1773. gada 22. februārī Rīgas rāte akceptēja pilsētas ārsta un dabas pētnieka Nikolausa fon Himzela  (1729–1764) mātes Katarīnas Kristīnas Himzelas,  dzimušas Martini dāvinājumu Rīgas pilsētai. Tajā ietilpa viņas dēla Nikolausa, vīra – Rīgas pilsētas virsārsta (Oberphysicus) un aptiekāra Gebharda Himzela, tēva  Nikolausa Martini, arī Rīgas pilsētas virsārsta un aptiekāra, kā arī vectēva Rīgas pilsētas ārsta (kopš 1689. gada) Dāvida Martini galvenokārt ārzemju ceļojumos  savākto dabaszinātnisko, mākslas, monētu u. c. priekšmetu kolekcijas, fizikas un optikas instrumenti, kā arī solīdā bibliotēka – vairāk nekā 3400 grāmatu.

Rīgas rātes 1773. g. 22. februāra sēdes lēmums par Himzela kolekcijas pārņemšanu. Kopija. Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Nikolauss fon Himzels. Pēcnāves portrets, 18. gs. otrā puse. Nezināms mākslinieks. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

Nikolauss fon Himzels bija mācījies Rīgas Domskolā, pēc kuras beigšanas 1747. gadā viņš uzsāka studijas tolaik modernākajā vācu universitātē  Getingenē. Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas viņš devās piecus gadus (no 1752. līdz 1757.)  ilgā studiju ceļojumā, apmeklējot desmit Eiropas valstis. No šī ceļojuma saglabājušās piezīmes trijos sējumos, kas atrodas LU Akadēmiskajā bibliotēkā.

Pēc atgriešanās Rīgā Himzels, tāpat kā viņa tēvs, vectēvs un vecvectēvs, strādāja par pilsētas ārstu, lai gan neturpināja dzimtas tradīcijas aptiekāra darbā. Paralēli slimnieku aprūpei viņš daudz laika veltīja savam vaļaspriekam – dabas vēstures studijām, turpinot veidot savas dabaszinātniskās kolekcijas, jeb, kā toreiz mēdza teikt – naturāliju kabinetu. Inficējies no kāda slimnieka ar “lipīgu drudzi” viņš mira 1765. gada 10. decembrī, tikai 36 gadus vecs. Nikolauss fon Himzels apglabāts ģimenes kapenēs Doma baznīcā, kur vēl tagad redzama epitāfija ar viņa ģerboni.

Koka tupeles no Holandes. Himzela kolekcija. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

Pirms nāves Rīgas ārsts  izteica vēlēšanos, lai viņa kolekcijas tiktu nodotas Rīgas pilsētai, tādā kārtā padarot tās publiski pieejamas. Izpildot dēla vēlēšanos, Katarīna Himzela nodeva pilsētas rātei visu Himzela kabinetu kopā ar atbilstošo inventāru – skapjiem un vitrīnām. Rīgas rāte jau minētajā 22. februāra sēdē šo dāvinājumu pieņēma un nolēma to novietot pilsētas Anatomijas teātra (anatomikuma) brīvajās telpās Kalēju ielā 36 un nosaukt par Himzela muzeju (pirms tam kolekcija glabājās Himzelu ģimenes namā Mazajā Jaunielā 5). Pēc Katarīnas Himzelas nāves 1775. gadā muzejs saņēma arī finansu līdzekļus tā uzturēšanai un kolekciju papildināšanai.

Zirga figūriņa no dzintara un Himzela muzeja uzlīme. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

Šveiciešu astronoms, pazīstamās matemātiķu Bernulli dinastijas pārstāvis Johans III Bernulli, 1777. gadā apmeklēdams Rīgu, atstājis pirmo iespiesto Himzela muzeja aprakstu. Tas esot “diezgan bagāts ar Sibīrijas un citiem minerāliem un tāpat ar pārakmeņojumiem”, kā arī ar mākslas priekšmetiem, īpaši ziloņkaula izstrādājumiem, tomēr tā “iekšējais sakārtojums nav nedz metodisks, nedz klasisks”. Tas arī saprotams, jo kopš kolekciju pārņemšanas bija pagājuši tikai daži gadi un nebija vēl  pagūts to izdarīt.

1791.gadā Himzela muzejs tiek pārcelts uz piemērotākām telpām – 1787. gadā uzcelto jauno pilsētas bibliotēku virs kādreizējās Doma krustejas austrumu spārna. Šeit muzejs iegūst pastāvīgu mājvietu uz ilgiem gadiem. Tas izvietojās reprezentatīvajā lielajā divstāvu kolonu zālē, kur vēl tagad zelminī izlasāms uzraksts MUSEUM – tagad šai zālē izvietota Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcija. Kopš 18. gadsimta beigām Himzela muzejs pārdzīvoja vairākas būtiskas strukturālas un materiālas pārmaiņas (kolekciju paplašināšanos), tas tika arī sadalīts vēstures, mākslas un dabaszinātniskajās sekcijās, no kurām ar laiku izauga trīs lielie Latvijas muzeji – Rīgas Vēstures un kuģniecības, Latvijas Nacionālais mākslas un Latvijas Dabas muzejs. Iespējams, ka Himzela muzeja eksponāti atrodas arī citur, bet sistemātisks apzināšanas darbs nav veikts un inventāra grāmatas (ja tādas bijušas) nav saglabājušās. Vienīgais pavediens, pēc kura var identificēt, ka priekšmets kādreiz piederējis Himzela krājumam, ir nelielās 19. gadsimtā tapušās uzlīmes. (Sīkāk par Himzela muzeja likteni 19. gadsimtā sk. Dr. hist. Baibas Vanagas rakstā Himzela muzejs Rīgā (1773 – 1890).

Rīgas pilsētas bibliotēkas kolonu zāle, kur Himzela muzejs atradās
kopš 1791. gada.
Tagad Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīciju telpa

Kolekcionēšanai Eiropā ir sena vēsture. Pirmās privātās kolekcijas sāka veidoties jau renesanses laikā 15. un 16. gadsimtā. Ne tik seni ir publiskie muzeji. Viena no pirmajām privātajām kolekcijām, kas tika atvērta publiskai apskatei (1724) bija Zaļā velve (Die grüne Gewölbe) Drēzdenē – Saksijas kūrfirsta dārgumu, ieroču un gleznu glabātava. 1750. gadā tika izdota karaļa atļauja visiem (pirmām kārtām māksliniekiem un studentiem) divas reizes nedēļā par brīvu apskatīt Luksemburgas pils gleznu galeriju Parīzē. Pirmie lielākie muzeji Eiropā kļuva pieejami tikai 18. gs. 60. vai 70. gados: Ermitāža Pēterburgā (1765), Vatikāna mākslas kolekcija un Ufici galerija Florencē (1769), Vīnes karaliskā kolekcija (1770).

Visas iepriekš minētās krātuves tomēr par muzejiem vēl gluži nosaukt nevar, jo tās tomēr bija un palika privātas (karaļu, pāvesta u. c.). kolekcijas, kuras publikas apskatei bija atvērtas ierobežotu laiku. Pirmais jauna tipa muzejs – proti, tāds, kurš jau pašā sākumā bija iecerēts kā visai nācijai domāts un tai arī ar testamentu tieši tādiem vārdiem novēlēts, bija īru izcelsmes ārsta Hansa   Sloena kolekcija, kas pārtapa vēlākajā Britu muzejā (sācis funkcionēt 1759. gadā), Britu bibliotēkā un Londonas Dabas vēstures muzejā. Iespējams, tieši  Sloena piemērs iedvesmoja Nikolausu fon Himzelu arī savas kolekcijas un bibliotēku novēlēt sabiedriskiem mērķiem – Rīgas pilsētai. Tādā veidā Himzela muzejs ir viens no pirmajiem gadījumiem Eiropā, kad sabiedrisks muzejs izveidojas uz privātpersonas kolekciju resp. dāvinājuma pamata.

Ļoti būtiska ir acīmredzamā saikne starp pirmajiem Eiropas muzejiem un apgaismības laikmetu. Muzeja kā publiski apmeklējamas kultūrtelpas izveides dziļākā jēga, bez šaubām, bija plašu sabiedrības slāņu izglītošana.

Bez tam jāmin vēl viens nozīmīgs aspekts: jau minētajā Nikolausa Himzela ceļojuma dienasgrāmatā atspoguļojas arī viņa uzskati par kolekciju veidošanas principiem. Viņš ne tikai augstu vērtē ceļojumā apmeklēto un apskatīto kolekciju daudzveidīgumu un bagātīgumu, bet lielu nozīmi piešķir  to sistematizācijai un specializācijas nepieciešamībai. Tas liek novērtēt  viņu arī kā muzeologu ar plašu, eiropeisku un modernu domāšanu.

• Ceske, Edgars. Dažas šveiciešu astronoma Johana III Bernulli ceļojumā aprakstā (1777, 1778) pieminētās Latvijas kultūrvēsturiskās ainas. – Daugavpils Universitāte. Vēsture. Avoti un cilvēki. 2019. 38. – 44. lpp.
• Loginova, Olga. Himzela muzeja materiāli Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. – Bondarevs, P. (sast.). Muzeji un kultūras pieminekļi. Rīga, Liesma, 1973, 21.–25. lpp.
• Vanaga, Baiba. Himzela muzejs Rīgā. – Muzeologs Himzels un viņa laiks. Rīga, Creative museum, 2019, 170. – 191. lpp.