Turaidas
muzejrezervāts

Pirms 70 gadiem: Pirmie arheoloģiskie izrakumi Turaidas pilsdrupās 1953. gadā


Turaidas pilsdrupas krāšņās Gaujas senlejas augstajā krastā jau kopš 19. gs. ir viens no Latvijas ievērojamākajiem tūristu apskates objektiem. Šī gada maijā aprit 70 gadi, kopš Turaidā veikti pirmie arheoloģiskie izrakumi. Šajā rakstā īsi iepazīstināsim, kāpēc tie notika, kas darbus organizēja un kādi bija to rezultāti.
Turaidas pils pagalms. Pa kreisi – rietumu korpuss, vidū – galvenais tornis, pa labi –bij. muižnieku koka dzīvojamā mājā. (Fotobrom pastkarte, sūtīta 1939.g.)

Turaidas pils pagalms. Pa kreisi – rietumu korpuss, vidū – galvenais tornis, pa labi –bij. muižnieku koka dzīvojamā mājā. (Fotobrom pastkarte, sūtīta 1939.g.)

Populārais, bet nedrošais tornis Vairākus gadsimtus Turaidas pilsdrupu galvenais tornis nostāvēja bez jumta, tā mūru augšmala bija sairusi un pakāpeniski sabruka, sienās iebūvēto kāpņu pakāpieni vietām izdrupuši, vienīgā velve un starpstāvu koka pārsegumi iegruvuši, un iekštelpa bija piebirusi ar gruvešiem. Lielā tūristu pieplūduma dēļ Latvijas ekskursiju biedrība kopā ar Rīgas latviešu skolotāju arodbiedrību nolēma Turaidā ierīkot skatu torni. Pēc arhitekta Pētera Ārenda projekta 1936. gada vasarā notika būvdarbi – mūros nostiprināja grūstošās vietas, saveda kārtībā uzejas kāpnes, virsotnē izveidoja dzelzsbetona grīdu, kuras vidū iebūvēja jumtveidā sakļautus logus gaismas ieplūšanai, ievilka divus drāšu sietus nelaimes gadījumu novēršanai, kā arī ielika slēdzamas durvis pirmā stāva līmenī. Izbūvētais skatu tornis sasniedza 25 metru augstumu.[1] Skatu platforma torņa virsotnē kļuva par tūristu pievilkšanas punktu.
Turaidas pils pagalms 1953. gadā. (A. Stubava foto – kopija TMR)

Turaidas pils pagalms 1953. gadā. (A. Stubava foto – kopija TMR)

Pēc padomju varas nodibināšanās pēckara gados atsākās tūrisms, bet tornis vairs nebija apmeklētājiem drošs. Par to izlasāms avīzes “Cīņa” 1947. gada 3. jūlija numurā: “… jau kopš pagājušās vasaras pie Turaidas skatu torņa piestiprināts [Tūrisma un ekskursiju] pārvaldes direktora pašrocīgi parakstīts paziņojums, ka tornis atrodas pārvaldes pārziņa un ka par uzkāpšanu tornī jāmaksā 1 rublis. Un tas arī ir viss, ko darījusi Tūrisma pārvalde Siguldā! Izdoma nav slikta — pie pašreizējā tūristu pieplūduma Turaidas tornis pārvaldei ienes ik dienas krietnu sumu. Un, jāsaka, par itin neko, jo pārvalde pat šī paša torņa uzlabošanai un elementārāko drošības ierīču atjaunošanai nav izdevusi ne kapeikas. Uzkāpjot tornī, sevišķi ar skolnieku ekskursijām, brīžam sametas baigi, jo torņa vidū esošā cauruma iežogojums nopostīts un pie mazākās neuzmanības te skatītājs var nogāzties zeme. Kādreiz uzvilktais drošības tīkls arī nav piestiprināts atpakaļ savā vietā”. Līdzīgi aizrādījumi par nedrošo un neremontēto torni laikrakstos parādījās arī vēlāk, bet 1952. gadā dienas prese jau ziņoja par Latvijas PSR Arhitektūras pārvaldes Zinātniskās restaurēšanas darbnīcas plāniem savest kārtībā tūristu apmeklētākos arhitektūras pieminekļus, tai skaitā arī Turaidas torni.[2] Arheoloģisko izrakumu organizēšana Pirms ķerties pie būvdarbiem Turaidas pils galvenajā tornī, Zinātniskās restaurēšanas darbnīca organizēja pārbaudes izrakumus tā pakājē. Pētījumu mērķis bija iegūt zinātniski pamatotus materiālus restaurācijas projekta izstrādāšanai, izvirzot uzdevumus noskaidrot, cik tālu no torņa atrodas viduslaiku pils ēku pamati, vai uz torni nav vedusi eja no pils pagalmā zviedru laikā celtās baznīcas, kādi bijuši torņa jumta seguma materiāli, vai pilskalns bijis apdzīvots pirms vācu pils celšanas un tml.
Arheologs Adolfs Stubavs, vadot ekskursiju skolniekiem. Māra Atgāža foto 1972. gadā

Arheologs Adolfs Stubavs, vadot ekskursiju skolniekiem. Māra Atgāža foto 1972. gadā

1953. gada izrakumu laukums blakus Turaidas pils Galvenajam tornim. (A. Stubava foto – kopija TMR)

1953. gada izrakumu laukums blakus Turaidas pils Galvenajam tornim. (A. Stubava foto – kopija TMR)

Par restaurācijas projekta autoru bija nozīmēts arhitekts Kārlis Vikmanis, un viņš skaitījās arī arheoloģisko pētījumu oficiālais vadītājs. Izrakumu metodiskai vadībai  pieaicināja LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheologu Adolfu Stubavu (1913–1986). Kā viņš raksta savā atskaitē jeb darbu pārskatā,[3] izrakumi veikti no 1953. gada 11. maija līdz 13. jūlijam. Pētījumiem esot piešķirti 30 000 rubļu, par kuriem apmaksāt fiziskā darba strādniekus pēc Arhitektūras pārvaldes apstiprinātām akorda likmēm, kā arī vienu zīmētāju laukuma plānu un profilu fiksēšanai un vienu tehniķi, kas veiktu senlietu apstrādāšanu, keramikas šķirošanu, nivelēšanu un līdzīgus darbus. Pils pagalmā blakus tornim uz dienvidaustrumiem no tā iemērīja 8x6 m lielu izrakumu laukumu, kuru vēlāk paplašināja, līdz tas sasniedza 14x8 m izmērus. Izrakumos esot atsegta 96 m2 platība, un darbu gaitā pārvietoti 150 kubikmetri izraktās zemes.
Darba aina 1953. gada izrakumu laukumā. (A. Stubava foto – kopija TMR)

Darba aina 1953. gada izrakumu laukumā. (A. Stubava foto – kopija TMR)

  Kultūrslāņa atsegumi Jau pēc velēnu noņemšanas izrakumu laukuma virsslānī atsedzās dažādos virzienos ejošu mūru virsma. Tajos arheologs A. Stubavs saskatīja divos dažādos laikos celta un pārbūvēta korpusa iekšējo sienu paliekas. Rokot dziļāk, tika attīrīti gan ķieģeļu, gan plienakmens mūrējuma fragmenti, vairāki grīdas seguma līmeņi, stabu pamatnes, ieejas slieksnis un daži pakāpieni. Tā kā mūra apbūves paliekas bija atraktas nelielā platībā, kādreizējo celtnes plānojumu un nozīmi nevarēja noteikt, tomēr arheologs centies izteikt vairākus pieņēmumus un skaidrojumus. Atskaitē minēts, ka izrakumi veikti, pakāpeniski atsedzot sešus  slāņus. Spriežot pēc senlietu atradumiem un keramikas, arheologs četrus virsējos slāņus saistīja ar vācu mūra pils pastāvēšanas laiku. Noraktie slāņi esot sastāvējuši no sairušu mūru gruvešiem, ķieģeļu šķembām un deguma paliekām, kurās bija iejaukti gan divu veidu dakstiņu fragmenti, gan glazēti un neglazēti krāsns podiņi un keramikas trauku lauskas.
1953. gada izrakumu laukumā atsegto slāņu profils. Zīmējusi Sk. Elere. (Glabājas PDC)

1953. gada izrakumu laukumā atsegto slāņu profils. Zīmējusi Sk. Elere. (Glabājas PDC)

Izrakumu laukumā atsegtos divus apakšējos slāņus A. Stubavs attiecināja uz lībiešu apdzīvotību. Par to esot norādījis kaļķu javas un ķieģeļu drumslu trūkums kultūrslānī, kā arī degušu koka celtņu palieku uziešana. Tur iegūtās neglazētās keramikas lauskas esot līdzinājušās atradumiem vairākos citos Latvijas arheologu pētītajos vēlā dzelzs laikmeta pilskalnos. A. Stubavs apakšējos slāņus aptuveni datējis ar 12. gs. beigām – 13. gs. sākumu, kā arī atbalstījis iepriekš atsevišķu pētnieku izteikto hipotēzi par Indriķa hronikā minētās lībiešu vadoņa Kaupo lielās pils atrašanos Turaidas pilskalnā.[4]
1953. gada izrakumu laukuma plāns. Zīmējusi Sk. Elere. (Glabājas PDC)

1953. gada izrakumu laukuma plāns. Zīmējusi Sk. Elere. (Glabājas PDC)

1953. gadā racēji veica arī torņa iekštelpas attīrīšanu, bet tur cerētos rezultātus neguva. Pētnieki bija gaidījuši, ka uz zemes apakšstāvā kārtu kārtām būs sabiruši jumta seguma materiāli, starpstāvu pārsegumu paliekas, no velves izdrupušie ķieģeļi un citas būvdetaļas. Taču noraktais slānis sastāvēja vienīgi no sabirzušas kaļķu javas, ķieģeļu šķembām un atsevišķiem akmeņiem. Tikai pašā apakšā vēl bija saglabājušies divu dažādu formu seni dakstiņi. Kā uzskatīja arheologs, lielākie ķieģeļi no gruvešu slāņa droši vien bija izlasīti un izlietoti apkārtnes jaunbūvju celšanai jau iepriekšējos gadsimtos, kad zemes līmenī tornim tika izlauzts caurums – vēlāko pirmā stāva durvju vieta.
Lībiešu keramikas lausku izlase. (A. Stubava 1953. gada foto – kopija TMR)

Lībiešu keramikas lausku izlase. (A. Stubava 1953. gada foto – kopija TMR)

  Senlietu atradumi Stubavs atskaitē norādījis, ka četros augšējos slāņos atrastas 650 senlietas, no kurām vairums bijušas celtņu metāla detaļas – durvju un logu viras, apkalumi, naglas, logu rūšu svina ietvari u.c. Ievērojamā skaitā esot iegūtas arī militāra rakstura senlietas – lielgabalu akmens lodes un rokas šaujamo ieroču svina lodītes, stopu bultas un jātnieku pieši. Vēl nosaukti vairāki darba rīki, nedaudz aprakstīta atrastā keramika un krāsns podiņi, kā arī minēta pārtikā lietoto dzīvnieku kaulu atrašana. Izrakumu laukumā tikuši savākti arī 18.–20. gs. atradumi, jo visu platību šķērsojusi ūdensvada tranšeja. Tā bija ierakta virzienā uz muižnieku veco koka ēku, kas tika apdzīvota līdz pat Otrajam pasaules karam.
Atrastās dzelzs būvdetaļas. (A. Stubava 1953. gada foto – kopija TMR)

Atrastās dzelzs būvdetaļas. (A. Stubava 1953. gada foto – kopija TMR)

Par lībiešu slāņiem nosauktajās apakšējās izrakumu kārtās iegūto atradumu kopskaits atskaites tekstā nav dots, bet tai pievienots 1955. gadā sagatavots senlietu saraksts, kurā atrodami visu sešu slāņu atradumi. Interesanti, ka sarakstā uzskaitītas tikai 308 senlietas un vēl atsevišķā lapā arī astoņas 17. gs. monētas. Nav īsti skaidrs, kāpēc atskaitē A. Stubava minētais atradumu skaits – 650 senlietas – divkārt pārsniedz 1955. gada sarakstā uzņemto priekšmetu skaitu. Varbūt arheologs sākotnēji senlietām pierēķinājis masveida atradumus – krāsns podiņus un keramikas lauskas? Varbūt pieskaitīti arī jauno laiku priekšmeti, kas sarakstā nav ietverti un nav saglabāti? Pētījumos iegūtie atradumi tika nodoti glabāšanā Siguldas Novadpētniecības muzejam, bet pēc Turaidas muzejrezervāta izveidošanas nonāca tā krājumā. Interesanti, ka viens no Turaidas atradumiem pievērsa muzikologa Joahima Brauna uzmanību. Viņš to datējis un aprakstījis sekojoši: “būtu jāmin Turaidas pilī atrastā ļoti skaistā (12,5 cm garā) kaula stabule ar 5 skaņu caurumiem, kaut tā pieder vēlākiem laikiem (XVI gs.). Atraduma autors A. Stubavs (1953.g.); stabule glabājas Siguldas novadpētniecības mūzejā (inv. Nr. SM 850)”.[5] Izrakumu rezultāti un vērtējums Savas atskaites nobeigumā A. Stubavs secināja, ka “izrakumu šaurais apjoms nedod iespēju atrisināt visus neskaidros jautājumus. Gaujas lībiešu novada materiālās kultūras vēstures vispusīgākam apskatam nepieciešami daudz plašāki izrakumi”.[6] Arheologs par saviem 1953. gada izrakumiem Turaidā plašāku informāciju nav publicējis, tikai vairākus gadus vēlāk kādā zinātniskā rakstā īsi minējis, ka šādi pētījumi Turaidas pilsdrupās 96 m2 laukumā veikti.[7] Toties 1954. gada sākumā arhitekts K. Vikmanis iknedēļas kultūras izdevumā “Literatūrā un Māksla” īsā ziņojumā pastāstīja sabiedrībai par, viņaprāt, arheoloģisko izrakumu nozīmīgākajiem atradumiem. Tās bija iepriekš nezināmās materiālās kultūras liecības, kas varēja dot ierosmes restaurācijas projekta izstrādāšanai – divejāda tipa jumta kārniņi un samērā daudzās dzelzs būvdetaļas – kaltas naglas, viras, atslēgas un apkalumi.[8]
Kaula un māla senlietas, augšējā rindā – stabule. (A. Stubava 1953. gada foto – kopija TMR)

Kaula un māla senlietas, augšējā rindā – stabule. (A. Stubava 1953. gada foto – kopija TMR)

Mūsdienās, novērtējot pirms 70 gadiem veikto izpēti Turaidas pilsdrupās, jāatzīmē gan sasniegumi, gan trūkumi. A. Stubava vadītie pētījumi bija nozīmīgi kā pirmie viduslaiku piļu izrakumi pēckara gadu Latvijā, kad vācu kultūras mantojumu padomju iestādes centās ignorēt. Tie bija svarīgi kā pirmie arheoloģiskie izrakumi pašās Turaidas pilsdrupās, par kurām iepriekš bija pieejami tikai rakstītie avoti. Kultūrslāņa pētījumos atrastas senākās materiālās liecības no šī pieminekļa, kas stāstīja gan par vācu, gan lībiešu apdzīvotību. Izrakumu rezultāti deva iespēju arheologam piekrist iepriekšējo pētnieku hipotēzei, ka Turaidas mūra pils celta lībiešu pilskalna – Kaupo pils vietā, kas līdz tam bija secināts tikai no Indriķa hronikas teksta. Vienlaikus jāatzīst, ka gadu gaitā viduslaiku arheoloģisko pieminekļu izpētes metodika Latvijā ir attīstījusies. Tāpēc šodien izrakumu metodikā un saglabātajā dokumentācijā saskatāmi vairāki trūkumi. Laikam 20. gs. 50. gados vēl nebija prasības pēc noteikta veida atsegumu fiksācijas un visas pirmdokumentācijas uzglabāšanas vienuviet, jo tagad no tās vairs atrodami tikai fragmenti. Tāpēc saglabātā informācija tagadējiem pētniekiem dod tikai daļēju priekšstatu par 1953. gadā notikušajiem izrakumiem. Pēc izrakumu atskaites vairs nevar viennozīmīgi rekonstruēt toreizējo pētījumu gaitu, laukuma novietojumu un visu atsegumu dziļumu. Mūsdienās tikai daļu no tolaik atrastajām senlietām iespējams identificēt muzeja krājumā, bet par citu atrašanās vietu ziņas trūkst. Tomēr nevar noliegt, ka 1953. gadā veikto pētījumu laikā tika iegūtas vērtīgas arheoloģiskas liecības, pirmās senlietas un citi atradumi, kas atklāja līdz tam nezināmu informāciju par pilsvietas apdzīvotību. Pirmie izrakumi radīja zināmu priekšstatu par kultūrslāņa raksturu un sastāvu, tā palīdzot nākamo plašo izrakumu organizēšanā Turaidā 70. gadu vidū arheologa Jāņa Graudoņa vadībā. Sagatavoja Ieva Ose,Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste   [1] Chronika. In: Ekskursants. 1934, Nr. 7 (marts), 138. lpp.; Turaidas skatu torņa atklāšanas svinības. In: Brīvā Zeme. 21.09.1936, Nr. 214, 4. lpp.; A. Dr. Turaidas skatu tornis. In: Audzinātājs. 1936, Nr. 10, 632. lpp. [2] (LTA). Architekturas pieminekļu atjaunošana. In: Zemgales Komunists (Jelgava). 16.06.1952, Nr. 9, 1. lpp.:  “Apstiprināts restaurācijas darbnīcas uzdevumu plāns 1952. gadam. Vērtīgu arhitektūras pieminekļu atjaunošanai asignēti lieli līdzekļi. Paredzēts restaurēt Priekules vārtus - daļu no 1688. gadā izbūvēta nocietinājuma, kā arī daļēji atjaunot 13. gadsimtā celto Cēsu pili un nostiprināt Turaidas torni.” [3] Stubavs, A. Arheoloģisko izrakumu Rīgas raj. Turaidas pilī dokumentācija, 1953. g. – Šāds virsraksts ir 25 lappušu garai atskaitei rokrakstā, kurai pievienots mašīnrakstā pārrakstīts senlietu saraksts. Teksta oriģināls, kā arī fotonegatīvi un seši lielformāta zīmējumi – izrakumu laukuma plāni un profili – glabājas Latvijas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Pieminekļu dokumentācijas centra arhīvā Rīgā, bet kopijas – Turaidas muzejrezervātā. [4] Stubavs, A. Arheoloģisko izrakumu Rīgas raj. Turaidas pilī dokumentācija, 1953. g., 22., 23. lp.; Stubavs, A. Arheoloģiskā pētniecība Padomju Latvijā 1945–1960. In: Arheoloģija un etnogrāfija, IV. Rīga 1962. 5.–16. lpp. Šeit: 12. lpp. [5] Brauns, J. Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas territorijā. In: Latvju Mūzika (Kalamazoo). 1975, Nr. 8, 713. lpp. Šīs publikācijas ievadā minēts, ka pēc autora izceļošanas uz Izraēlu tika iznīcināts Padomju Latvijā iespiestais žurnāls ar šo rakstu, tāpēc tas izdots ASV. [6] Stubavs, A. Arheoloģisko izrakumu Rīgas raj. Turaidas pilī dokumentācija, 1953. g., 25. lp. [7] Stubavs, A. Arheoloģiskā pētniecība Padomju Latvijā 1945–1960. 12. lpp. un kartē – ielīmē starp 16. un 17. lpp. Nr. 46. [8] Vikmanis, K. Arheoloģiskie izrakumi Turaidas pilsdrupās. In: Literatūra un Māksla. 03.01.1954, Nr. 1, 6. lpp.    
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts