja darbus, kurus līdz tam veica tikai vīrieši. Žēlsirdīgās māsas līdz ar vīriešiem piedzīvoja kara šausmas frontē. Atgriezušās mierīgajā dzīvē sievietes negrasījās samierināties ar tām atvēlēto mājsaimnieču lomu vien. Un Latvijas sievietes bija vienas no drosmīgākajām. Parlamentārisma periodā sievietes ieguva tiesības vēlēt un tikt ievēlētām. Daudzās “vecajās Eiropas demokrātijās” tādu tiesību nebija vai tās bija ierobežotas. Igaunietes un latvietes dibināja studenšu korporācijas, kas ņemot vērā korporāciju konservatīvās tradīcijas, bija reti drosmīgs solis. Latviešu sievietes drosmīgi ielauzās arī arheoloģijā. Gandarī arī tas, ka tieši arheologi visos laikos bijuši starp aktīvākajiem un drosmīgākajiem. Starp profesora Franča Baloža arheoloģijas semināra dalībniekiem redzam daudzas sievietes. Vairākas no viņām kļūs arī par izcilām arheoloģēm – Lūcija Vankina  (1908 – 1989) , Elvīra Vilciņa (Šnore) (1905 – 1996), Emīlija Freiberga (1940.gadā, patriotisku jūtu vadīta, latviskos uzvārdu kļūstot par Brīvkalni). Pēc Latvijas okupācijas dzimtenē palikušajiem arheologiem nācās strādāt okupācijas režīmu apstākļos. Bet tas jau cits stāsts. Nora Purpētere (1910 – 1993) 1944.gadā dosies trimdā uz Zviedriju, kur 1993. gadā mirs. Par Irmu Rubeni autoram ziņu nav. Sagatavoja: Guntis Zemītis,Turaidas muzejrezervāta sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs