Turaidas
muzejrezervāts

Lībiešu stabulīte un citi skanošie instrumenti


Tuvojoties Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijai “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē” jau iztālēm dzirdami stabules treļļi un bungu skaņas. Vai Gaujas krastos 11.–13. gadsimtā dzīvojošie lībieši prata izgatavot un spēlēt šos mūzikas instrumentus? Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar tiem skaņu radošajiem rīkiem un instrumentiem, par kuriem zināms, ka tos lietojuši Gaujas lībieši un viņu tuvākie kaimiņi. Visprecīzākās norādes sniedz lietiskie un rakstītie vēstures avoti – arheoloģiskie atradumi, seni mīti, leģendas, kā arī 13. gadsimta laikā sarakstītās Indriķa un Atskaņu hronika. Izpētot minētos vēstures avotus, atrodamas ziņas par zvārguļiem, zvaniem, zvaniņiem, rūceņiem, bungām, svilpēm, stabulēm un pūšamajiem ragiem 11.–13. gadsimtā.

Par senākajiem skaņu radošiem rīkiem uzskata dabiskus vai cilvēku gatavotus priekšmetus, pa kuriem sitot vai arī, tos kratot, rodas noteikta skaņa. Tādi tika izmantoti jau pirmatnējo cilvēku sabiedrībā. Sākotnēji tie nebija domāti muzikālu skaņu radīšanai, bet kalpoja, lai atbaidītu plēsīgus zvērus, briesmu brīdī pamodinātu un sasauktu ļaudis, pavadītu rituālas darbības un citiem praktiskiem mērķiem. Senāko sitamo instrumentu izskats ir tikai nojaušams. Uz primitīvo skaņu rīku pamata gadsimtu gaitā radušies klabekļi, tarkšķi, bungas, trijstūri, tridekšņi, zvārguļi, zvani un citi mūsdienās zināmi mūzikas instrumenti.

Zvārguļi

 Stikla kreļļu rota ar bronzas zvārguļiem. Atrasta 12. gadsimta lībietes apbedījumā Krimuldas Jaunajā kapsētā. SM 2936:15

Stikla kreļļu rota ar bronzas zvārguļiem. Atrasta 12. gadsimta lībietes apbedījumā Krimuldas Jaunajā kapsētā. SM 2936:15

Zvārguļi ir Latvijas arheoloģiskajā materiālā bieži sastopami skanoši bronzas piekariņi ar dobu vidu. Skaņu rada dobumā ievietota metāla, akmens vai cita materiāla sīka bumbiņa.  Pēc formas zvārguļi mēdz būt bumbierveida vai lodes formas. To apakšdaļā parasti ir šķēlums – vienvirziena vai krustenisks. Zvārguļu korpusa sāni un lejasdaļa pie šķēluma nereti ir rotāta ar paralēlām svītrām vai slīpsvītru grupām. Latvijas teritorijā zvārguļi sākti lietot vēlajā dzelzs laikā ap 10. gadsimtu[1], sastopami līdz 16. gadsimtam[2] un iespējams arī vēlāk.  Zvārguļus sievietes un bērni nēsāja pie stikla pērlīšu kaklarotas vai važiņā iestiprinātus pie krūšu rotas, kā arī kā atsevišķus piekariņus vai komplektā ar cita veida piekariņiem. Sēļu un latgaļu 7.–13. gadsimta apbedījumos, kā tas, piemēram, konstatēts Drabešu Liepiņu kapulaukā, zvārguļus atrod arī pie vainadziņa[3] un kaklariņķa[4]. Dažkārt tie izmantoti arī kā apģērba rotājums. Zvārguļi atrasti pie 12. gadsimta zemgalietes villaines[5] un 14. gadsimta latgaļu meitenes auduma vainaga [6]. Rotu nēsātājai ejot vai dejojot, zvārguļi varēja pildīt ne tikai rotājošu, bet arī ritmiski skanoša mūzikas instrumenta vai kulta priekšmeta funkciju. Kā Daugavas, tā Gaujas lībietes 11.–13. gadsimtā nēsājušas piekariņus ar bronzas zvārguļiem[7]. Tiem lielākoties ir bumbierveida forma, krustveida šķēlums un slīpsvītru rievojums korpusa apakšdaļā.

att. Piekariņu rota ar zvārguli. Atrasta 12. gadsimta lībietes apbedījumā Krimuldas Jaunajā kapsētā. SM 2936:16

 Piekariņu rota ar zvārguli. Atrasta 12. gadsimta lībietes apbedījumā Krimuldas Jaunajā kapsētā. SM 2936:16

Jāatzīmē, ka Gaujas lībiešu arheoloģiskajā materiālā zvārguļus konstatē salīdzinoši reti.  Izņēmums ir Turaidas lībiešu 11.–13. gadsimta senvietas. Tā Turaidas Pūteļu 18. uzkalniņkapā starp sievietes apbedījuma piedevām bija 34 zvārguļi. Atsevišķi eksemplāri iegūti arī dažos citos Pūteļu kapulaukā atsegtajos apbedījumos[8]. Stikla krelles ar zvārguļiem tika atrastas Turaidas pilskalnam tuvākajā apbedījumu vietā – Baznīckalna 13.–18. gadsimta kapsētā. Tās ietilpa 13. gadsimta pirmās puses sievietes rotu komplektā kopā ar citām lībiešiem raksturīgām bronzas un sudraba rotām[9].

 Zvani un zvaniņi

 Stikla kreļļu kaklarota ar bronzas zvārguļiem. Atrasta sievietes apbedījumā Turaidas Baznīckalna kapsētā.13. gadsimta pirmā puse. SM 3943

Stikla kreļļu kaklarota ar bronzas zvārguļiem. Atrasta sievietes apbedījumā Turaidas Baznīckalna kapsētā.13. gadsimta pirmā puse. SM 3943

 Zvani un zvaniņi sastopami ne tikai arheoloģiskajā materiālā, bet liecības par tiem atrodamas arī 13. gadsimta sākuma senrakstos. No bronzas lieti neliela izmēra skārda zvaniņi pildīja zvārguļiem līdzīgas funkcijas. Senākos Latvijas teritorijā arheoloģiski atrastos zvaniņus datē ar 7.–8. gadsimtu. Tie grezno latgaļu sieviešu galvas rotas – vainadziņus[10], ietilpst važiņu rotu[11] sastāvā, kā arī dažkārt tiek izmantoti villaiņu rotāšanai[12]. Viens no krāšņākajiem vainagiem ar pieres un aizmugures daļā piekārtiem bronzas zvaniņiem un trīsstūrainām plāksnītēm atrasts Nautrēnu (Rēzeknes novads) Smiltaines 8. gadsimta senkapos[13]. Sēļu zemē Spietiņu kapulauka 1. uzkalniņā savrupatrastais zvaniņa fragments var būt šeit nonācis gan kā rota, gan kā ziedojums[14]. Pēc 10. gadsimta vainagu un villaiņu rotāšana ar zvaniņiem vairs nav tik populāra un tos galvenokārt izmanto kā piekariņus pie važiņu un cita veida rotām. Tā Zvirgzdenes Kivtu senkapos atrastas grezni ornamentētas latgaļu sieviešu 10. gadsimta spirālaproces, kuru galā ar riņķīšiem pievienoti trīs zvaniņi[15].

 Smoņu senkapos 7. kapā apbedītas latgaļu sievietes villaine ar zvaniņiem. 7.–8. gs.

Smoņu senkapos 7. kapā apbedītas latgaļu sievietes villaine ar zvaniņiem. 7.–8. gs.

Iritas Žeieres pētījums, A. Alksnes-Alksnītes zīmējums. Publicēts rakstu krājumā “Arheoloģija un Etnogrāfija” 23. laidiens. Rīga 2006, 362. lpp.

 Arī lībiešu apdzīvotajā Vidzemes daļā 11.–13. gadsimtā zvaniņi dažkārt nēsāti pie važiņu rotas kā piekariņi. To apliecina Metsepoles lībiešu Umurgas (Limbažu novads) Stūru uzkalniņu kapulaukā atrastā krūšu rota ar sešiem zvaniņiem[16]. Turpat netālu Tūteļu senkapu teritorijā kā savrupatradums iegūts 7.–9. gadsimta zvaniņš[17]. Gaujas lībiešu 11.-12. gadsimta senvietās zvaniņi kā rotas vai apģērba sastāvdaļa līdz šim nav konstatēti.

Lielie zvani pirmoreiz minēti 13. gadsimta sākumā Indriķa hronikā gan kā Romas katoļu baznīcu inventārs Rīgā un Lundas bīskapijā, gan kā pareizticīgo baznīcu piederums Jersikā un Novgorodā. Tie bijuši lieti no vara vai bronzas, jo zināms, ka 1215. gadā Rīgā Svētās Marijas (Doma) baznīcas zvani izkusuši ugunsgrēkā, kura laikā nopostīta arī pati baznīca. No hronikas teksta noprotams, ka baznīcu zvani izmantoti gan aicināšanai uz dievkalpojumu, gan kā skaņu rīks, kas vēsta par ugunsgrēku, uzbrukumu vai citām stihiskām nelaimēm[18]. Nav atrastas liecības, ka vietējās maztautas būtu lietojušas šādus zvanus pirms kristietības ieviešanas 13. gadsimtā.

Bungas

Bungas Turaidas lībiešiem bija labi pazīstamas, jo pieminētas Indriķa hronikas vēstījumā 1211. gadā sakarā ar igauņu karagājienu uz Turaidu. Protams, te nevar runāt par mūsdienās zināmajām bungām, bet attāliem to priekštečiem. Un tā, hronikā teikts, ka krustneši, kuru vidū bija arī lībiešu karotāji, pirms uzbrukuma igauņiem skandinājuši mūzikas instrumentus (instrumentis musicis) un, situši bungas, kas latīņu valodā apzīmētas ar vārdu ‘tympano’. Tālāk, stāstot par 1224. gada notikumiem Ugaunijā pie mūsdienu Tartu, hronikā minētas krustnešu sarīkotās spēles. Proti, igauņu pils iekarošanas laikā līvi un leti, skaļi kliegdami, situši zobenus pret vairogiem. Mūzikas instrumenti bijuši tikai vāciešiem, kuri piedalījušies “ar savām bungām un stabulēm un citiem mūzikas instrumentiem"[19]. Arheoloģiskas liecības par bungām 11.–13. gadsimtā Latvijas teritorijā nav saglabājušās, tāpēc nevar zināt, vai lībiešiem pirmskristietības laikā tādas bijušas. Tomēr jāatzīmē, ka bungas ir ļoti sens skaņu rīks, kādu lietojuši jau šumeri pirms vairāk nekā 5000 gadiem. Arī to pagatavošana nav sarežģīta.  Primitīvas bungas var radīt no doba koka stumbra. Pārvelkot tā vienu galu ar dzīvnieka ādu, var iegūt jau mūsdienīgāku instrumentu.

Sitamajiem mūzikas instrumentiem hronoloģiski seko pūšamie – svilpes, stabules, ragi un citi no dabas materiāliem gatavoti skaņu rīki. Sākotnēji tas varēja būt dobs kauls vai niedres kāts, kurā iepūšot radās īpatnēja skaņa. Ar laiku senie cilvēki nonāca pie atziņas, ka caurumi dobajos kātos maina skaņas toni un augstumu. Speciāli izveidotas atveres jeb skaņu caurumi dabas materiālus padarīja par mūzikas instrumentiem.

Kaula svilpes un stabules

 Kaula stabulītes ekspozīcijā “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”

Kaula stabulītes ekspozīcijā “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”

Kaula svilpes un stabules kā mūzikas instrumenti pieminēti 13. gadsimta Indriķa hronikā. Arheoloģiski tās atrod dzīvesvietu, tostarp arī Turaidas pilskalna arheoloģiskajā izpētē. Saglabājušās no kaula darinātas svilpes un stabules, taču jādomā, ka bijuši arī no koka vai niedres darināti instrumenti. Arheologs Vladislavs Urtāns senāko Latvijas teritorijā pie Lielā Ludzas ezera atrasto kaula stabuli datē ar 3.–2. gadu tūkstoti pr. Kr. Senākās kaula svilpes, kas atrastas Daugmales un Ķentes pilskalnā attiecināmas uz 5.–7. gadsimtu [20]. Turaidas pilskalna izpētē iegūtas trīs kaula svilpes, no kurām par senāko uzskatāma pilskalna rietumu nogāzē iegūtā (TMR 10206). Spriežot pēc atraduma vietas, tā varētu būt no lībiešu apdzīvotības laika 11.–13. gadsimta. Kaula stabulīšu Turaidā atrasts vairāk. Zināmi 7 eksemplāri, taču visi ir fragmentāri un vairumu no tiem lietojuši mūra pils iedzīvotāji.

Pūšamie ragi

 Kaula svilpe, atrasta Turaidas pilskalna rietumu nogāzē. 11.–13. gs. TMR 10206

Kaula svilpe, atrasta Turaidas pilskalna rietumu nogāzē. 11.–13. gs. TMR 10206

Pūšamie ragi zināmi no vēstures avotiem – Atskaņu hronikas (03301–03307 un 03357 rinda) un

Medību aina ar pūšamo ragu no Codex Manesse, Lielā Heidelbergas dziesmu rokraksta (Cīrihe ap 1300-1340)[24]

Medību aina ar pūšamo ragu no Codex Manesse, Lielā Heidelbergas dziesmu rokraksta (Cīrihe ap 1300-1340)[24]

arheoloģiskajiem atradumiem. Piemērotākais materiāls to izgatavošanai acīmredzot, bijuši savulaik Latvijas teritorijā mītošo savvaļa liellopu – tauru ragi. Valodnieki uzskata, ka tas bijis par pamatu pūšamo ragu latviskajam nosaukumam – ‘taure’ [21]. No folkloras un etnogrāfijas avotiem zināms, ka taures gatavotas arī no vara, no āža un citu dzīvnieku ragiem, grebtas no koka, izveidotas no bērza tāss. Lai tās varētu izmantot, šaurākajā galā iegrieztā padziļinājumā iestiprināts iemutnis[22]. Kara taures jeb pūšamie ragi vairākkārt pieminēti 13.–15. gadsimta vēstures dokumentos kā karaspēka pulcēšanās un kaujas sākšanas signālierīces. Tomēr arheoloģiskās liecības par tiem Latvijas teritorijā ir ļoti retas, jo pats rags nav saglabājies. Par tā esamību liecina arheoloģiski atrastās ragam pievienotās kaula un metāla detaļas. Kā vienu no senākajiem var uzskatīt arheologa Vladislava Urtāna pieminēto taures kaula iemutni no Tērvetes pilskalna. Arheologs Uldis Kalējs kā īpašu atradumu atzīmē raga taures apkalumu, kas iegūts 2014. gada arheoloģiskajā izpētē vācu ordeņa pilī Alūksnē[23]. No medību raga laika gaitā izveidojies metāla pūšamais mūzikas instruments – mežrags.

Rūcenis

Rūcenis ir viena no senākajām bērnu rotaļlietām, kuras galvenā funkcija ir skaņas radīšana. Līdz ar to tas uzskatāms par primitīvu, viegli pagatavojamu mūzikas rīku.  Senākie rūceņi darināti no cūkas kājas cauruļkaula, caururbjot to vidusdaļā un izveidojot abpusēju apaļu atveri. Caur abām atverēm krusteniski jāizver aukliņa, tās gali jāsasien un rotaļlieta ir gatava. Lai to iedarbinātu, aukliņas galus tura katru savā rokā un sagriež.  Rotējot uz vienu un otru pusi, kauls rada rūcošu dobju skaņu. No tā arī ieguvis savu nosaukumu. Rūceņi sastopami Latvijā teritorijas dzīvesvietās kopš 10.–11. gadsimta. Turaidas pilskalnā atrasti 28 vidusdaļā caururbti kauliņi, kurus pils arheoloģisko izrakumu vadītājs Jānis Graudonis raksturojis kā bērnu rotaļlietas – rūceņus[25].

 Kaula rūcenis atrasts Turaidas pils pagalmā pie rietumu aizsargsienas II laukuma 5. kārtā. 12.–13. gs. TMR 16735

Kaula rūcenis atrasts Turaidas pils pagalmā pie rietumu aizsargsienas II laukuma 5. kārtā. 12.–13. gs. TMR 16735

Bez rakstā pieminētajiem skanošajiem rīkiem un instrumentiem Turaidas lībieši 11.-13. gadsimtā droši vien lietoja arī citus, par kuriem konkrētas ziņas nav saglabājušās. Tie varēja būt dabas materiāli vai no tiem darināti vienkārši ritmu un skaņu radoši rīki.

Sagatavoja  Ligita Beitiņa, Turaidas nmuzejrezervāta galvenā speciāliste           [1] AUTORU KOLEKTĪVS. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga 1974, 188; 197;201.–202.  lpp. [2] Dobeles viduslaiku kapsēta, 770.kaps: CVVM 270555:760;764 [3] Drabešu Liepiņu kapulauks, 137;5;24;72;94. kaps: CVVM 252432:734;27;117;418;548 [4] Drabešu Liepiņu kapulauks, 94.kaps: CVVM 252432:547 [5] ŽEIERE, I. Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā. Rīga 2017, 61. att. [6] ŽEIERE, I. Arheoloģiskais tērps. Seminārs. Liepāja 2019. https://www.kurzemesregions.lv/wp-content/uploads/2019/05/Arheologiskais_terps_Liepaja_Irita_Zeiere.pdf [7] AUTORU KOLEKTĪVS. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga 1974, 188; 197;201.–202.  lpp. [8] TÕNISSON, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11.Jh.–Anfang 13.Jhs). Ein Beitrag zur Ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S. 128 [9] Turaidas Baznīckalna kapsēta, 45. kaps: SM 3943 [10] Ludzas novadpētniecības muzejs: LdNM 1483:1-4; un LdNM 159 [11] Ludzas novadpētniecības muzejs: LdNM 1587:9 un LdNM 1482 [12] ŽEIERE, I. Par nozīmīgākajiem vidējā dzelzs laikmeta tērpu daļu atradumiem Smoņu kapos. Arheoloģija un etnogrāfija. 23. laidiens. Rīga 2006, 360; 362. lpp. [13] ZARIŅA, A. Apģērbs Latvijā 7.-17. gs. Rīga 1999, 62.lpp. [14] ATGĀZIS, M.Spietiņu uzkalniņkapi un to vieta Spietiņu un Plāteru senvietu kopā. Arheoloģija un etnogrāfija. 23. laidiens. Rīga 2006, 28. lpp; 8.att.: 3 [15] ZARIŅA, A. Apģērbs Latvijā 7.-17. gs. Rīga 1999, 71.lpp. [16] BERGA, T. Umurgas Stūru uzkalniņu kapulauks. Arheoloģija un etnogrāfija. 23. laidiens. Rīga 2006, 44.-45. lpp. [17] LžNMp 9640 [18] INDRIĶA HRONIKA. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga 1993, 65; 67; 129; 191–192; 277. lpp. [19] INDRIĶA HRONIKA. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga 1993, 155; 303-305. lpp. [20] УРТАН,В. Древнейшие музикальные инструменты на территории Латвии. Studia archaeologica in memoriam Harri Moora. Tallinn 1970 стр.  226-231 [21] http://valoda.ailab.lv/latval/vidusskolai/VALODA/v6.htm. Skatīts 16.06.2023. [22] BIELENSTEIN, A. Die Holzbauten und Holzgerāte der Letten. Ein Beitrag zur Etnographie, Culturgeschichte und Archaeologie …T. 2. Petrograd 1918, S. 723–727 [23] SPRŪDE, V. Arheologiem ražīgs gads. Latvijas Avīze. 20. decembris 2014 [24] https://www.historisches-lexikon-bayerns.de/Lexikon/Datei:Codex_Manesse_Jagdszene.jpg [25] GRAUDONIS, J. Turaidas pils II. Atradumi. Turaidas muzejrezervāts 2003, 20. lpp. un 47.tab:5
    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Lībiešu gads, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts