Informatīvais stends vienā no Lībiešu takas pieturām

Pirmās takas Turaidā iestaigājuši pirms tūkstoš gadiem Gaujas lejtecē dzīvojošie lībieši. Meža un lauku celiņi veda no pils uz ciemu, tīrumiem, meža dravām, Gauju, svētvietām un citām saimniecībā un sadzīvē svarīgām vietām. Ar laiku biežāk lietotās gājēju un zirgu iemītās taciņas izveidojās par lielākiem ceļiem. Caur Turaidu gāja arī ceļi, pa kuriem varēja nokļūt kaimiņu zemēs. Tie daudz neatšķīrās no šīm meža takām, bija tikai platāki un taisnāki. Mitrākās vietās ieklāja žagaru, sprunguļu un sīku baļķīšu segumu. Tiltu tolaik nebija. Nepārbrienamās upes varēja šķērsot ar plostu vai prāmi īpaši ierīkotās pārceltuvēs. Viena no tām atradusies pie Gaujas starp mūsdienu Turaidu un Siguldu. Pie Gaujas vēl bija izveidota Iļķenes pārceltuve (tagad Ādažu teritorijā).  Šeit upi šķērsoja viens no Līvzemes lielākajiem sauszemes ceļiem Via Magna, saukts arī par Turaidas ceļu (Via Treydende). Tas nodrošināja satiksmi un tirdzniecību ar Rīgu, ar latgaļu, igauņu un slāvu zemēm. To izmantoja arī sirotāji un karotāji.

Putniņš – pavadonis pa taku. Zīmēja māksliniece Una Leitāne

Vienu no senajiem ceļiem, kas tālāk turpinās līdz Gaujai, iezīmē Lībiešu takas lejas daļa. Lībieši takas nosaukums nav vēsturiski veidojies, bet mūsdienās dots, lai saglabātu Turaidas pirmiedzīvotāju – lībiešu tautas vārdu. Senā ceļa vieta izveidota par dabas un vēstures izziņas taku. Maršruts sākas pie skulptūras Lībiešu putns un, ejot pa taku, turpinās līdz Dainu kalnam. Takas garums aptuveni 800 metri, ietverot arī kāpienu pa trepēm. Izstaigājot Lībiešu taku, apmeklētājiem ir iespēja baudīt gan dabas krāšņumu, gan arī uzzināt, kā pirms tūkstoš gadiem šeit dzīvoja Turaidas lībieši. Septiņās pieturvietās izvietoti informatīvi stendi ar īsu ieskatu par lībiešu valodu un tradīcijām. Turpat dažādi uzdevumi, lai pastaigas laikā izzinātu senajiem lībiešiem svarīgus dabas elementus – zemi, ūdeni, akmeni, mežu. Atverot mobilajā telefonā aplikāciju, var noklausīties, kā tos sauc lībiešu valodā, kā arī noskatīties ar tēmu saistītus video sižetus.

Pastaiga pa taku 2023. gada 1. maijā

Takas sākumu iezīmē Induļa Rankas akmenī veidotais Lībiešu putns. Uz tā iegravēts teksts no lībiešu tautasdziesmas par putniem. Lībiski tos sauc "tšitšorlinkizt". Lībieši ticēja, ka ziemā gājputni nekur neaizlaižas, bet guļ paslēpušies jūrā, no kurienes viņi jāizvilina, dziedot šo putnu saucamo dziesmu un rotājot jūras malā eglīti. Šo pašu dziesmu pie skulptūras iespējams noklausīties mobilajā telefonā. Var arī dziedāt vai dungot līdz. No putniem lībiešiem īpaši nozīmīga bijusi pīle – mītisks tēls, kas piedalījies pasaules radīšanā. Mīts vēsta, ka senos laikos, kad vēl nebija radīta zeme, visa pasaule bija viens vienīgs ūdens klajums. Vienīgā dzīvā būtne, kas var izdzīvot tādos apstākļos, ir pīle. Tā spēj pārvietoties virs pirmatnējā pasaules okeāna, ienirt tā dzīlēs un uznest augšā dūņu piciņu, no kā tika radīta zeme. Putniņš ir izplatīts lībiešu piekariņš, jo pastāvēja ticība, ka tas sargā, nes veiksmi un pārticību.

Abpus takai kā sargi stāv egles zaļos skuju mēteļos, sirmi ozoli, lazdas, ievas un citi koki. Meža puskrēslā un klusumā, iespējams padomāt par senatnes notikumiem. Mežam vienmēr bijusi liela nozīme cilvēku dzīve. Tas nodrošināja ar kurināmo un būvmateriāliem. Bez mājokļa un pavarda uguns siltuma nebūtu iespējams pārciest ziemas salu. Tikpat svarīgs bija medījums, ogas, sēnes un citas dabas veltes, kas atrodamas mežā. Viens no lībiešu turības rādītājiem bija meža bites. Medu lietoja uzturā, dziedniecībā un medalus gatavošanai, vasku – sveču liešanai un eksportam. Mežs lībiešiem kalpoja arī kā patvērums, lai uzbrukuma laikā paslēptos no ienaidnieka. Savukārt koku diženums, zaļā biezokņa noslēpumainība rosināja iztēli un ticību meža gariem un dievībām. Tāpat kā latviešu folklorā, arī lībiešiem ir gan Meža māte, gan Meža tēvs, un viņiem ir arī bērni. Tāpat dažādi meža gari un vadātājs – ļauns gars, kas maldina un novirza no ceļa cilvēkus. Pats vadātājs cilvēka acīm nav saskatāms. Sens ticējums vēsta, ka vadātāju varot ieraudzīt, paskatoties atpakaļ caur kājām. Šeit ir īstā vieta pārliecināties, vai mežā nav vadātāja!

Viens no Lībiešu takā veicamajiem uzdevumiem ir atdarināt kāda meža putna balsi

Abpus Lībiešu takai atklājas palieli akmeņi, kas šeit nonākuši pirms 13–14 tūkstošiem gadu ar leduslaikmeta šļūdoņiem no Skandināvijas. Novirzoties nedaudz sānis no takas, iespējams apskatīt kādu neparastu dabas veidojumu. Egles saknes apvijušas akmeni. Šķiet, akmens milzis ir iesnaudies, un jau gadiem ilgi guļ sakņu tvērienā, tāpēc tam dots nosaukums “Snaudošais akmens”. Salīdzinot egles un akmens mūžu, saprotams, ka pirmais šajā vietā bijis akmens.

Viens no cilvēkam visvairāk nepieciešamākajiem dabas elementiem ir ūdens. Visās valodās tas ir viens no senākajiem vārdiem. Lībiešu valodā ūdeni sauc ’vež’.  Turaida ir bagāta ar upēm un avotiem. Taku šķērso Rītupīte, tepat tuvumā atrodas divi no devona laika smilšakmens atsegumiem iztekoši avotiņi. Lielākais no tiem ir Skandinieku avotiņš, kas izgrauzis smilšakmens sienā palielu alu. Tā ūdens ir tīrs, ar nemainīgu 6–8 grādu temperatūru kā ziemā, tā vasarā. Avotiņš nosaukts Rīgas folkloras draugu kopas „Skandinieki” vārdā. Grupas dalībnieki Dainu kalna labiekārtošanas talkā, sakopjot nogāzi, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados atsedza un iztīrīja aizsērējušo avotiņu.  Pie Skandinieku avotiņa iespējams pārbaudīt senu ticējumu, ka, mazgājot muti avota ūdenī, var iegūt skaistumu!

Lībiešu taka turpinās līdz Dainu kalnam.  No pretējās kalna nogāzes iespējams nonākt līdz Gaujai (lībiešu valodā ’Koiva ’). Lībiešu radu tauta – igauņi arī mūsdienās Gauju sauc par Koivu – Bērzupi. Upes krastā pie Turaidas atradusies lībiešu osta, jo 12./13. gadsimtā pa Gauja varēja kuģot. No tās ar buru kuģiem vai airu laivām bija iespējams nokļūt Rīgas jūras līča ūdeņos, tad – burāt uz Gotlandi un Vāczemi. Tālāk jau, kā liecina tā laika spārnotais teiciens, “visi ceļi veda uz Romu”. Gauja Turaidas lībiešiem bija arī vienīgā zvejas vieta, jo ezeru un citu lielu upju tuvumā nav. Zivis ķēra gan ar makšķerēm, gan žebērkļiem.

Taču Lībiešu takas galamērķis ir Dainu kalns, no kura kā balva par grūto kāpienu, paveras iespaidīgs skats uz Turaidas pili. Tā galvenā dominante apaļais sargtornis saskatāms jau no takas augšdaļas. Taka sākās ar Induļa Rankas skulptūru “Lībiešu putns”. Uzkāpjot Dainu kalnā apskatāmas arī citas tēlnieka veidotās skulptūras, kas veltītas tautasdziesmu tēmai.

 Sagatavoja Ligita Beitiņa, TMR galvenā speciāliste