Turaidas
muzejrezervāts


Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienu sagaidot


Turaidas muzejrezervāta sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs Guntis Zemītis sarunājas ar bijušo Augstākās padomes deputātu, kurš balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, vēsturnieku, arheologu, sabiedrisko darbinieku Dr.paed. Andri Tomašūnu.

Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti 1991. gada 4.maijā. No kreisās Juris Karlsons, Andris Tomašūns, Ivars Silārs, Andris Puzo. Foto: Uldis Briedis. No Andra Tomašūna privātā arhīva.

Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti 1991. gada 4.maijā. No kreisās Juris Karlsons, Andris Tomašūns, Ivars Silārs, Andris Puzo. Foto: Uldis Briedis. No Andra Tomašūna privātā arhīva.

Guntis Zemītis. Turaidas muzejrezervātā ir izveidota ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kurā konceptuāli parādīts ceļš, kuru nogāja latviešu tauta apmēram simts gadu laikā – no nebrīvas, cita varā esošas personas līdz savas dzīves veidotājam un savas valsts cēlājam. Diemžēl ar to šis ceļš nebeidzās – bija piecdesmit okupācijas gadi, kuru laikā saimniekus iznīcināja – vienus aizsūtīja uz Sibīriju, otri to negaidot, bija devušies bēgļu gaitās, vēl citi no saimniekiem un pilsoņiem bija padarīti par skrūvītēm sistēmā, kurā „visi bija vienlīdzīgi, bet citi tomēr vienlīdzīgāki”. Andri, Tu biji starp tiem, kuri pēc 50 okupācijas gadiem, atjaunoja savu valsti – biji Latvijas Tautas frontē (turpmāk LTF), tiki ievēlēts tolaik vēl Latvijas PSR Augstākajā padomē, bet jau ar skaidru mērķi – likvidēt, aizsūtīt vēstures mēslainē Latvijas PSR, tās vietā atjaunojot Latvijas Republiku, balsoji par neatkarību. Saki, lūdzu, cik dzīva tolaik, Atmodas gados, bija šī Latvijas pilsoņa apziņa?

Andris Tomašūns. Uzskatu, ka man ir paveicies dzīvē būt aktīvam dalībniekam pārmaiņu laikā Latvijā, kad bija iespēja sajust, kas ir tauta, tautas spēks. Domāju, ka kolektīvā atmiņa un dzimtu stāsti pamodināja tautas apziņas gēnu, kas īstā brīdī un laikā lika tautai atmosties un ņemt varu savās rokās, lai atgūtu okupāciju varu vājināto un nīdēto brīvības sajūtu. Latvieši bija gatavi brīvībai un izdevību to atgūt nepalaida garām.

Guntis Zemītis. Angļu starptautisko attiecību speciālists Barijs Buzans (Barry Buzan) raksta, ka nācija ir valsts mugurkauls. Ja tā ir stipra, ļauj valstij saglabāties revolucionāru apvērsumu gadījumā, kā Francijai, 18. gs. beigās, vai pārdzīvot sakāvi un okupāciju, kā Francijai un Japānai 20. gs. 40. – tajos gados. Latviešu nācijai vajadzēja pārdzīvot gan padomju, gan nacistu okupāciju, saglabāt sevi un pilsonisko apziņu piecdesmit gadus. Kā, Tavuprāt, tas izdevās?

Andris Tomašūns. Manā atmiņā no Atmodas laika ir palikusi savāda sajūta. Es nevaru īsti izskaidrot, no kurienes radās cilvēku vienotība un apziņa, ka var un vajag iet ar gara spēku pret milzīgo varmācības impēriju, lai prasītu brīvību savai tautai un atgūtu savu valsti. Tas ir stāsts par to, ka to vienkārši vajag un savādāk nevar. Atmoda un tautas vienotība bija tie priekšnosacījumi, kas lika iet un cīnīties par tautas interesēm. Zemapziņā esošais uztvēra ārējos kairinājumus un viss pārvērtās tautas kustībā, lozungos, karogos un skaidrā mērķu formulējumā.

Andris Tomašūns apzinot arheoloģijas pieminekļus Jelgavas novada Jaunsvirlaukā. 2023.gada 29.aprīlis. Foto: Guntis Zemītis

Andris Tomašūns apzinot arheoloģijas pieminekļus Jelgavas novada Jaunsvirlaukā. 2023.gada 29.aprīlis. Foto: Guntis Zemītis

Guntis Zemītis. Tu biji LTF, biji deputāta kandidāts. Situācija Latvijā nebija vienkārša – latvieši bija tikai apmēram puse no iedzīvotāju skaita, lielajās pilsētās viņi bija mazākumā. Cik liela bija pārliecība, ka LTF uzvarēs vēlēšanās un iegūs nepieciešamo vairākumu – 2/3 Augstākajā padomē?

Andris Tomašūns. Bija ticība, ka mums ir taisnība un aktīvā mītiņošana, tikšanās pirms vēlēšanām ar cilvēkiem liecināja par to, ka tautas liela daļa nobalsos par LTF. Pretinieki bija morāli iedragāti un Gorbačovs nebija gatavs uzreiz likt lietā militāru spēku, Latvijā bija pārmaiņām nobriedusi situācija. Gorbačova Perestroika bija mums tobrīd izmantojama savā labā.

Guntis Zemītis. LTF bija jumta organizācija, tā apvienoja dažādus spēkus, kuri atbalstīja ideju par brīvu Latviju, bet izpratne par to, kāda būs atjaunotā valsts, šķiet, bija ļoti dažāda. Tāpat ne visi LTF atbalstītie kandidāti bija LTF biedri. Vai sākoties balsošanai, biji drošs, ka gala rezultāts būs pozitīvs?

Andris Tomašūns. Par spīti specdienestu iefiltrētajiem kaitniekiem, impērijas varai noderīgo idiotu centieniem un dažādu politisko aktīvistu ambīcijām, LTF vadītājiem izdevās apvienot galvenos spēkus izšķirošajā brīdī gan AP vēlēšanās, gan arī pirms tam pašvaldību padomju varas institūcijās. AP līdz pat brīdim, kad lasīja skaļi un publiski par Neatkarības deklarāciju notikušā balsojuma rezultātus, iekšā sēdēja mazs satraukuma velniņš.

Guntis Zemītis. Apmēram viena trešdaļa Augstākās padomes deputātu pārstāvēja Latvijas komunistisko partiju, PSRS militāristus, jeb tā dēvēto Interfronti. Kādas bija Jūsu – LTF deputātu attiecības ar šo grupu?

Andris Tomašūns. Galvenais pretinieks Latvijas neatkarībai bija Interfrontes deputāti, Baltijas kara apgabala militāristi. Latvijas KP gāja palēnām uz pašlikvidāciju, bet Interfronti balstīja Rubika vadītie boļševiki, kas pārsvarā AP sēdēs kavēja lēmumu pieņemšanu ievelkot pārējos deputātus neauglīgās debatēs. Pēc 1991.gada puča šis traucējums vairs nebija, jo viņi zaudēja mandātus. Cīņa bija bezkompromisa. Liela daļa deputātu, kas bija pirms vēlēšanām sevi nostādījuši kā neatkarīgi, balsošanā AP nostājās LTF pozīcijās.

Guntis Zemītis. Pēc 1990. gada 4. maija pozitīvā balsojuma pēcpusdienā valdīja eiforija, bet jau nākamajā dienā svētki bija beigušies un priekšā bija smags darbs, lai panāktu reālu neatkarību. Latvijā atradās PSRS karaspēks, mums nebija nekā. Pat milicija bija tikai daļēji uzticīga Augstākajai padomei. Nebija grūti paredzēt, ka sāksies spiediens, varbūt pat bruņota iejaukšanās no PSRS puses. Vai tiešām nebija bailes, vai vismaz šaubas, vai izdosies nosargāt pieteikto brīvību?

Andris Tomašūns. AP piedzīvoja dabīgas pārmaiņas, notika pamazām LTF dalīšanās, jo tā savu galveno uzdevumu – atgūt Latvijai neatkarību, bija izpildījusi. Gribu izcelt, ka tautas spēja AP ievēlēt spēcīgas personības, kas LTF dalīšanās procesā nepazaudēja politiskās tālākvirzības galveno pavedienu – Latvijas Republikas veidošanu daudzu sāpīgu reformu procesā, izvairoties iespēju robežās no milzīgiem savstarpejiem konfliktiem.

Guntis Zemītis. Nebija bailes par sevi, savu ģimeni?

Andris Tomašūns. Bija bailes, bet nebija jau cita ceļa, ko iet. Un, ģimene, draugi, kolēģi jau bija blakus. Vienotības sajūta iedrošināja.

Guntis Zemītis. Andri, ir pagājuši 33 gadi. Tas ir Jēzus dzīves laiks. Parasti to uzskata par robežskaitli. Jaunība aiz muguras, ir sasniegts briedums un var izvērtēt paveikto. Daudzus no jums, bijušajiem deputātiem, kuri balsoja par neatkarību un tauta tobrīd bija gatava viņus nēsāt uz rokām, piemeklēja Čērčila liktenis – pēc uzvaras karā viņš vairs nebija vajadzīgs. Tu esi pašnodarbināts arheologs, šobrīd gan arī Jelgavas domes deputāts, tomēr nešķiet, ka „esi sagrābis varu”, ka baudi kādas privilēģijas. Vai nav vilšanās sajūta?

Andris Tomašūns. Katra cilvēka dzīves stāsts neatkārtojams. Esmu šajos gados pieņēmis atziņu, ka gribu būt piederīgs sabiedrībai, kur katrs indivīds apzinās, ka var mainīt sevi, savu apkārtni, ietekmēt pārmaiņām līdzcilvēkus. Spēja piedalīties sabiedriskajā dzīvē palīdz risināt problēmas un mazina gribēšanu dzīvot bezdarbībā vainojot savās nelaimēs citus.

Guntis Zemītis. Pēc Latvijas iestāšanās ES daudzi ir sacījuši, un saka joprojām, ka Latvija atkal ir zaudējusi savu neatkarību. Nupat, šķiet, Vilis Krištopans, Stambulas konvencijas ratifikācijas, pareizāk gan – neratifikācijas sakarā, izteicās, ka agrāk klausījām ko saka Maskavā, tagad Briselē vai Vašingtonā un mums to nevajadzētu darīt. Ko Tu varētu sacīt šajā sakarā?

Andris Tomašūns. Saviem skolēniem kādreiz devu padomu: klausies visus, runā ar dažiem un dari visu pēc sava prāta.

Guntis Zemītis. Andri, mēs atkal esam pilsoņi, bet vai esam saimnieki?

Andris Tomašūns. Pilsoņu kopums sastāv no indivīdiem, kam katram savs ceļš ejams. 1990. gadā mēs AP lēmām, ka Latvijas pilsoņu kopumam ir tiesības uz savu valsti, neatkarību un brīvību. Pilsoņi atguva tikai tiesības uz savu valsti. Katram indivīdam bija jāizvēlas, ko tālāk darīt ar šīm tiesībām. Ceļš uz Latviju ejams katram ir savs. Tēlaini sakot, katrs iet uz savu Latviju kā grib un prot. Tikai vienam ceļš uz Latviju varbūt iet caur Angliju, Īriju, citam uzraiz skaidrs ko viņš var darīt Latvijā savā un savas ģimenes labā. 90.gados vairums līdzpilsoņu meklēja darbu un algu pasaulē, jo negribēja būt saimnieks. PSRS laikos impērija kultivēja cilvēkos iemācītās bezspēcības sajūtu, kalpa apziņu. Pēc 33 gadiem, uzskatu, izaugusi jauna paaudze, kura ir gatava būt saimnieki Latvijā, kas dos darbu un algu paši sev un arī citiem, un nelolos izlūziju ka “visas manas problēmas atrisinātos, ja būtu tautas vēlēts prezidents”.

Guntis Zemītis. Tu esi vēsturnieks, pedagogs, arheologs, jaunībā arī piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Āraišu ezerpilī. Var teikt, ka esi pazīstams ar muzeju darbu. Atgriežoties pie Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Vai šāda konceptuāla tēma ir piemērota muzejam?

Andris Tomašūns. Domāju ka muzejā ir iespēja parādīt vienu no svarīgākajiem mūsu nācijas spēka avotiem, spēju grūtībās pārdzīvot kataklizmas, izdzīvot, lai tālākajā nākotnē pie pirmās iespējas nodemonstrētu savu spēju būt saimniekam savās zemē, ar savu valodu, savu valsti.

Guntis Zemītis. Un nobeigumā: ko Tu, cilvēks, kurš balsoja par neatkarības atjaunošanu, gribētu novēlēt neatkarīgajai Latvijai tā neatkarības atjaunošanas gadadienā?

Andris Tomašūns. Novēlu katram mums sagaidīt, ka valsts saimniecisko, politisko, kultūras dzīvi vadīs, veidos, attīstīs proaktīvi cilvēki. Neskumsim par to kā nav, priecāsimies par to, kas ir!

Sagatavoja Guntis Zemītis Turaidas muzejrezervāta pētniecības projektu koordinators

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts