Turpinās Latvijas PSRS ZA Vēstures institūta Turaidas arheoloģiskā ekspedīcija. Vadošais sastāvs – ekspedīcijas vadītājs arheologs Jānis Graudonis, māksliniece Ilze Siliņa, laboranti – Antonija Vilcāne, Juris Gulbis, tehniķes M. Urtāne (arī zīmētāja) un Līga Dimante. Arheoloģisko praksi ekspedīcijā nostrādāja 7 Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātes un 18 Daugavpils Pedagoģiskā institūta studenti. Kā brīvprātīgie izrakumos piedalījās 33 Orlas (Krievija) studenti. [1] Turaidas pils arheoloģiskajā ekspedīcijā piedalījās  Rīgas, Siguldas, Gulbenes, Aglonas un Liepājas vidusskolu jaunieši. Ekspedīcijas vadītājs Jānis Graudonis arheoloģisko izrakumu pārskatā vērtē skolnieku darbu:  “[..] sakāms, ka tie visumā uzdoto veica labi, kaut arī dažkārt prasījās mudināt, darīto veikt rūpīgāk”.[2] 1984. gadā Turaidas arheoloģiskā ekspedīcija veica austrumu, rietumu un galvenokārt ziemeļu nogāzes nostiprināšanu un pils apvedtakas izveidi. Atsākās izpēte pils pagalma rietumu uz ziemeļu daļā. Izpētes laikā iegūti dažādi atradumi: stikla krelles, apkalumu un pakavu fragmenti, bultu gali, bronzas pakavsakta ar zvērgalvu galiem u.c.[3] Darba sezona noslēdzās ar tradicionālo “noslēguma skati”. Tās sākumā Jānis Graudonis novadīja ekskursiju pa jauno pils apvedtaku, bet turpinājumā iepazīstināja ar pils dienvidu korpusa 1. stāvā iekārtoto senlietu un plānu izstādi.[4]  

Gada sākumā, uzsākot projektu “Turaidas pils arheoloģisko ekspedīciju dalībnieku albums”, ar sociālo mediju starpniecību aicinājām Turaidas pils arheoloģisko ekspedīciju dalībniekus dalīties atmiņās, lai kopīgi veidotu ekspedīciju dalībnieku albumu. Liels paldies visiem, kas jau ir atsaukušies, savukārt uzmundrinājums tiem, kas vēl plāno dalīties atmiņās.

 

Šonedēļ atmiņās par 1984. gada Turaidas pils arheoloģisko ekspedīciju dalās Edmunds Frīvalds.

Atmiņa nav mana stiprā puse un nekādi faktu apliecinoši dokumenti nav saglabājušies, tādēļ minēšu, ka Turaidas arheoloģijas nometnē nokļuvu 1984. gada vasarā. Bet par visu pēc kārtas. Lai nebūtu jāatkārtojas par slikto atmiņu, uzreiz vienosimies, ka cilvēkus, kuru vārdus neatceros, saucu tikai uzvārdā, neminu vietu nosaukumus un vilcienu atiešanas laikus. Cerams, lasītājam tas nebūs  šķērslis nolasīt manu Turaidas stāstu. Kārtējā jaunā mācību gada pirmajos mēnešos stundas laikā klases durvis pavērās un ienāca solīda izskata kundzīte. Stādījās priekšā kā Ļeņina rajona pionieru nama vēstures pulciņa vadītāja Brigmane. Uz viņas piedāvājumu iestāties vēstures pulciņā klase vienbalsīgi reaģēja kārtīgi uz sola saliktām, kā tolaik mācīja, rokām. Toties uzreiz pacēlās vismaz desmit rokas, kad pēc neveiklās pauzes Brigmanes kundze (tolaik biedre Brigmane) paziņoja, ka pulciņa dalībnieki nākamajā vasarā varēs divas nedēļas pavadīt arheoloģisko izrakumu nometnē Turaidā. Pulciņa nodarbības gan sākām apmeklēt vienīgi četri, bijām tāda marginālu četrotne klasē. Neteikšu, ka interese par vēsturi bija mūsu kaislība, jo par vēsturnieku vēlāk kļuva tikai viens no mums, vairāk vilināja tā visa romantiskais aspekts un, protams, iespēja divas nedēļas pabūt prom no vecākiem nometnē, kas nebija pionieru nometne ar visu no tā izrietošo. Un lai arī īsti vēsturnieciskas degsmes mūsos nebija, to aizstāja interesantie Brigmanes kundzes stāstījumi pulciņa nodarbībās, ekskursijas muzeju fondos, kas nebija pieejami ikdienas apmeklētājiem. Bijām vienkārši mazi, zinātkāri un jebkurai jaunai informācijai atvērti. Bet tagad pie galvenā. Kārtējā klase, bastojot stundas, lai izložņātu tolaik viegli pieejamos Vecrīgas pagrabus un bēniņus, bija sekmīgi pabeigta, jo mācību viela likās tik vienkārša, ka par disciplīnas pārkāpumiem iekrātos vieniniekus nebija grūti atpelnīt reizi pa reizei teicami izpildot kādu kontroldarbu. Un tā kādā vasaras rītā pulcējāmies, lai sagaidītu autobusu, kurš vedīs mūs pretī jauniem piedzīvojumiem. Nometne šķita omulīga, sākot ar brīdi, kad ienācām tajā caur plāno drāšu žodziņu. Mājiņas, kurās mūs izmitināja, smaržoja pēc svaigi zāģētiem dēļiem. Nebija jābūt arī pārāk apķērīgam, lai uzreiz intuitīvi nojaustu, ka šajā vietā valda brīvības gars un noteikumi domāti vairāk tam, lai tiktu izkārti kādam visiem pieejamā vietā, bet ne to stingrai ievērošanai. Mūsu klases četrinieku iemitināja vienā no namiņiem kopā ar tikpat jestriem čaļiem, kuri izrādījās mani kaimiņi Rīgā. Līdz tam ar viņiem nebiju saskāries, jo mācījāmies dažādās skolās, taču par draudzību ar vienu no viņiem un mūsu pieķeršanos Turaidai stāsta noslēgumā. Un nākamajā rītā jau pie darba. Kādas tik pirmatklājēja vīzijas nedzima pusaudža prātā, kamēr mums skaidroja elementāro pienākumu – tupēt pa diviem trim vienā bedrītē, pa milimetram vien atsedzot zemes slāni, kurā varētu slēpties vērtīgi atradumi. Kāda bija sajūsma, pēc dažu minūšu rušināšanās atrodot sarūsējušu naglu un steidzoties ar to pie izrakumu vadītāja. Un kāda vilšanās, kad vadītājs noteica – ā, nu šito iemet tajās vannītēs. Aizgājis līdz bleķa vannītēm, izvietotām izrakumu malā, konstatēju, ka tās visas jau pilnas naglām, stikla un keramikas lauskām. Pastrādājot ar lāpstiņu vēl stundu, sapratu, ka neesmu piemuļķots un tādu atradumu te papilnam. Tomēr tas nemazināja ziņkāri, bet vēl jo mazāk aizrautību ar domu, ka esmu tālu no vecākiem, skolas un stāstiem par pionieru varoņdarbiem. Tāpēc par pašu arheoloģiju, kurā nekādus izcilos panākumus neguvu, turpinājumā jau mazāk, vairāk par nometnes dzīvi. Lai piedod man mūsdienu vecāki un viņu bērni, ka to stāstu. To, ka atrodamies sev draudzīgā teritorijā, sapratām jau uzreiz. Īpaši šo iespaidu spilgtināja kāds vakars, kad ar dažiem biedriem pastaigājos pa visu pils teritoriju un mūs savā namiņā ieaicināja nometnes vadītāji, jauni arheologi. Pieļauju, ka viņiem vienkārši gribējās ar kādu papļāpāt, tāpat kā pieļauju to, ka viņu krūzītēs nezaigoja vien plika tējiņa. Lai nu kā, taču šis apciemojums atkal izraisīja jaunu emociju gūzmu. Kā pilnīgi pašsaprotamu viņi mums iedeva aptaustīt no skapīša izņemtu galvaskausu, kurš, iespējams, kādreiz turējies uz Turaidas Maijas pleciem. Patiesība vai mīts, joprojām neliekas svarīgi, atceroties, ka esmu turējis rokā šo galvaskausu, kas vismaz tolaik nebija pieejams ekspozīcijas apmeklētājiem. Garš ievads, jo gribēju jau pastāstīt tikai par dzīvi nometnē un vēl šo to no tā izrietošo. Dzīvojām saticīgi, trīsreiz dienā sātīgi un garšīgi ieturējāmies ēdnīcā, kas atradās netālu no Turaidas autobusa pieturas. Organisms tolaik vēl bija jauns, tādēļ arī pēc krietnām maltītēm nezuda piedzīvojumu meklētāja oža. Vispirms kāds no mūsu kompānijas jau bija izdibinājis, ka ne pārāk tālu no nometnes, pie Gaujas atrodas tūristu bāze, kurā ir lēti šašliki (ja pareizi atceros, tas 1,50 rubļi par porciju). Atlika mums to uzzināt, lai jau nākamās dienas vakarā pēc vakariņām ēdnīcā kā tādi Vārnu ielas republikas bērneļi dotos izbaudīt kungu dzīvi. Izbaudījām pa divi lāgi. Bet laikam jau toreiz dažos no bērniem bija iedzīvojies skolā iekaltais Pavļika Morozova gars, jo gājiena iniciators nākamajā dienā tika izraidīts no nometnes par disciplināro pārkāpumu. Lai cik nesmieklīgi, bet par nākamā un pēdējā izraidītā klupšanas akmeni izrādījos es pats. Te atkal tāds stāsts. Viens no maniem klases biedriem, viņš arī mans nometnes mājiņas biedrs, uz nakti ietērpies melnā vingrošanas tērpā, mīlēja no ārpuses veidot velnišķīgus siluetus uz mūsu būdiņas logiem. Vienā no šīm reizēm iedomājos, ka varētu iznerrot arī pašu. Kamēr viņš aiz loga ieņēma dažādas draudīgas pozas, pastūmu zem viņa segas savu koferi. Un stulbi sanāca. Viņa rosība bija pamodinājusi Brigmanes kundzi, kura ar lukturīti rokā nāca pārbaudīt mūsu naktsmieru. Viņš, bēgot iegāzās gultā, kurā jau gulēja mans koferis, un centās izlikties par kārtīgi bērna miegā gulošu vēstures pulciņa dalībnieku. Brigmanes kundze gan šos centienus iemūžināja sava lukturīša gaismā un bija spiesta nākamajā dienā pieņemt lēmumu arī par viņa izraidīšanu no paradīzes. Mea Culpa[6], taču tur jau neko vairs nespēju ietekmēt. Domāju, arī Brigmanes kundze par to nepriecājās, taču tāds viņai darbs – pieskatīt nepieskatāmos. Un te jau nāk programmas nagla. Pēdējā darbadiena, nākamajā dienā atvadu ceremonija un atgriešanās zem vecāku spārna. Savās bedrītēs rakņājāmies jau bez entuziasma. Kad pēkšņi piesteidzās kāds no savējo statusu ieguvušajiem un paziņoja baiso vēsti – nometnē gaidāma ārsta pārbaude. Nezinu, kā tas bija iegājies, bet padomju laika bērnos ārstu pārbaudes iedvesa bailes, tas jau nebija kā Turaidas Maijas galvaskausu rokā paturēt. Tā nu kādi septiņi vai astoņi brīvdomīgie sākām slapstīties jau darbalaikā. Klīdām pa muzeju, izlikāmies, ka mūsu tur nav. Bet tuvojās dienas beigas un atgriešanās nometnē, kur ar savām lupām un knaiblēm gaida ārsts. Bailes no ārsta uzvarēja un savā šaurajā lokā vienojāmies tovakar nometnē neatgriezties. Zaudēt arī vairs nebija ko, bēguļošana varēja sniegt vienīgi jaunus iespaidus. Tā nu, attīrījuši tuvējos dārzus no zemenēm, klīdām ap nometni, kurā paklausīgie bērni jau saldi sapņoja savu septīto sapni. Iestājās nakts vēsums un paši arī jau sākām trīties par iespēju līdz rītam iemājot kādā vietā ar jumtu virs galvas. Un ģeniālais kā parasti ir vienkāršs. Līdz pat tai naktij nevienam nebija ienācis prātā ieskatīties vagoniņā, kurā glabājās mūsu nometnei piederošais. Vagoniņš pat nebija aizslēgts. Vienkārši iegājām un nokļuvām paradīzē, pilnā ēdienu krājumiem, kas paredzēti atvadu svinībām. Visvairāk nolocījām žāvētās desas, kuras var ēst arī ne ceptas, ne vārītas. Varbūt tikai jāpiebilst, ka žāvēta desa 80-jos gados bija retums pat veikala vadītāju galdā, lai saprastu, ar kādu kāri kodām auksti taukainos luņķos. Un arī te, ne jau rijība, bet brīvības garša guva virsroku. Mēs, mazi, pat pasi vēl nesaņēmuši, apmuļķojām pastāvošos noteikumus, turklāt vēl pieēdāmies delikateses. Un šajā reizē jau izsprukām nesodīti, jo nākamajā rītā nometnē valdīja atvadu ceremonijas gars, neviens pat nepārskaitīja pazudušos desas luņķus, bet es pat saņēmu goda rakstu kā viens no tās sezonas labākajiem skolēnu sezonas darbiniekiem. Ja kādam rodas interese par to, kā man un vēl vienam nometnē iepazītam kaimiņam turpinājās piedzīvojumi Turaidā arī nākamajās vasarās, kad vairs nestrādājām nometnē, rakstiet komentāros, labprāt pastāstīšu.  [1] SM za 856 – 1. lpp. [2] SM za 856 – 1. lpp. [3]SM za 856 – 2. lpp. [4] SM za 856 – 11. lpp. [5] SM za 856 – 11. lpp. [6] Frāze latīņu valodā nozīmē "mana vaina" vai "mana kļūda"