2023. gada 10. novembris
LĀČPLĒŠA DIENA Es nāku pie jums Ar brūkleņu mētrām, Kur ievīts viens tumšsarkans zieds. Tas asins piliens no kaujas vētrām, Kas sīvās cīņās par Tēvzemi liets. Es nāku pie jums Ar mūžības domu; – Jūs, cildenie dēli, ar Varoņu slavu, Brīvību atdevāt savai tautai. Tā mirt ir gods par Latviju savu. Es nāku pie jums Ar dvēseles jūtām, Ar zemu noliektu galvu – Šo Varoņu cīņu mūžos tauta glabās, Kā Dieva svētāko balvu. 1992 Tuvojoties 11. novembrim – Lāčplēša dienai, un tie ir svētki, kuros piemin ne vien Lāčplēša kara ordeņa kavalierus un kara invalīdus, un cīņās kritušos, bet arī visus Latvijas brīvības cīnītājus.
Šajā gadā Baltā flīģeļa Mākslas skolas pasniedzējs Raits Tikums muzejam nodeva atmiņas par savu vectēvu – siguldieti Kārli Deksni (1909-1994) īstenu Latvijas patriotu. K. Dekšņa dzīves gājumu visa mūža garumā caurvija Tēvzemes mīlestība un darbošanās tās labā.
“K. Deksnis nāca pasaulē 20. gs. sākumā 1909. gada 10. decembrī Madonas rajona Ļaudonā. Skolas gaitas sācis Mārcienas pamatskolā, kur kopīgu valodu atrada trīs zēni – Kārlis Deksnis, Andrejs Eglītis un Jānis Maršāns. Mazais Kārlis aizrāvās ar mūziku, Andrejs – ar rakstniecību, Jānis – zīmējis un gleznojis. Vēlāk studiju gados katrs aizgājis savu ceļu laiku pa laikam sarakstoties. Skolas un jaunības dienu gaisotne ietekmējusi vienam otru un atstāja iespaidu uz turpmāko dzīves piepildījumu. Kārlis būdams visnotaļ sabiedrisks cilvēks, ap sevi pulcēja gan radus, gan draugus un domu biedrus. Nacionālais pašlepnums, kas bija raksturīgs cilvēkiem pirmskara Latvijā (Ulmaņlaiki), turpināja dominēt arī manā jaunībā t.i. 50., 60., un 70.-tie gadi, kad mājās skanēja latviešu dziesmas, tika muzicēts un godā celtas latviešu tautas tradīcijas. Nereti atmiņu stāstos tika pieminēts Andrejs Eglītis, kurš tolaik jau bija emigrējis uz Zviedriju, gleznotājs Jānis Maršāns (viena no viņa gleznām bija arī mūsu mājas kolekcijā), lasīta dzeja, šķirstīti žurnāli “Atpūta” u.c. Kārlis arī bija iemēģinājis roku glezniecībā, kas zināmā mērā atstāja iespaidu arī manā dzīvē.
Muzicēšana bija Kārļa Dekšņa vismīļākā nodarbe. Viņa instrumentu klāsts bija vijole, ģitāra, bandžo, mandolīna, cītara un klavieres. Paralēli muzicēšanai vectēvs rakstīja dzeju. Iespējams, to ietekmēja viņa draudzība ar rakstnieku Andreju Eglīti. Citi viņa iecienītākie dzejnieki bija Fr. Bārda, K. Skalbe, J. Poruks, un, jo īpaši, iemīļots un bieži pieminēts tika Jānis Ziemeļnieks. Savus dzejoļus padomju gados Kārlis publicēja Madonas rajona laikrakstos, vēlāk arī Rīgas rajona “Darba Balsī” u.c.
Diemžēl, sākoties Otrajam pasaules karam un padomju okupācija laikam, dzejas pieraksti kopā ar daudz ko citu gāja zudumā. Gan Kārlis, gan Andrejs, gan Jānis kļuva par latviešu leģionāriem, tikai katrs savā pasaules malā. Kara beigas K. Deksnis sagaidīja Hellas pussalā Baltijas jūrā. Par tālāko likteni Dekšņa kungs rakstījis: “Sākās gūstekņa dzīve Instenburgas lāģerī. Pārcietu vēdera tīfu un tikai brīnumainā kārtā paliku dzīvs. Vergu darbi turpinājās. Pēc nepilna gada naktī visus latviešu leģionārus sadzina borta mašīnā un veda – domājām, ka uz nošaušanu, – uz Kēnigsbergas cietumu. Sākās vissmagākais periods. Kā nakts, tā divas trīs reizes pratināšana.” 1946. gada aprīli Kārli Deksni atbrīvoja un sākās viņa ceļš mājup.
Vectēvam bija kupla ģimene – sieva Lilija un četri bērni, par kuriem viņš turēja rūpi. Tai paša laikā mīlestība uz mūziku, dzeju un mākslu gāja līdzi laikam un palīdzēja saglabāt latvisko pašlepnumu. Viņš ļoti pārdzīvoja padomju okupācijas gadus. 1980-to gadu sākumā Kārlis ņēma dalību Jukuma Vācieša vārdā nosauktajā ansamblī, kas šodien pazīstams kā folkloras kopa “Vilki”. Tajā laikā tas bija drosmīgs solis iekļaut koncerta repertuārā un dziedāt dziesmas par brīvu Latviju – “Uzlēks saule mirdzēdama, spīdēs brīvā Latvijā…”.
Atmodas laikā Kārlis Deksnis darbojās Daugavas Vanagu organizācijā, apzinot kara laika varoņus, kritušos latviešu karavīrus un viņu cīņu vietas. Paralēli šim darbam, Kārlis gatavojās izdot savu dzejoļu grāmatu. Tajā veltītas rindas brīvības cīņām, Siguldas dabas skaistumam un mīlestībai. Grāmata tika izdota 1995. gadā, bet, diemžēl jau pēc vectēva nāves, un tās grafisko noformējumu veica viņa tuvs draugs mākslinieks Artūrs Kiršfelds.”
Attēlā: Latvijas armijas karavīru grupa. Kārlis Deksnis stāv pirmais no labās. 1930-tie gadi
