Lībiešu sieviešu goda rota bija važiņu krūšu rota. Līdzīgas rotas nēsāja arī zemgaļu un latgaļu sievietes, taču visgreznākā un sarežģītākā bija Daugavas un Gaujas lībietēm. Tā sastāv no vairākām savstarpēji saistītām daļām. Pamatā ir no bronzas dubultriņķīšiem gatavotas važiņas. Vienas rotas sastāvā var būt līdz deviņām važiņu rindām, kuru garums nereti sniedzas valkātājai līdz ceļiem[1]. Važiņu abi gali noteiktā kārtībā piestiprināti katrs savam važiņu dalītājam.  Garās važu rindas galā katrā pusē vēl pievienots īsāks važiņu posms. Tas atrodas starp abiem dalītājiem un važturiem, kas noslēdz važiņu rindkopas. Rotas nēsātājas ērtībai starp važturiem ievietota viena vai vairākas īsas važiņas, kas satur garās važiņu rindkopas. Važiņu rotu piesprauž plecu daļā pie apģērba vai nu ar rotadatām vai bruņurupuču saktām. Pēdējās ir tieši lībiešu kultūrai raksturīgas. Važiņu rotas krāšņumu kuplina tai pievienotie piekariņi, kam jāsargā nēsātāja un jāapliecina tās bagātība. Izplatītākie ir putniņi, zirdziņi, atslēgas, kārbiņā ievietotas adatas, duncīši, dzīvnieku zobi un nagi, kā arī citi piekariņi.

Ekspozīcijā “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē” eksponētā sievietes važiņrota no Krimuldas Tālēnu jeb Jaunās kapsētas 1. uzkalniņkapa

Šajā rakstā stāstīts par Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē” eksponēto važiņu rotu. Tā tika atrasta Tālēnu jeb Jaunās kapsētas 1. uzkalniņā 1873. gadā senajā Kubeseles (Krimuldas) lībiešu apdzīvotajā novadā. Šajā laikā Latvijas senvietu izpēte, salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, ieguva jaunu kvalitāti. Latviešu izcelsmes Tērbatas (Tartu) universitātes mineraloģijas pasniedzējs profesors Konstantīns Grēvinks (1819–1887) sāka ieviest zinātniskas metodes senvietu un arheoloģisko atradumu datēšanai. Viņš bija pirmais, kurš noteica, ka apbedījumi Gaujas lībiešu kapulaukos attiecas uz 9.–13. gadsimtu. Tomēr uzkalniņkapos apbedīto etniskajai izcelsmei un viņu kultūrai K. Grēvinks nepievērsa uzmanību. Par Gaujas lībiešu kapulaukiem interesi izrādīja arī Cēsu pilsmuižas īpašnieks grāfs Kārlis Georgs Zīverss (1814–1879), kuram senvietu pētniecība bija vaļasprieks. Viņš veica arheoloģiskos izrakumus Cēsu apkaimē, pie Burtnieku un Āraišu ezera, kā arī 1873. gadā lībiešu kapulaukos – Siguldas Saksukalnā, Krimuldas Priedēs un Tālēnos, Turaidas Pūteļos un Allažu Saknītēs–Atvasītēs. Iegūtās Gaujas lībiešu senlietas nonāca Igaunijas Zinātņu akadēmijas kolekcijās arheoloģijas institūta krātuvēs Tallinā un Tartu[2].

Visintensīvākos pētījumus 1873. gadā K. G. Zīverss veicis Krimuldas Priežu un Tālēnu kapulaukos, katrā no tiem atsedzot 11–12 uzkalniņkapus. Viens no tiem bija  Tālēnu 1. uzkalniņš, kur iegūta minētā važiņu krūšu rota. Zem šī uzkalniņa viens otram blakus 12. gadsimta vidū bija guldīti vīrietis un sieviete. Mirušie bija novietoti pēc lībiešu tradīcijas – ar galvu uz ziemeļiem[3]. Abi apglabāti vienlaicīgi un visticamāk bijuši vīrs un sieva. Dubultapbedījumus pētītajos Gaujas lībiešu uzkalniņkapos sastop salīdzinoši reti. Droši zināmi pieci gadījumi, kad vienā kapā guldīta sieviete un meitene (Tālēni), divi vīrieši (Tālēni, Priedes un Saknītes-Atvasītes) un vīrietis un sieviete (Tālēni). Savukārt Bīriņu Čiekuru kapulaukā atklāts ugunskaps ar 3 apbedījumiem[4]. Vienlaicīgi ierīkotus dubultapbedījumus konstatē jau akmens laikmeta kapulaukos (Zvejnieki, 316., 317. kaps[5]). Visticamāk tā apglabāti vienā laikā miruši radinieki vai dzīvesbiedri. Gaujas lībiešu kapulaukos līdzās mirušajam saimniekam nereti apbedīts suns, konstatēts arī zaķa līdzapbedījums[6]. Nav izslēgts, ka upurēti ne tikai dzīvnieki, bet mirušajam vīram aizsaulē līdzi devusies arī sieva.

Gaujas lībietes rotas un apģērbs ap 12. gadsimta vidu. Zīmēja māksliniece Ilze Siliņa

Apbedīšanas tradīcijām lībieši piešķīra lielu nozīmi, jo ticēja pēcnāves dzīvei. Saskaņā ar lībiešu pasaules uzskatu, cilvēks dzīvo divējādā pasaulē, kur īsais mūžs norit šai saulē, bet garais mūžs – viņsaulē. Tāpēc svarīgi bija mirušajiem līdzi dot garajai dzīvei nepieciešamas lietas un ēdienu. Dažādām sociālajām grupām kapa piedevu komplekts bija atšķirīgs. Sabiedrības augšslānim raksturīgas bagātīgas kapa piedevas. Vairākos gadījumos līdzi doti tādi prestiža priekšmeti, kā zobens ar sudraba platējumu uz roktura[7] vai sudraba apkalumiem uz maksts[8], ar sudrabu izšūta brokāta lenta[9], ķīniešu porcelāna trauciņš[10] vai citi. Važiņu krūšu rota arī bija viens no sociālā statusa rādītājiem. Jāatzīmē, ka Tālēnu kapulaukā važiņu krūšu rota atrasta tikai vienā – 1. uzkalniņkapā. Visas šī kapa piedevas nav saglabājušās, taču, spriežot pēc atradumiem, abi šeit apbedītie piederējuši turīgai sociālai grupai. Vīrietim līdzdotie šķēpu gali liecina, ka viņš varēja būt karavīrs. Sievietes rotu komplektā bez krāšņās važiņrotas ietilpa Gaujas lībietēm raksturīgās dobās aproces un stikla pērlīšu kaklarota. Šķiet, ka pirms 1873. gada K. Zīversa pētījumiem apbedījums bijis jau iepriekš pārrakts, tāpēc pilnīga priekšstata par rotu komplektu nav[11].

Atgriežoties pie važiņu rotas, jāpiemin tās sastāvā esošo bruņurupuču saktu pāris. Pēc Roberta Spirģa klasifikācijas tās abas pieskaitāmas 2. tipa d variantam, kas bija izplatīts ap 12. gadsimta vidu. Tās atšķiras no jaunāka laika eksemplāriem ar zemāku, platāku kupolu un tā ornamentāciju[12]. Arī abi trapeces formā no bronzas lietie važturi ir vieni no visizplatītākajiem kā pie Daugavas, tā pie Gaujas lībiešiem.  To vidusdaļā ir dažādu ģeometrisku figūru caurlauzumi, malas – izrobotas. Pusei no visiem zināmajiem Gaujas lībiešu važturiem ir tieši šāda forma[13]. Arī važiņu sadalītāji neatšķiras no citviet lībiešu senvietās atrastajiem Tās ir ažūras iegarenas četrstūrveida plāksnītes ar apaļas un neregulāru taisnstūru formas caurlauzumiem. Augšējā un apakšējā mala ir līkločveidā robota, abos sānos noapaļoti izvirzījumi – “austiņas” ar vienu apaļu caurumu centrā. Pēc R. Spirģa pētījumiem Daugavas lībiešu zemēs šāda tipa važiņu dalītāji lietoti 11.–12. gadsimta mijā. Šajā periodā tikai 22 % no visām Daugavas lībiešu važiņu rotām bijuši sadalītāji. Pētnieks secina, ka to esamība var norādīt uz valkātājas augstu sociālo stāvokli[14]. Šo secinājumu var attiecināt arī uz Kubeseles lībietes krūšu rotu. Par valkātājas turību liecina arī važiņu skaits un rotas kopgarums, kas sasniedz 65–70 cm. Tātad tā varēja sniegties līdz pat sievietes ceļgaliem.

Kubeseles lībiešu novads ar iezīmētu Tālēnu kapulauka vietu. Plānu Turaidas muzejrezervāta vajadzībām zīmēja Violeta Praula

Arheoloģiski atsedzot rotu, piekariņi pie tās netika atklāti. Negribētos ticēt, ka tik greznai rotai to nav bijis. Visticamāk to iztrūkums skaidrojums ar 19. gadsimta pētniecības metožu nepilnībām vai ir kapa postījuma sekas. Eksponējot rotu, tai pievienoti laikam atbilstoši divi bronzas piekariņi – plastiskais putniņš un duncītis.

Nobeigumā ieskats važiņrotas nēsātājas dzīves vietā.  Krimulda, sievietes dzīves laikā saukta Kubesele, bija viens no Gaujas lībiešu novadiem 12.–13. gadsimtā. Tālēnu  kapulauks, kur sieviete apbedīta, atrodas Gaujas krastā, netālu no 13. gadsimta pirmās puses dokumentos minētā Kubeseles un Olikenkules ciema[15].  Indriķa hronikā minēts, ka šeit 13. gadsimta sākumā atradusies Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo otras pils vieta.  Pētnieki uzskata, ka Kubesele varēja būt Kaupo dzimtais ciems[16]. Taču 12. gadsimta vidū, kad dzīvoja važiņrotas nēsātāja, par Kaupo vēl nekādu ziņu nav. Visticamāk, ka viņš vēl nebija dzimis. Ņemot vērā, ka iepriekš aprakstītā krāšņā važiņrota ir turīga augstākās sabiedrības slāņa prestiža priekšmets, tad nav izslēgts, ka tā varēja piederēt Kubeseles ciema vecākā ģimenes pārstāvei.

Rakstu sagatavoja Ligita Beitiņa, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Izmantotā literatūra

[1] ZARIŅA A. Lībiešu apģērbs 10.-13. gs. Rīga 1988, 44. lpp.
[2] TÔNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.– Anfang 13. Jhs.) Ein Beitrag zur ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S.17 un tabulas
[3] TÔNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.– Anfang 13. Jhs.) Ein Beitrag zur ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S.46
[4] TÔNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.– Anfang 13. Jhs.) Ein Beitrag zur ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, tabulas
[5] ZAGORSKA, I. Senā Burtnieka noslēpumi. Rīga 2017
[6] SPRŪDE, V. Intervija ar zooarheologu Eduardu Plankāju. In: Latvijas Avīze, 6. novembris 2021. Pieejams: https://www.la.lv/suns-ka-lidzgaitnieks-aizkapa-dzive
[7] Turaidas Pūteļi, 39. uzkalniņš
[8] Turaidas Pūteļi, 21. uzkalniņš un Krimuldas Liepenes, 4. uzkalniņš
[9] Turaidas Pūteļi, 339. uzkalniņš
[10] Siguldas Saksukalns, savrupatradums
[11] TÔNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.– Anfang 13. Jhs.) Ein Beitrag zur ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S.40-41
[12] SPIRĢIS R. Buņurupuču saktas Gaujas lejtecē 12.-13. gadsimtā. In: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2009, Nr. 3, 14.-15. lpp. un tabula, 26. lpp.
[13] TÔNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.– Anfang 13. Jhs.) Ein Beitrag zur ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S. 121
[14] SPIRĢIS R. Daugavas lībiešu 10.-13. gadsimta krūšu važiņrotas ar bruņurupuču saktām. I daļa. Promocijas darbs. In: file:///C:/Users/user/Downloads/Spirgis_R_Daugavas_libiesu_10.-13._gs_krusuu_vazinrotas_2006_I_dala%20(4).pdf, 185., 196. lpp.
[15] BRUININGK H. von, BUSCH N. Livländische Güterurkunden. aus den Jahren 1207 bis 1500, Bd. I, nr. 19. Riga 1908
[16] INDRIĶA HRONIKA. Ē. Mugurēviča komentāri. Rīga 1993, 368. lpp.