Turaidas
muzejrezervāts


25 darba gadi Turaidas muzejrezervātā: saruna ar kalēju Andri Ščeglovu


Foto: Agris Tabaks

Foto: Agris Tabaks

Vēsturiskās Turaidas muižas kompleksā ekspozīcijā “Kalve” ir iespējams izjust kalves jeb smēdes darba vidi, aplūkot kalēja darbarīkus un metālkalumus. Darbarīku praktisko lietojumu un kalēja amata prasmes var iepazīt laikā, kad smēdē strādā kalējs Andris Ščeglovs, kurš Turaidas muzejrezervātu sauc par savām darba mājām jau 25 gadus. Kā sākas viņa ceļš Turaidā un kas šajos gados piedzīvots, dalās pats kalējs. Sarunājāmies, kad kalējs bija darba procesā. Viņš atzīst, ka ir iemācījies vienlaicīgi strādāt un sarunāties: “Pašā pirmsākumā,  kad atvēru darbnīcu, bija savādāk. Kad ienāk kāds tūrists, tad liekas, ka ir jāaprunājas. Beigās diena paiet, nekas nav izdarīts, visa diena norunāta.” Sākums Kalējs Andris ļoti labi atceras, kā  sākās viņa darba gaitas Turaidas muzejrezervāta smēdē. “Bija 1998. gads, tas bija pavasaris un sezonas sākums, maija sākums… ar tūristu bariem. Tie varbūt bija tādi krietni labāki laiki, bija vairāk tie tūristi. Bet tagad arī nav slikti.” Andris Ščeglovs norāda, ka, gadiem ejot, viņam ir bijuši dažādi statusi. Viņš ir bijis patenta maksas maksātājs, tad saimnieciskās darbības veicējs, tad individuālais uzņēmums un, kā pats saka, mēģinājis izvēlēties to veidu, kur mazāk tā grāmatvedība jātaisa. 1998. gada 5. maijā kalējs dibina savu individuālo uzņēmumu “Smēde” un to tad viņš uzskatu par savas darbības  pirmsākumu. Abpusējas simpātijas Andris pats ir no Straupes un arī savu darbu sāka tieši Straupē. Viņš apprecēja kalēja meitu un sāka strādāt pie sievastēva par mācekli. Tas bija sākums amatam. Un tomēr, amatnieks gribēja realizēt savas individuālas ieceres: “Domāju, ka vēl šodien, ja strādātu pie sievastēva, viņš joprojām būtu man meistars un mani visu laiku mācītu. Bet, pie viņa vairākus gadus nostrādājot, sapratu, ka gribu būt patstāvīgs, ka man ir savas idejas un gribu būt pats sev pavēlnieks. Un tanī laikā te bija atjaunota smēdes ēka un Turaidas muzejrezervāts meklēja kalēju, kuram nav jāmaksā alga, bet kurš pats te varētu darboties uz savstarpējiem noteikumiem. Kaut kā atbraucu, pieteicos un muzejs laikam kaut ko saskatīja manī un tā mums tādas abpusējas simpātijas radās. Un tā es sāku… Kā saka, ja būtu slikta vieta, varbūt jau sen būtu prom un citur strādātu, bet nu iepatikās… Varbūt ne tik daudz kā to naudu pelnīt, bet darīt to, kas man patīk. Tas, man tā liekas, ir svarīgi jebkuram cilvēkam. Ja gribi lielu naudu pelnīt, tad jāiet bankā strādāt, un noteikti kādam arī patīk bankā strādāt. Bet es daru to, kas man patīk.” Vide, ka iedvesmo Amatnieks atzīst, ka nav vēsturnieks, bet ar lielu interesi ir izzinājis to, kas vēsturiski ir noticis Turaidā., kas viņu uzrunā visvairāk, ir ne tik daudz vēstures fakti, bet apkārtējā vide, kurai ir ārkārtīgi liela ietekme, kas noteikti iedvesmo, dod īpašu enerģiju un sekmē darbu. “Pati tā vide mani te iedvesmo. Man patīk, ka ir tā sakoptā vide, un vienlaicīgi tepat blakus ir tā skarbā vide, gravas ar nokritušiem kokiem un Gauja… Šī vide tomēr dod to enerģiju strādāt. Noteikti daudz vairāk un labāk nekā, piemēram, strādājot Rīgas nomalē, kur ir dzelzsbetona sētas apkārt, lūžņu kaudzes…” Kāzas Lai attīstītos un virzītos uz priekšu, svarīga ir spēja būt elastīgam un atvērtam. Tieši tā sākās kalēja Andra darbs ar kāziniekiem. “Kaut kam ir jāpielāgojas. Deviņdesmito gadu beigās, kad es te iesāku, atnāk viena kundze. Saka: “Es te ar kāziniekiem, izdomājiet kaut ko mums, nu vienalga ko.” Ko es varu izdomā, nu piedāvāju izkalt laimes pakavu vai ko tādu. Viņu tas apmierināja. Tā aizgāja darbs ar kāzām, galvenokārt piektdienās un sestdienās. Tad trekno gadu laikā man bija rekords, kad tika pieņemtas 14 kāzas dienā. Aptuveni pusstundu katram kāziniekam. Tad gan vakarā negribējās nevienu ne redzēt, ne dzirdēt.” Lai arī tagad kāzu ir mazāk, amatnieks atzīst, ka vasarā vidēji tomēr ir divas līdz trīs kāzas sestdienā. Un turklāt, laimes pakavu kalšanas iespēju labprāt izmanto vecmeitu un vecpuišu ballītēm. Populārākais jautājums Kalējs Andris norāda, ka viņam ir grūti uzreiz atcerēties kādus kuriozus, kas būtu notikuši ilgajos darba gados. Bet jautājumi no tūristiem gan ir daudz un dažādi. “Patiešām, jautājumi ir visvisādi. Reizēm ienāk tūristi un viņiem liekas, ka viņi ir tie vienīgie un tie asprātīgākie. Un tad es tiem tūristiem tādas kā monētiņas piedāvāju izkalt, tas ir pāris sekunžu darbs… Bet laikā, kad vēl lati bija, dzirdēju vienu un to pašu jautājumu no katra desmitā tūrista -  vai tad latus arī kaļat? Skaidrs, ka viņiem tas liekas asprātīgi, viņi pasmejas, bet ja to pajautā  20 reizes un tā katru dienu, tad es izliekos, ka šo jautājumu vairs nedzirdu.” Vēsturiskie kalumi Ir skaidrs, ka viens kalējs nekaļ visu un jebko. Tam absolūti piekrīt kalējs Andris, atzīstot, ka kalēji darbojas katrs savā lauciņā. “Ziniet, ja iemācās slidot, nevar būt hokejists, ātrslidotājs, daiļslidotājs un vēl prieka pēc slidot. Tāpat ir kalēji, kas darbojas ar krāsaino metālu, zirgu kalēji, instrumentu, vēsturisko lietu restaurētāji un kalēji,  kas kaļ lielas sētas un vārtus… Kalēji sadalās… es esmu kaut kā aizgājis uz vēsturiskiem kalumiem – eņģes, rokturi… Lietas ar garšu… Daudz restaurētas lietas… Tikko taisīju lielu pasūtījumu Rīgā, Vīlandes ielā 11, ja nemaldos, tas ir slavenākais Rīgas grausts. Man atveda restes uz darbnīcu un teica, ka tās ir no viena no slavenākajiem Rīgas graustiem, un tad es meklēju, kā tā ēka izskatās. Tās restes bija Sibīrijā kaltas, tām bija iekalts uzrakstiņš “SIBIR”… tas bija tāds meistardarbs, ka ilgi paliks prātā. Divas restes bija, četras bija nozagtas juku laikos. Tad man bija četras restes no jauna jāuztaisa… strādāju pusgadu pie šī darba.” Skolnieki un pieaugušie Turaidas muzejrezervātu katru gadu apmeklē gan liels daudzums skolnieku, gan pieaugušie. Amatnieks atzīst, ka ir grūti salīdzināt, ar kuru no apmeklētāju grupām ir grūtāk. Beigu beigās visu nosaka paša cilvēka ieinteresētība. “Reizēm ir skolnieki, kas ienāk un saka, ka smird pēc dūmiem, un uzreiz iet ārā, “sēž telefonā”… Bet reizēm viņus nevar dabūt ārā, viss interesē, grib izmēģināt… Tieši tāpat ir ar pieaugušiem. Tiesa, vasarās, kad vietējie latvieši ceļo apkārt, esmu ievērojis zināmu tendenci. Pienāk tāda liela ģimene -vīrs, sieva, bērni. Vīrs kaut kur ārā, pa telefonu “kruķī ģēlas”, viņam tā smēde neinteresē un ir bijusi nebijusi. Iekšā nāk tikai sieva ar bērniem. Un viņai interesē, un viņa visu izcilā, aprunājas un   bērniem kaut ko rāda, kaut ko jautā. Vīriem neinteresē… kaut kā laiki ir mainījušies.  Tiem vīriešiem vai nu neērti, ka viņi ienāks un kaut ko nezinās, vai nevarēs izdarīt un apkaunosies, bet reizēm ir tā, ka vīrieši izvairās no smēdes.” Arī sievietes kaļ Izrādās, ka kalēja amats nav paredzēts tikai kungiem. Ir arī dāmas un, kā saka pats Andris, ja pameklē internetā, tad var atrast, ka ir pat pasaules čempionāts pakavu kalšanā sievietēm. Savā laikā, lai dabūtu kalēja diplomu, Andris bija kā māceklis Brīvdabas muzeja studijā “Auseklis”, kur bija arī meitenes. “Tas bija pirms 15-20 gadiem. Nāca smuka jauna meitene, smēdē gāja ar ādas priekšautu, melnām rokām, kala dzelzi un bija smaidīga… Sievietes var strādāt un strādā šajā amatā. Nav ierobežojumu, atliek tikai gribēt.” Tiksimies pēc 25 gadiem Mūsu sarunas noslēgumā, vaicāju, vai pēc nākamiem divdesmit pieciem  gadiem kalējs Andris Ščeglovs joprojām būs Turaidā un joprojām kals, uz ko viņš sniedza apstiprinošu atbildi: “Es domāju, ka kalšu… kā saka, veselīgas dzīves atslēga ir kustēties, kustēties, kustēties.  Šis te darbs ir tas, kas liek kustēties, un es domāju, ka pēc divdesmit pieciem gadiem noteikti vēlreiz runāsimies tepat Turaidā.”
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts