1990. gadā Turaidas pils kompleksa arheoloģiskā ekspedīcija pabeidza pils rietumu nogāzes izpēti. Norakti būvgruži 2–6 m biezumā, izveidota tūristu taka. Plašāki darbi notika pils pagalmā. Pie rietumu aizsargsienas konstatēja senākas 12. – 13. gadsimta celtniecības paliekas. Pagalma centrālajā daļā turpinājās XII laukuma izpēte, atklājās lībiešu laika celtniecības liecības.

10 gadus Turaidas arheoloģiskās ekspedīcijas tehnisko darbu vadītāja bija Zane Buža.
Arheologs Jānis Graudonis, Daiga Pjatkovska, Zane Buža, Ilze Siliņa ar suni Reku, Turaidā pie skulptūras “Neguli, saulīte, ābeļu dārzā”. 1997. gads. Foto autors nezināms

Tehnisko darbu vadītāji – Zane Buža, Jānis Ciglis, Vineta Kupriša, Elizabete Serde (restauratore).

Turaidas pils pagalms. 1990. gads. Foto Alberts Linarts

Fiziskā darba strādnieki – Saulkrastu vidusskolas skolēni skolotājas Veronikas Grāvītes vadībā, Rīgas skolēnu un pionieru pils audzēkņi skolotājas Asjas Līdakas vadībā, kā arī Siguldas un Liepājas skolēni, LU Vēstures un filozofijas fakultātes studenti.

Zanes Bužas, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Arheoloģijas departamenta vadītājas vietnieces  atmiņas

1988. gada oktobrī biju beigusi vidusskolu un neiestājos LU vēsturniekos. Vajadzēja sākt strādāt. Laimīgas sagadīšanās rezultātā nokļuvu LZA Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļā, Turaidas ekspedīcijā, ko vadīja Jānis Graudonis. Kopā nostrādājām līdz 1998. gadam.

Turaidas pils pagalma bruģa attīrīšana XII laukumā. 1990. gads. Foto Alberts Linarts

Darba audzinātājs. Institūts bija mana pirmā darba vieta, līdz ar to Jānis Graudonis bija mans pirmais darba audzinātājs. Man šķiet, viņš paļāvās vai uzskatīja, ka darbiniekiem pašiem pieredzes ceļā jāuzkrāj darba prasmes. Vai arī jau iepriekš jābūt gana sagatavotiem darbu pildīšanai. Tas līdzinājās iemešanai ūdenī un – peldi kā māki! Nebija slikti, ka tev uztic atbildīgus darbus, piemēram, Turaidas pils arheoloģisko izrakumu laikā pārraudzīt 20 cilvēku darbu, bet – ja tu neko daudz no tā nesaproti, varēja ciest darba rezultāti! Jānis Graudonis nekad neliedza padomu, skaidroja nesaprotamo, bet viss bija jāuztver ātri un neattapību labāk neizrādīt.

Bruģa attīrīšana Turaidas pils pagalmā. Pirmā no kreisās: darbu vadītāja Zane Buža. 1991. gads. Foto Alberts Linarts

No labās – ekspedīcijas vadītāja vietniece un zīmētāja Ilze Siliņa un skolotāja Asja Līdaka ekspedīcijas nometnē. 1990. gads. Foto Alberts Linarts

Šefs. Arheoloģijas nodaļas Turaidas ekspedīcijas darbinieki savu priekšnieku sauca par Šefu un Jānis Graudonis neiebilda. Darba disciplīnas ievērošana – darba laika sākums un beigas, pusdienlaiku un atpūtas brīžu garums, āra darbs jebkuros laika apstākļos – bija neapspriežams jautājums. Laiskošanās bija lielākais pārkāpums. Jānis Graudonis rūpējās, lai padoto darba vide būtu labi nodrošināta un aprīkota. Mums bija skaists, speciāli izgatavotām gaišām finiera mēbelēm iekārtots kabinets Rīgā, labiekārtota nometne vasaras darbiem Turaidā. Sagādāti darbarīki arheoloģiskajiem izrakumiem un visādas saimniecības lietas, tikām arī pie datora 90. gadu beigās. Viss, lai darbi labi veiktos.

No kreisās Hildegarde Graudone, Ilze Siliņa, Daiga Pjatkovska, Zane Buža, Jānis Graudonis, Turaidā arheoloģiskās ekspedīcijas nometnē, Jāņa Graudoņa mājiņā. 90. g. vidus. Foto autors nezināms

Stāstnieks. Man radās iespaids, ka Jānis Graudonis sev tieši padotos 3-5 cilvēkus: māksliniekus, tehniskos darbiniekus, laborantus uztvēra kā otru ģimeni. To varētu skaidrot ar lielo pieredzi arheoloģiskajos izrakumos, kad pētot kādu pieminekli esi ilgāku laiku projām no mājām un laiku pēc darba arī pavadi kopā ar kolēģiem. Ieradums visā dalīties bija saglabājies arī Rīgā, kad vakarā varēja iet mājās. Mēs, tā pat kā lauku ekspedīcijās, pēcpusdienā kopīgi dzērām kafiju un ēdām bulciņas, tā pat kā vakarā pie ugunskura – klausījāmies Šefa nebeidzamos stāstus par piedzīvoto arheologa gaitās visos Latvijas nostūros. Dažkārt tika stāstīti blēņu stāsti un bērnības atmiņas.

Zinātnieks. Jānis Graudonis stāstīja, ka visu dzīvi krājis zināšanas, mācījies un strādājis par pedagogu, par vēsturnieku un arheologu. Rezultāts – nozīmīgi pētījumi Latvijas arheoloģijā. Jānim Graudonim bija apskaužamas darba spējas. Viņš parasti darīja vairākus darbus vienlaikus. Vadīja arheoloģiskos izrakumus Turaidā un rakstīja “Arheoloģijas terminu vārdnīcu” (1994) vai vēlāk vadīja “Latvijas senākā vēsture, …” (2001) materiālu apkopošanu. Darbiniekiem nācās turēt līdzi straujajam darba tempam, lai gan reizēm bija grūti atrast motivāciju nepārtrauktai strādāšanai. Viņš vienmēr atbalstīja un mudināja izglītoties, neliedza grāmatas no savas plašās bibliotēkas.

Organizators. Jāņa Graudoņa nerimstošā enerģija, plašais zināšanu loks un spēcīgā personība likumsakarīgi noveda pie aktīvas sabiedriskās darbības kopš 80. gada beigām. Šefam tuvas bija latviskuma idejas, nācijas pašapziņas celšana. Vismaz reizi nedēļā tapa sabiedrību izglītojošs neliels raksts par kādu arheoloģisko vai kultūras tēmu: Ikšķiles pilsdrupām, velna laivām, lībiešu uzkalniņkapiem utt. Notika aktīva darbība Latvijas Kultūras fondā un Rīgas Latviešu biedrības atjaunošanas komitejā. Tika dibināta Latvijas Arheologu biedrība, organizēts Eiropas Arheologu asociācijas kongress Rīgā (1996). Tas viss līdzās pamatdarbam institūtā, kurā arī bija jaušamas pārmaiņas. Jānis Graudonis  piedalījās zinātniskās konferencēs ārzemēs, kas padomju laikā bija gandrīz neiespējami. Turpināja veiksmīgi darboties sarežģītajos pārmaiņu laikos.

Manā atmiņā Jānis Graudonis ir harizmātiska personība. Liekas, viņš bija atradis veidu kā stāvēt pāri un nepazust vēstures pavērsienos: darbs, optimisms, vēlme izzināt un līdzdarboties!