Musketes lietošanas pamācība. Jakoba de Geina (Gheyn) gravīra, 17. gs. sākums. Iespiesta kā ilustrācija musketieru apmācības vingrinājumiem vācu un franču valodā 1664. gadā.

Par musketieriem sauc agro jauno laiku kareivjus – ar musketēm bruņotus kājiniekus Eiropas valstu armijās. Dzirdot pieminām musketierus, prātā nāk franču rakstnieka Aleksandra Dimā 1844. gadā sarakstītais piedzīvojumu romāns „Trīs musketieri“, kura darbība norisinās 1625.–1628. gadā Francijā. Izrādās, ka tolaik musketieri uzturējušies arī Turaidas pilī, jo arheoloģiskajos izrakumos atrastas muskešu daļas un lādiņi. Lai labāk izprastu fragmentāros atradumus, vispirms nedaudz ieskatīsimies rakstītajās liecībās, aplūkojot Livonijas piļu inventarizāciju laikā 16. un 17. gs. uzskaitītos arsenālu krājumus, kā arī salīdzināsim mūsu atradumus ar ārzemju pētnieku atziņām par līdzīgām senlietām.

 Ieroči un munīcija piļu arsenālos

Viduslaiku Livonijā cīņas notika gan starp zemes kungiem – Rīgas arhibīskapu un ordeņa bruņiniekiem, gan ar ārējiem ienaidniekiem. Lai nodrošinātu katras pils un pilsētas aizsardzību nepārtraukto uzbrukuma draudu un ik pa laikam notiekošās karadarbības laikā,  arsenālos uzkrāja un pakāpeniski modernizēja ieročus. Daudzie 16. un 17. gs. kari, ar kuriem iesākās agrie jaunie laiki, krietni paputināja ieroču noliktavas. Pēc Livonijas kara (1558–1583) Vidzemes pilis nonāca Polijas-Lietuvas pakļautībā, bet poļu-zviedru kara (1600–1629) rezultātā zemi iekaroja zviedri. Ik reizi, kad mainījās piļu īpašnieki, tika veiktas ēku un tajās uzglabāto priekšmetu revīzijas, kuru laikā uzskaitīti arī ieroču noliktavās atrastie krājumi.

Senākie saglabātie Vidzemes piļu revīziju materiāli ir no 16. gs. beigām, kad tos sagatavoja poļu rakstveži. No tiem uzzinām, ka Turaidas pilī arsenāls atradās apaļajā tornī pie iekšējiem ziemeļu vārtiem. 1582. un 1590. gadā inventarizāciju laikā starp glabātajiem kara materiāliem uzskaitīti gan vairāki lielgabali un to lādiņi, gan rokas ugunsieroči, gan šaujampulveris un svina gabali. Poļu valodā nelielu izmēru šaujamieroči saukti par āķa bisēm vai šautenēm (hakownica, rusznica), kuras vēsturnieks Jānis Zemzaris savulaik tulkojis kā arkebūzas.[1] Tādi pat ieroči un lādiņi 16. gs. beigās minēti arī Siguldas, Cēsu un citu Vidzemes piļu revīziju protokolos.[2]

Āķa bises ir 15. gs. lietoti vieglie ugunsšaujamie ieroči, kurus izmantoja tikai aizsardzībā. Sākumā tos gatavoja kā mazus, vēl diezgan smagus lielgabalus. Pirmo ugunsieroču būtisks trūkums bija stiprais pretsitiens, kas radās lādiņa izšaušanas laikā. Lai to mazinātu, ieroci bija stingri jāatbalsta pret zemi vai kādu priekšmetu. Tāpēc āķa bisei apakšdaļā pievienoja lejup izvirzītu kāsi jeb āķi. Smagākās āķa bises ievietoja koka statīvos jeb lafetēs. 15. gs. gaitā pakāpeniski stobrs tika uzlabots un apmēram 1 m garas āķa bises svars tika samazināts līdz 15 kg.[3] Vieglākās āķa bises jau varēja atbalstīt pret šaujamlūkā iemūrētu baļķi, kas uztvēra prettriecienu. Tad šaušanas laikā radies atsitiens kareivi nenogāza no kājām, bet apkārt staigāt ar tādu ieroci vēl nevarēja.

15. gs. gaitā āķa bisi vēl vairāk uzlaboja, stobru darinot īsāku un ievietojot nevis smagā lafetē, bet vieglākā koka laidē. Tā izveidojās rokas šaujamierocis ar īsāku stobru, kuru sāka saukt par arkebūzu. To varēja izmantot ne tikai nocietinājuma aizstāvji, bet arī uzbrucēji, jo armijas kājinieki tādu šauteni varēja panest rokās. Šī ieroča trūkums bija nelielais triecienspēks – pat mazā distancē tas nespēja cauršaut dzelzs bruņas. Arkebūzas gatavoja dažādu garumu. Līdzīga veida īsstobru ugunsieročus 16. gs. izmantoja arī jātnieki, un tos dēvēja par pistolēm.

1.att. Āķa bise no 15. gs. (Meyers Konversations-Lexikon, 1890, Bd. 8, S. 6)

Gan Turaidā, gan citās Vidzemes pilīs 16. gs. beigās poļu veikto inventarizāciju protokoli dod informāciju, ka tolaik arsenālos glabājās gan vecās āķa bises, kas droši vien bija gatavotas krietnu laiku pirms Livonijas kara, gan jaunākās šautenes jeb arkebūzas. To dažādie nosaukumi – trieciena šautene jeb arkebūza, īsa trieciena šautene, pusšautene, īsā bise – norāda par vairāku veidu ieroču izmantošanu, bet to precīzu izskatu tagad ir grūti noteikt. Interesanti, ka Kokneses pils 16. gs. beigu inventarizācijas protokolā minētas āķa bises ar lafetēm[4] – tas liecina par tolaik jau simt gadus vecu, smagu šaujamieroču ilgstošu uzglabāšanu un izmantošanu.

2. att. Arkebūzists. Jakoba de Geina (Gheyn) grafika, ap 1600. gadu

Vācu zemju armijās 16. gs. otrajā pusē ieviesās jauns rokas šaujamierocis, kam bija garāks stobrs un lielākas caursišanas spējas – muskete. Latvijas teritorijā tas laikam izplatījās vēlāk. Musketes 17. gs. minētas Bauskas pils arsenālā – tur glabātie ieroči uzskaitīti 1650. gada pils revīzijas protokolā. No rokas šaujamieročiem nosaukti vairāki desmiti muskešu – gan vecas, gan labas, gan kāda ar saplīsušu stobru, gan tikai muskešu stobri vien. Atzīmēts arī muskešu skrāpis un muskešu ložu lejamās formas.[5] Tas liecina, ka tolaik musketes bija galvenais rokas ugunsierocis, kas ticis plaši izmantots karadarbībā gan aizstāvot pili, gan dodoties uzbrukumā. Pēc neilga laika – 1660. gadā Bauskas pils arsenālā uzskaitīti ne tikai muskešu stobri, bet arī 7500 muskešu ložu un 2000 muskešu skrošu.[6] Tas bija zviedru-poļu-krievu kara laiks, kad pie Bauskas notika aktīva karadarbība.[7] Lielie ieroču un munīcijas krājumi pils arsenālā droši vien veidoti, lai nodrošinātu ilgstošu pretošanos ienaidniekam aplenkumu laikā, kā arī paredzēti kareivjiem līdzņemšanai, dodoties uzbrukumā.

Kā liecina lejamo formu un svina stieņu uzskaitīšana inventarizāciju protokolos, musketes lodes karavīri varēja gatavot paši, atrodoties bāzes vietā. Tā kā svins kūst zemā temperatūrā pie 327,5°C, tad metālu bija viegli izkausēt pat kamīna ugunskurā vai vienkāršā krāsniņā. Kad no atvestiem svina gabaliem atlietās lodes bija izlietotas, karavīri ķērās pie pilī atrodamajiem izejmateriāliem. Ložu liešanai izmantoja pat no logiem izdauzīto stikla rūšu svina ietvarus, kā tas minēts Cēsu pils 1688. gada inventarizācijā.[8] Tas parāda, ka kara laikā pilis postīja ne tikai uzbrucēji, bet arī nocietinājuma aizstāvji.

 Musketes izskats un darbības principi

Muskete ir rokas uguns šaujamais ierocis, kas nomainīja smago arkebūzu. Ir ziņas, ka musketi ieviesa spāņu armijā jau 16. gs. divdesmitajos gados. Citur Eiropā kājinieku bruņojumā šis ierocis sāka parādīties 16. gs. vidū un tika izmantota līdz 17. gs. beigām.[9] Nosaukums vācu un arī latviešu valodā pārņemts no franču valodas (mousquet). Iespējams, vārds cēlies no dzirksteles apzīmējuma par mušu (itāļu mosca, spāņu mosquito), vērojot, ka lodes lido kā uzmācīgu kukaiņu bars.[10] Kareivju leksika nereti veicinājusi jocīgu, bet trāpīgu ieroču nosaukumu izplatību.

Muskete sastāvēja no gluda stobra – vairāk nekā 1 metru garas cilindriskas dzelzs caurules, kas bija iestiprināta koka laidē. Lodi ielādēja pa stobra priekšgalu. Stobra aizmugurē bija pievienots mehānisms, kuru latviski sauc atslēgs, atslēga vai slēdzene.[11] Sākumā musketei, tāpat kā arkebūzai, tika izmantota kvēldegļa slēdzene.[12] Degli gatavoja no 1 līdz 1,5 cm resnas lina auklas, kuru samērcēja ķīmiskā (svina acetāta vai kālija hromāta) šķīdumā.[13] Lēni kvēlojošo degli iestiprināja slēdzenes gailī. Nospiežot mēlīti jeb sviru, degli piegrūda šaujampulverim, kas bija novietots uz paliktņa un savienots ar stobru caur tajā izurbtu atvērumu. Pulveris aizdegās, notika sprādziens un rezultātā lielā ātrumā izlidoja lode. Muskete ar kvēldegļa slēdzeni bija piemērots ierocis kājiniekiem, bet ne kavalērijai. Jātniekam pārvietošanās ar kvēlojošu degli rokā bija bīstama. No dūmiem baidījās zirgi, un ķimikālijās samērcētā aukla izplatīja asu smaku. Ja kvēldegli nejauši piespieda stobram, varēja izraisīt negribētu šāvienu.

3. att. Kvēldegļa slēdzene: a – gailis, b – svira, c – mēlīte (Meyers Konversations-Lexikon, Bd. 8, S. 102)

16. gs. sākumā tika izgudrota vienkāršāk lietojama rata slēdzene. To konstruēja vai nu itāļu mākslinieks un zinātnieks Leonardo da Vinči,[14] vai arī Nirnbergas amatnieki.[15] Rata slēdzenei bija vairāk sastāvdaļu un tās darbības principi bija sarežģītāki.[16] Galvenais bija strauji sagriezt ritenīti, lai tā robiņi sistu pa atsperes pieliekto pirīta gabalu. Tad izšķīlās dzirksteles, kas nokrita uz aizdedzes pulvera, notika eksplozija un no stobra izlidoja lode. Ieroci ar rata slēdzeni droši varēja izmantot arī jātnieki, bet tas bija sarežģītāk izgatavojams un krietni dārgāks. Tāpēc kājinieku apbruņojumā 17. gs. pirmajā pusē musketes ar kvēldegļa slēdzeni vēl saglabājās.

4. att. Rata slēdzene: a – mēlīte ar atsperi, b – rats jeb ritenītis, c – gailis, d – pirīta gabals gaiļa “knābī” (Meyers Konversations-Lexikon, Bd. 13, S. 545)

Kā nākamais jauninājums tika izveidota krama uzsitiena slēdzene, kurā dzirksteli izšķīla, krama šķembu atsitot pret šķiltavām – tērauda stienīti.[17] 17. gs. beigās šautenei ar šādu slēdzeni saīsināja stobra garumu un to sāka saukt par kramenīcu jeb plinti. Tā kļuva par ērtu medību ieroci (no vācu Flint – krams, Flinte – medību bise). Par šaujamieroci ar krama uzsitiena slēdzeni – musketi vai kramenīcu liecina atradumi Bauskas pilī arheoloģiskajos izrakumos. Tur uzieta gan pati slēdzene, gan tajā izmantojams trapeces formas krama gabals.[18]

Visu triju veidu slēdzeņu uzbūve un darbība aprakstīta literatūrā un parādīta dažādās ārzemju lapās internetā.[19]

Musketes munīcijai nozīmīgs bija kalibrs. Tā apzīmēja ložu skaitu, kuru varēja izliet no vienas mārciņas svina. Sākumā kalibrs dažādiem ieročiem vēl nebija unificēts. Musketes lodes svars angļu zemēs 17. gs. bijis 38–41 g, un tolaik tas apzīmēts par 12 kalibru, tas ir, no mārciņas svina varēja izliet 12 lodes, bet 18. gs. pēc unifikācijas lodes svars tika noteikts 31 g un no mārciņas svina izlēja 14,5 lodes.[20] Literatūrā minēts, ka vācu zemēs musketes lode

5. att. Musketieris šauj, balstot ieroci uz dakšas. Jakoba Geina (Gheyn) gravīra 1607.g. - (https://de.wikipedia.org/wiki/Muskete )

sākumā varēja sasniegt pat 50 g smagumu un diametrs bijis līdz 20 mm.[21] Citi pētnieki pēc avotos dotā kalibra aprēķinājuši, ka vācu musketes lodēm bijis 16,8 līdz 19,5 mm diametrs.[22] Kaut arī izmēri visām muskešu lodēm nebija vienādi, tie tomēr bija lielāki nekā agrākajiem rokas šaujamieročiem. Mazāka diametra lodes no 9 līdz 14 mm bija arkebūzām un īsstobru pistolēm. Tā kā musketes lodes kalibrs bija lielāks, tad pieauga triecienspēks un tā kļuva par efektīgāku ieroci. Tās šāviens sniedzās līdz 300 soļiem (ap 225 metriem), bet tik tālu trāpījums un caursitiena spējas bija mazas. Toties 155 metru attālumā musketes lode spēja cauršaut 2 collu biezu priedes dēli vai plānas dzelzs bruņas.[23]

Pirms 1600. gada muskete svēra ap 8 kg, un smago ieroci kareivim šaušanas laikā bija grūti noturēt rokās. Tāpēc stobru atbalstīja uz musketes dakšas – U formas dzelzs balsta, kas bija piestiprināts zemē iespraužamas nūjas galā. Vācu pētnieki min, ka laikā pirms 1600. gada katrs musketieris līdzi nesis ne tikai smago ieroci un balsta dakšu, bet arī pie jostas piekārtu maisiņu ar apmēram 30 lodēm, 12 līdz 14 koka pudelītes – katrā bija vienam šāvienam dozēts pulveris, kā arī piederumus stobra tīrīšanai.[24]

Zviedru karalis Gustavs II Adolfs 1624. gadā savā armijā ieviesa ap 5 kg smagas musketes un ar tām apbruņoja divas trešdaļas kājinieku. Neskatoties uz samazināto ieroča svaru, musketes dakšas zviedru kareivji lietojuši līdz pat 17. gs. vidum.[25]

Turaidas pils arheoloģiskie atradumi

Kad 20. gs. pēdējā ceturksnī Turaidas pilī notika arheoloģiskie izrakumi, tika atrasti vairāki tūkstoši senlietu. Starp tām izdalāmi arī pils arsenālā glabātu un nocietinājuma aizstāvēšanai kara laikā izmantotu ieroču fragmenti un to lādiņi, kā arī uzbrucēju iešautās munīcijas paliekas. Tā kā līdz šim jauno laiku militāro senlietu izpēte Latvijā vēl notikusi maz, tad daļa no fragmentārajiem atradumiem ilgu laika palika neatpazīta un nedatēta. Tikai dažus – piemēram, musketes dakšas izrakumu vadītājs saistīja ar šo rokas šaujamieroci.[26] Tagad caurskatot Turaidas muzejrezervāta krājumā glabātos atradumus, var izdalīt vairāku veidu senlietas, kas liecina par muskešu izmantošanu pilī.

6. att. Turaidas pilsdrupās atrastās senlietas: 1 – fragmentāra kvēldegļa slēdzene, 2 – fragmentāra rata slēdzene, 3 – musketes balsta dakšas, 4 – ložu lejamās standziņas (Foto no: Graudonis 2003)

 Musketes Turaidas pilī bijušas ar vismaz divu veidu mehānismiem, kas laika gaitā viens otru nomainīja. Senākā ir kvēldegļa slēdzene, un tai atbilst viens Turaidas atradums (6. att.: 1). No dzelzs mehānisma saglabājusies plāksnīte, kurai pievienota izliektas formas detaļa – degļa gailis, kā arī svira, bet mēlīte ir pazudusi. Kvēldegļa slēdzeni pulvera aizdedzināšanai lietoja gan arkebūzām, gan senākajām musketēm ne tikai 16. gs., bet vēl 17. gs. pirmajā pusē.[27] Tā kā Turaidas pils 1590. gada revīzijā musketes vēl nav minētas, tad iespējams, ka ierocis ar kvēldegļa slēdzeni varētu būt bijusi 16. gs. arkebūza. Tomēr nav izslēgts, ka tā tomēr bija līdz 17. gadsimta vidum lietotas kājinieka musketes slēdzene.

Otrs Turaidas musketes mehānisms pārstāv rata slēdzeni – no tās saglabājusies plāksnīte ar ritenīti un fragmentārs gailis, bet citas detaļas zudušas (6. att.: 2). Musketi ar šo mehānismu varēja lietot visu 17. gadsimtu. Var atzīmēt, ka rata slēdzenes gaiļi atrasti arī Sēlpils pilsdrupu izrakumos.[28]

Divu veidu slēdzeņu atradumi parāda, ka rokas šaujamieroči Turaidas pilī izmantoti ilgāku laiku. Varbūt senākās musketes ar kvēldegļa slēdzeni atveda poļu kareivji jau 16. gs. beigās, bet 17. gadsimta gaitā zviedri pils arsenālu apgādāja ar modernākām musketēm, kam bija rata slēdzene. Varbūt arī kāda no Turaidā atrastajām krama šķilām saglabājusies no kramenīcām, kuras pilī dzīvojušie muižnieki varēja izmantot vēl 18. vai pat 19. gadsimtā, rīkojot medības.

Savas raksturīgās divzaru formas dēļ viegli atpazīstamas ir musketes balsta dakšas. Ieroča atbalstam Turaidas pilī bijuši vismaz divu veidu U formas dzelzs balsti – viena atrastā dakša ir ar taisniem, otra – ar atrotītiem galiem (6. att. 3). Līdzīgi atradumi zināmi arī citās Latvijā arheoloģiski pētītajās pilīs un pilsētās, piemēram, Sēlpilī[29] un Cēsīs.[30]

Arheoloģisko izrakumu laikā Turaidas pilī atrasti pāris desmiti svina lodīšu, kurām ir 12 līdz 43 mm diametrs. Kā jau minēts, musketes lodei atbilst 16,8–20 mm diametrs. Tā kā vairākas šādu izmēru svina lodes uzietas rietumu nogāzē ārpus mūriem, iespējams, ka tās uz pils aizstāvjiem šāvuši ienaidnieki. Turpretī dažādos izrakumu laukumos pagalmā atrastās musketes lodes varbūt nejauši pazaudējis kāds pilī dzīvojis musketieris.

Lai lode būtu piemērota šaušanai, tai vajadzēja būt pilnīgi noapaļotai – bez izvirzījumiem un iedziļinājumiem, citādi tā varēja mainīt trajektoriju un netrāpīt mērķī. Tāpēc pēc izliešanas lodes rūpīgi apstrādāja – noknieba no lejamveidnes ielietnes atlikušo “austiņu” un nolīdzināja šuves. Lai maksimāli nogludinātu virsmu, lodes sabēra mucā vai maisā, kratīja un ripināja, beržot citu pret citu.[31] Jāatzīmē, ka no Turaidā atrastajām lodēm visas nav lietotas – daļai saglabājusies lējuma šuve vai atcirstas, bet nenoslīpētas “austiņas” vieta.

Par svina ložu gatavošanu uz vietas Turaidas pils teritorijā uzskatāmi norāda vairāku lejamo standziņu atradumi (6. att.: 4). Dažas no tām ir fragmentāras un var izmērīt to vidū esošā veiddobuma diametru. Tas sasniedz nepilnu pusotru centimetru, kas ir mazāks par musketes lodes bijušo izmēru. Par svina ložu vietēju izgatavošanu citās Latvijas pilīs liecina dažādi atradumi – daudzviet izrakumos iegūtas ar 17. gadsimtu datētas ložu lejamās standziņas.[32] Tā kā lielākoties tās ir sarūsējušas aizvērtā veidā, tad veiddobuma diametru nevar izmērīt. Tomēr reizēm daži pētnieki par to mēģinājuši spriest. Bauskas[33] un Ventspils[34] pilī atrasto standziņu platums ir 20 vai 21 mm, tāpēc arheologi pieņēmuši, ka tajās atlietas lodes ar vismaz 2 mm mazāku diametru. Tāds atbilstu 17–18 mm musketes lodei. Varbūt arī lielākajām Turaidā atrastām standziņām veiddobums atbilda musketes lodes diametram, bet tās sarūsējušas aizvērtā veidā un atlejamās lodes precīzus izmērus vairs nevar noteikt.

Standziņas nebija vienīgās ložu lejamās formas. Latvijas agro jauno laiku arheoloģisko pieminekļu izrakumos atrastas arī divdaļīgas akmens vai krāsainā metāla lejamveidnes ar apaļiem veiddobumiem dažādu izmēru ložu liešanai.[35] Iespējams, ka lodes lietas Cēsu pilī atrastā bumbierveida lejamveidnē, kas saglabājusies aizvērtā veidā, iespiesta sarūsējušās dzelzs lūkšās.[36] Tā kā veiddobuma forma un diametrs nav nosakāms, tad par tās izmantošanu nevar spriest. No Alūksnes pilsdrupu atradumiem publicēti vairāku veidņu attēli. Viena no tām ir četrstūraina kaļķakmens lejamveidnes puse jeb pusveidne ar trim apaļiem veiddobumiem, kas pēc attēlam pievienotā mēroga varētu atbilst ap 20 mm lielai musketes lodei.[37] Nedaudz mazāku izmēru lodes atlietas citos Alūksnes atradumos – bronzas pusveidnē ar vienu veiddobumu un divās akmens pusveidnēs ar pieciem vai pāri par 40 veiddobumiem.[38] Visu pusveidņu malās vai diagonāli pretējos stūros atstātas bedrītes vai caurumiņi otras analogas pusveidnes fiksācijai. To otras puses nav saglabājušās, bet atrastās pusveidnes datējamas ar 16.–17. gadsimtu.[39] Varbūt līdzīgas akmens vai krāsainā metāla lejamveidnes ar musketes lodēm atbilstoša izmēra veiddobumu bijušas arī Turaidas pilī, bet nav saglabājušās.

Jāatzīmē, ka arī starp angļu un vācu zemju atradumiem ir gan standziņu veida ložu veidnes, kas atveramas ar locīklas palīdzību, gan divdaļīgas lejamveidnes, kam bijusi trijstūra vai četrstūra forma un kas gatavotas no akmens vai vara sakausējuma.[40] Lejamās standziņas no dzelzs vai misiņa, ar kurām varēja izliet 13–18 mm diametra svina lodes, Eiropā izmantotas vēl 19. gadsimtā.[41]

Pēc iepazīšanās ar arheoloģiskajiem atradumiem var apgalvot, ka musketes, muskešu dakšas un atbilstošu kalibru svina lodes neapšaubāmi norāda par musketieru uzturēšanos Turaidas pilī. Iespējams, ka kareivju apbruņojumā kāda muskete bijusi jau 16. gs. beigās, bet tās noteikti lietotas visu 17. gadsimtu.

 Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

LITERATŪRA

[1] Turaidas pils 1582. un  1590. gada revīziju protokoli. In: Pētījumi par Rīgas arhibīskapijas pilīm.  (Latvijas viduslaiku pilis, 1). Rīga 1999. 154., 161. lpp. [2] Siguldas pils 1582. un  1590. gada revīziju protokoli. In: Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā.  (Latvijas viduslaiku pilis, 3). Rīga 2002. 471., 487. lpp. Cēsu pils 16. gs. beigu revīziju protokoli. In: Pētījumi un avoti par Livonijas ordeņpilīm.  (Latvijas viduslaiku pilis, 7). Rīga 2011. 431., 443., 444. lpp. [3] Boeheim, W. Handbuch der Waffenkunde. Leipzig 1890 (Reprint: Leipzig 1983). S. 455. [4] Kokneses pils 1590. gada revīzijas protokols. In: Pētījumi par Vidzemes un Zemgales pilīm.  (Latvijas viduslaiku pilis, 6). Rīga 2010. 316. lpp. [5] Bauskas pils 17. gs. inventarizāciju materiāli. In: Pētījumi par Vidzemes un Zemgales pilīm.  (Latvijas viduslaiku pilis, 6). Rīga 2010. 152., 153. lpp. [6] Bauskas pils 17. gs. inventarizāciju materiāli. 156. lpp. [7] Jakovļeva, M. Bauskas pils kā Kurzemes un Zemgales hercogistes administratīvai un militārais centrs 16. – 17. gadsimtā. In: Pētījumi un avoti par ordeņa un bīskapu pilīm Latvijā. (Latvijas viduslaiku pilis, 8). Rīga 2014. 198. lpp. [8] Cēsu pils 1688. gada inventarizācijas protokols. In: Cēsu pils raksti: arheoloģija, arhitektūra, vēsture, II. B.v., 2018. 227. lpp. [9] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver: Hand und Faustfeuerwaffen vom 14. bis 19. Jahrhundert. Leipzig1979, S. 46. [10] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 46. [11] Vācu valodā ieroča mehānismu sauc Schloss (Luntenschloss, Radschloss, Schnappschloss – Flintschloss), angu valodā – lock (matchlock, wheellock, flintlock), kas latviski tulkojams kā ‘slēdzene’. Literatūrā latviešu valodā lietots arī vārds ‘atslēgs’ (Kramenīca. In: Latviešu konversācijas vārdnīca. 9. sēj. Rīga 1933, 17846. sl.) vai “atslēga” (https://vesture.eu/Muskete ). [12] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 21. [13] Lunte. In: Meyers Konversations-Lexikon: Eine Enzyklopädie des allgemeinen Wissens. 4. Auflage – Leipzig; Wien 1890. Bd. 10, S. 1015, 1016. [14] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 41. [15] Radschloss. In: Meyers Konversations-Lexikon, Bd. 13, S. 545. [16] Rata atslēgas darbības animāciju skat.: Von MagentaGreen - Eigenes Werk, CC BY-SA 3.0, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=74864571 [17] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 77.  Darbības animāciju skat.: Von BBODO - Eigenes Werk, CC BY-SA 3.0, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=22577550 [18] Caune, A., Grūbe, J. Izrakumi Bauskas pilsdrupās. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1982. un 1983. gada pētījumu rezultātiem: Arheoloģija. Rīga 1984. 46. lpp. – 10. att.: 10. [19] Kā piemērus var minēt lapas angļu un vācu valodā: https://www.hunter-ed.com/muzzleloader/studyGuide/Lock/222099_88841/ https://www.engerisser.de/Bewaffnung/Luntenschlossmuskete.html https://www.engerisser.de/Bewaffnung/Radschloss.html [20] Bore and calibre – small arms. Portable Antiquities scheme, The British Museum: https://finds.org.uk/counties/findsrecordingguides/shot/ [21] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 46. [22] Poggel, T. Verschossene Bleikugeln: Historische Facetten einer archäologischen Fundgattung. In: Concilium medii aevi 19 (2016). S. 90. Pieejams: https://journals.ub.uni-heidelberg.de/index.php/cma/issue/view/5280 [23] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 47. [24] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver..,  S. 46. [25] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 46. [26] Graudonis, J. Turaidas pils, II: Atradumi. B.v., 2003. 38. tab.: 4, 5. [27] Müller, H. Gewehre, Pistolen, Revolver.., S. 47. [28] Šnore, E., Zariņa, A. Senā Sēlpils. 74. lpp . – 77. att.: 6, 7. [29] Šnore, E., Zariņa, A. Senā Sēlpils. Rīga 1980. 73. lpp. – 76. att.: 9. [30] Apala, Z. Arheoloģiskās izpētes darbi Cēsīs, Līvu laukumā. In: Arheologu pētījumi Latvijā 2002. un 2003. gadā. Rīga 2004. 56. lpp. – 14. att. : 7. [31] Poggel, T. Verschossene Bleikugeln.., S. 94. [32] Atgāzis, M. Izrakumi Alūksnes pilī. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1978. gada pētījumu rezultātiem. Rīga 1979. 14. lpp. – 3. att.: 11-13. Šnore, E., Zariņa, A. Senā Sēlpils. 73. lpp. – 76. att.: 21. Berga, T. Valmieras pils arheologa stāsts. Valmiera 2003. 39. lpp. [33] Grūbe, J. Bauskas pils ieroči pēc 1976.–1992. gada izrakumu liecībām. In: Arheoloģija un etnogrāfija, XIX. Rīga 1997. 141. lpp. – 1. att.: 13; 145. lpp. [34] Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Ventspils pilī. In: Ventspils muzeja raksti, IV. Rīga 2004. 71. lpp. – I tab.: 6-9; 73. lpp. [35] Pateicos seno metāla tehnologijas pētniecei Dagnijas Svarānei, kas sniedza informāciju par ložu lejamveidnēm. [36] Svarāne, D. Pētījumi Latvijas seno metālu tehnoloģijā, 11. – 17. gadsimts. Rīga 2013. 86., 95., 96. lpp. [37] Atgāzis, M. Izrakumi Alūksnes pilī. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1978. gada pētījumu rezultātiem. Rīga 1979. 14. lpp. – 3. att.: 20. [38] Atgāzis, M. Pētījumi Alūksnes pilī. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1980./81. gada pētījumu rezultātiem: Arheoloģija. Rīga 1982. 32. lpp. – 4. att.: 9-11. [39] Svarāne, D. Pētījumi Latvijas seno metālu tehnoloģijā, 11. – 17. gadsimts. Rīga 2013. 89., 95. lpp. [40] Shot (including musket balls, cannon balls and bullet moulds): https://finds.org.uk/counties/findsrecordingguides/shot/ Was sind Musketenkugeln? (2017): https://metalldetektorenvergleich.de/was-sind-musketenkugeln/ Vintage, Antique Musket Balls Mold, Musketenkugel Form, XVI-XVII and Musket Ball: https://www.antiquesnavigator.com/d-2057059/vintage-antique-musket-balls-mold-musketenkugel-form-xvi-xvii-and-musket-ball.html [41] Kunstauktionshaus Schloss Ahlden. Auktion Nr. 173 (2018):  https://schloss-ahlden.de/ebook/173/1732/page_293.html Antique Vintage Primitive Musket Ball Mold Round Lead Ball Bullet Cast Iron Tool: https://www.ebay.com/itm/325218285747