Tuvojas pavasara saulgrieži – līdzsvara laiks, dienas un nakts vienādība. Gadalaiku cikliskumu dabā un tā saistību ar saules gaismas ilgumu nav iespējams nepamanīt. To jau izsenis ievērojušas visas tautas, kas dzīvo klimata joslā ar izteiktu gadalaiku maiņu. Tās vieno līdzīgas gadskārtu tradīcijas, rituāli un kulti. Pēc aukstās, bieži vien garās ziemas, kad pārtikas krājumi iet uz beigām, ar nepacietību, cerībām un prieku tiek gaidīts laiks, kad modīsies daba. Pirmais un svarīgākais šīs atmodas vēstnesis ir saule. Lībiešu kultūras mantojuma gada ietvaros stāstām par saules kulta rašanos mūsdienu Latvijas teritorijā un saules simboliem uz Turaidas lībiešu senlietām. Senais zemkopis vēro un pielūdz sauli. Lopkopības un zemkopības aizsākumi Latvijas teritorijā attiecas uz vidējā un vēlā neolīta (jaunākā akmens laikmeta) miju (ap 3000. g. pr. Kr.). Par šo laiku saglabājušās tikai arheoloģiskas liecības – galvenokārt no apbedījumu un dzīves vietām. To izpētē noskaidrots, ka Latvijas teritoriju tolaik apdzīvojuši Baltijas jūras somu un baltu priekšteči[1]. Zemkopībai izdevīgās auglīgās vietās iegūti pierādījumi par pirmajiem mājlopiem un kultūraugiem. Piejūras zemienē lokalizētajā Sārnates apmetnē[2] un Lubānas zemienē[3] jau vidējā neolītā audzēti mieži, kaņepes un, iespējams, arī citi graudaugi un šķiedraugi. Zemkopība kā jauna nodarbe sekmēja zemes irdināšanai un ražas vākšanai nepieciešamu jauna tipa darba rīku attīstību un atstāja ietekmi arī uz pasaules uzskatu. Daudzas kulta tradīcijas un ticējumi saglabājās no medniekiem, zvejniekiem un augu vācējiem, taču zemkopju un lopkopju dzīvē īpašu nozīmi ieguva mēness un saule. Šos debesu spīdekļus sāka mērķtiecīgi novērot un izcelt kā diennakts un gada laiku orientierus. Ar laiku tie ieguva īpašu vietu neolīta cilvēku reliģisko priekšstatu sistēmā. Kurzemes jūrmalā Pūrciema un Ģipkas A vidējā neolīta (2500.–2450. g. pr. Kr.) apmetnēs arheoloģiski atklātas kulta vietas, kur kurti ugunskuri un rituālu norisē izmantotas okerētas no māla darinātas cilvēku un dzīvnieku skulptūriņas. Pētniece Ilze Loze pieļauj, ka šeit uz īpašiem reliģiskiem rituāliem pulcējušies apkārtnes iedzīvotāji[4]. Vieta jūrmalā var būt izraudzīta ar nolūku, lai īpašās gada dienās novērotu sauli. Viena no saules kulta senākajām liecībām ir pie Burtnieku ezera Zvejnieku kapulaukā vidējā neolīta apbedījumos atrastās dzintara rotas un sadzīves priekšmeti. Kapulauka pētniece arheoloģe Ilga Zagorska tās tulko kā saules un gaismas zīmes, kas dotas līdzi mirušajiem.[5] Dzintara rotas, amuleti un kulta priekšmeti salīdzinoši lielā skaitā atrasti arī pie Lubānas ezera, Sārnatē un citos vidējā neolīta arheoloģiskajos pieminekļos[6]. Dzintara zeltainā nokrāsa asociējas ar saules gaismu, varbūt tāpēc senie cilvēki to uzskatīja par saules akmeni. Akmens laikmeta cilvēku priekšstats par apkārtējo pasauli atspoguļojas arī simboliskās ģeometriskās zīmēs, kas iegravētas uz dažādiem koka, kaula un raga priekšmetiem. Sākotnēji tas varēja būt primitīvā veidā attēlots svarīgu ikdienas notikumu, dabas objektu un parādību fiksējums. Tā šūnveida rakstu, kas iegravēts uz Sārnates neolīta apmetnes izpētē atrasta kapļveida koka priekšmeta (CVVM 63416:87), arheologs Valdis Bērziņš hipotētiski saista meža dravniecību[7]. Neolīta beigās ap 1800. g. pr. Kr. sāk parādīties uz sadzīves priekšmetiem un rotām iegravēti aplīši jeb t.s. cirkulārais ornaments, ko vairums pētnieku traktē kā saules diska simbolisku attēlojumu[8]. Plašāku izplatību tas iegūst agro metālu periodā  (1800.–1. g. pr. Kr.), kas sakrīt ar zemkopības un lopkopības attīstību. Te jāmin Ķivutkalna apmetnes kaula rotadata (VI 120:1600) ar pieciem aplīšiem galvas daļā un kaula piekariņš (VI 171:60) ar līdzīgu ornamentu. Jau nepārprotams saules simbols – aplis ar punktiņu centrā rotā Brikuļu apmetnē (A 12468:64) un Madalānu pilskalnā (A 12542:77) iegūtās kaula rotadatas [1.att.]. Turaidas lībieši godā sauli. Ap 11. gadsimtu, sākot ar kuru Turaidas apkārtnē konstatē lībiešu apdzīvotību, vēlā dzelzs laikmeta sabiedrībā jau izveidojušās noturīgas saules kulta tradīcijas. Ar to saistītās liecības pētnieki saskata ūdensputna veidā darinātu piekariņu – amuletu un sauli simbolizējoša ornamenta izmantošanā[9]. Kā lībiešiem, tā viņiem valodas ziņā radniecīgajiem igauņiem un kaimiņos dzīvojošajām baltu maztautām solārā simbolika atklājas rotaslietu, sadzīves priekšmetu un apģērba rotājumos. Salīdzinot ar iepriekšminēto neolīta un agro metālu laiku, tūkstoš gadu laika ritējumā saules attēlojums papildinājies ar jauniem elementiem un nereti veido sarežģītu rakstu. Saglabājoties iepriekšējiem simboliem, no jauna pievienojas svastika jeb ugunskrusts, ko Latvijas arheoloģiskajā materiālā konstatē ar 3. gadsimtu, riteņa motīvs, retāk rombs un spirālveida rotājums[10]. Ziņas par Turaidas jeb Gaujas lībiešu saules un auglības kulta tradīciju ir visai vienpusējas un fragmentāras, jo rodamas tikai no arheoloģiskā materiāla. Protams, šodien skaidri nav nosakāms, kādu nozīmi uz senlietām sastopamā cirkulārā apļa, riteņa, romba, ugunskrusta vai citu rakstu attēlojumam piešķīra lībieši. Tomēr nav noliedzams fakts, ka tiek turpināta gadus tūkstoti senā tradīciju izrotāt priekšmetus ar sauli attēlojošiem simboliem. Nekristītie lībieši, kuru pasaules uzskata pamatā bija dabas reliģija, tāpat kā to neolīta laikā dzīvojošie tālie senči godāja sauli un citus debesīs labi saskatāmus spīdekļus. Tālāk apskatīšu Turaidas muzejrezervāta krājumā glabātās Gaujas lībiešu 11.–13. gadsimta senlietas, kuru virsmā iegravēti, iekalti vai iespiesti ornamenti, kas grafiski attēlo saules disku.  Pie solārajām zīmēm pieskaitu apli, riteni, rombu, ugunskrustu jeb svastiku un arī trīsstūri ar tā smailē novietotiem aplīšiem – saulītēm. Tas tiek uzskatīts par jumtiņu jeb debesjumu, zem kura dzīvo cilvēki. Kā var secināt no arheoloģiskajā izpētē atrastajām senlietām, tad šīs zīmes Turaidā bijušas iecienītas un izmantotas gan uz sadzīves priekšmetiem, gan rotām, gan jostu un celaiņu rakstos. No kaula gatavotie sadzīves priekšmeti visbiežāk rotāti ar aplīti – gan vienkāršu, gan ar punktiņu centrā. Tas mēdz būt gan kā vienīgais rotājums, gan kombinācijā ar citām zīmēm. Tā uz Turaidas pils izpētē iegūtās kaula lāpstiņas (SM 9764) iegravēts cirkulārais raksts un rotājuma noslēgumā saskatāms arī saules ritenis. Lāpstiņa izmantota kā higiēnas un varbūt arī kā kulta priekšmets [2.att.]. Iespiestu apļu rotājums saskatāms arī uz Turaidas pilskalna raga ripas (SM 9190), kas varētu būt vērpjamās vārpstas skriemeļa sagatave. Ar cirkulāro rakstu rotātas arī vairākas Turaidas pils izpētē atrastās kaula ķemmes. Dažas no tām datējamas ar 12.–13. gadsimtu. Apaļā saules zīme sastopama uz vairākiem fragmentāriem kaula priekšmetiem, kas kalpojuši kā uzliktņi (TMR 11777 u.c. ) vai citiem nolūkiem [3.att.]. Daudz bagātīgāk ar solārajām zīmēm rotātas Turaidas lībiešu bronzas un sudraba greznumlietas. Cirkulārais raksts kā vienīgais rotājums iekalts Turaidas Baznīckalna kapsētā iegūtā bronzas važiņu dalītāja virsmā (SM 3943:4). Tas ietilpst 13. gadsimta lībietes rotu komplektā. Tam pieder arī divas sudraba aproces un trīs sudraba vairogveida apaļie piekari (SM 3943: 1^a:1^b:1^c), kas rotāti ar solāro simboliku. Īpaši jāpiemin uz abu aproču (SM 3943:2 un SM 3943:3) loka veidotā ornamenta kompozīcija, kas sastāv no cirkulārā raksta, punktētu trīsstūrīšu, iekaltu robiņu un slīpu svītriņu kombinācijas. Apaļo saulīšu rotājums abām aprocēm izvietots loka vidusdaļā – centrā.  Uz labās rokas aproces loka abiem galiem iespiesti trīs jumtiņi ar saulītēm galā [4.att.]. Līdzīga forma un ornamenta kompozīcija ar cirkulāro rakstu ir arī divām Gaujas lībiešu aprocēm (TMR 24339 un TMR 24340) no Krimuldas Raganas depozīta[11]. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas pieci apaļie piekariņi, no kuriem jau pieminētie trīs sudraba atrasti 13. gadsimta apbedījumā Baznīckalna kapsētā un divi – bronzas – Turaidas pils izpētē.

Tie pieder pie vēlajiem vairogveida piekariņiem. To nosaukumam latviešu valodā tiek izmantots skandināvu pētnieku pieņemtais apzīmējums “vairogveida”, kas raksturo piekariņa formu[12]. Arī paši piekariņi aizgūti no skandināvu kultūras. Ar 9. gadsimta otro pusi tādus konstatē Ģņezdovā pie Dņepras un citos skandināvu kurgānos slāvu teritorijā[13], ap 11. gadsimtu – arī lībiešu, vendu un kuršu apdzīvotajos novados[14].

Latvijas teritorijā izgatavotos vairogveida piekariņus ar pirmparaugu vieno kopēja forma un ornamenta simbolika, kas saistīta ar saules un citu debesu spīdekļu kultu. Taču raksta izkārtojums uz ripas ir atšķirīgs. Parasti šādi piekariņi veidoti no plānas sudraba vai bronzas skārda ripas, kuras vidū ir dobs burbuļveida pacēlums.  Jāatzīmē uz diviem Baznīckalna piekariem ( SM 3943^b un SM 3943^c) iekaltais jumtiņš ar saulīti galā [5. att.].

Īpaši jāpiemin Sateseles pilskalna izpētē atrastais ūdensputna atveidā darinātais piekariņš–amulets (TMR 23922). Ūdensputns Baltijas jūras somiem, pie kuriem pieder arī lībieši, ir mītisks tēls, kas saistās ar pasaules un debesu spīdekļu radīšanu. Uz šī jau tā spēcīgā saules un atmodas simbola Sateseles lībiešu rotkalis vēl iespiedis arī cirkulārās saules zīmes [6.att.].

Ar saulītēm rotāts arī 12.-13. gadsimta Turaidas lībiešu putniņš (SM 9752). Tiesa gan tas jau ir stilizēts un zaudējis ūdensputna aprises.

Riteni un rombu kā saules simbolu Gaujas lībieši izmantojuši mazāk nekā cirkulāro rakstu. Romba motīvs kombinācijā ar slīpu svītriņu, pusloka un trīsstūra jeb jumtiņa elementiem vērojams uz Turaidas pils izpētē atrastās aproces (TMR 16909) loka [7.att.]. Ugunskrusts jeb svastika galvenokārt parādās Gaujas lībiešu apģērbu rotājumos. Audums apbedījumos saglabājas reti un fragmentāri, kas ierobežo priekšstatu par to, cik bieži svastika izmantota audumu rotājumos. Tomēr jāsecina, ka līdz šim zināmie atradumi liecina, ka ugunskrusts bijis viens no iecienītākajiem Gaujas lībiešu jostu un celaiņu ornamenta elementiem. [8.att.]. No rotām pieminami divi ar ugunskrustu rotāti sudraba piekariņi (TMR 24346 un TMR 24353) no Krimuldas Raganas depozīta. Abi varētu būt nonākuši pie Gaujas lībiešiem tirdzniecības ceļā.  Guntis Zemītis uzsver, ka šo simbolu sastop uz izciliem priekšmetiem, lai uzsvērtu nēsātāju turību un īpašo stāvokli sabiedrībā[15]. Ugunskrusts kā saules un auglības simbols lībiešu priekšstatos paplašinājis savas nozīmes robežas.  Proti, saule un tās dāsnums veicina auglību un vairo bagātību. Sagatavoja Ligita Beitiņa, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste  Izmantotā literatūra APALS, J; ATGĀZIS, M; DAIGA, J; DEŅISOVA, R; GRAUDONIS. J; LOZE, I; MUGURĒVIČS, Ē; STUBAVS, Ā; ŠNORE, E; ZAGORSKIS, F; ZARIŅA, A. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga 1974, 40.–41. lpp. Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā. 3. gadu tūkstotis pr. Kr. – 13. gadsimta pirmā puse. Sastādītāja Ligita Beitiņa. Zin. redaktors Dr.hist. Guntis Zemītis. Rīga: izdevniecība Zinātne, 2015. BĒRZIŅŠ, V. Sārnates neolīta apmetne: vide un saimniecība. In: Arheoloģija un Etnogrāfija. XXV. Rīga 2011, 32. lpp. Latvijas senākā vēsture. 9.g.t.pr. Kr. – 1200.g. Zin. red. Ēvalds Mugurēvičs, Andrejs Vasks. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. LOZE, I. Zemkopības ieviešana Latvijas teritorijā (Lubānas ezera baseins). In: Arheoloģija un Etnogrāfija, 30. laid. Rīga 1997, 25.–42.lpp. LOZE, I. Neolīts 4500.–1500. g. pr. Kr. In: Latvijas senākā vēsture 9.g.t.pr. Kr.–1200. g. Rīga, 2001, 106.–112. lpp. Turaidas Baznīckalna 13.–18.gadsimta kapsēta. Izpēte, senlietu un monētu katalogs = Graveyard of the Turaida Church Hill 13 th – 18 th Centuries. Sastādījusi Ligita Beitiņa. Rīga: Turaidas muzejrezervāts, 2022. ZEMĪTIS, G. Daugmales pilskalna apaļie vairogveida piekariņi. In: Arheoloģija un etnogrāfija. XVII. Rīga 1994, 144.-148. lpp. ZEMĪTIS, G. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. Rīga 2004 ZEMĪTIS, G. Rotu katalogs. In: Krimuldas Raganas depozīts. Rīga 2012, 36.lpp. [1] LOZE, I. Neolīts 4500.-1500. g. pr. Kr. In: Latvijas senākā vēsture 9.g.t.pr. Kr.-1200. g. Rīga 2001, 106.–112. lpp. [2] BĒRZIŅŠ, V. Sārnates neolīta apmetne: vide un saimniecība. In: Arheoloģija un Etnogrāfija. XXV. Rīga 2011, 32. lpp. [3] RADIŅŠ, A. Primitīvās lopkopības un zemkopības aizsākumi. In: Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga 2012, 39. lpp. [4] LOZE, I. Ģipkas a neolīta apmetne Rīgas līča ziemeļrietumu piekrastē. In: Arheoloģija un Etnogrāfija. XX. Rīga 2000, 71. lpp. [5] ZAGORSKA, I. Senā Burtnieka noslēpumi. Rīga 2017, 68.lpp. [6] APALS, J; ATGĀZIS, M; DAIGA, J; DEŅISOVA, R; GRAUDONIS. J; LOZE, I; MUGURĒVIČS, Ē; STUBAVS, Ā; ŠNORE, E; ZAGORSKIS, F; ZARIŅA, A. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga 1974, 40.–41. lpp. [7] BĒRZIŅŠ, V. Sārnates neolīta apmetne: vide un saimniecība. In: Arheoloģija un Etnogrāfija. XXV. Rīga 2011, 32. lpp. [8] ZEMĪTIS, G. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. Rīga 2004, 12-13. lpp. [9] Ibidem, 35.-36. lpp. [10] Ibidem, 48. lpp.,-57. lpp. [11] ZEMĪTIS, G. Rotu katalogs. In: Krimuldas Raganas depozīts. Rīga 2012, 36.lpp. [12] ZEMĪTIS, G. Daugmales pilskalna apaļie vairogveida piekariņi. In: Arheoloģija un etnogrāfija. XVII. Rīga 1994, 144.-148. lpp. [13] НОВИКОВА, Г. Скандинавские амулеты из Гнёздого. Статьи. Norroen Dyrd. https://norroen.info/ [14] ZEMĪTIS, G. Daugmales pilskalna apaļie vairogveida piekariņi. In: Arheoloģija un etnogrāfija. XVII. Rīga 1994, 144.-148. lpp. [15] ZEMĪTIS, G. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. Rīga 2004, 55. lpp.