Turaidas
muzejrezervāts


Mantojums un muzejs


Kopš 1977. gada muzeji visā pasaulē ik gadu 18. maijā atzīmē Starptautisko Muzeju dienu. Tie ir muzeju profesionālie svētki un vienlaikus iespēja pievērst lielāku uzmanību mantojuma saglabāšanai un muzeju centieniem uzrunāt sabiedrību mainīgajā pasaulē.

Šogad Starptautiskās Muzeju dienas tēma ir “Muzeji izglītībai un pētniecībai”, jo lai stāstītu par kultūras mantojumu, muzeju darbu, tas vispirms ir jāizzina, jāpēta un jāsaprot.

 Mantojums Turaidā tas ir - Turaidas vēsturiskais centrs un muzeja krājums ko glabā un par ko rūpējas “Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis – Turaidas muzejrezervāts, valsts institūcija Kultūras ministrijas pakļautībā esoša valsts tiešās pārvaldes iestāde.

 Domājot par šo tēmu un analizējot to atbilstoši kultūras mantojuma likumdošanai un muzeju likumdošanai – jā, var rasties jautājumi, attiecībā uz Turaidas vēsturisko centru un Īpaši aizsargājamo kultūras pieminekli - Turaidas muzejrezervātu, viņu nosaukumu saistību. Kas tad īsti mēs esam, kā labāk to skaidrot un definēt?

Tātad - mantojums un muzejs. Tas vienmēr ir nepārtrauktā izvērtējumā - Turaidas vēsturiskais centrs, muzeja krājums un Turaidas muzejrezervāts kā institūcija. Vērtību un muzejiskās darbības kopums, kas pastāv kā gandrīz nedalāms jēdziens. Turaidas vēsturiskajā centrā, šajā teritorijā, šajā kultūrvietā, tūkstoš gadu vēstures gaitā daudz kas ir saglabājies, saglabāts, muzeja pētniecības gaitā izzināts, atpazīts, un šobrīd šīs vēstures liecības ir skatāmas tieši šajā vēsturiskajā vidē – Turaidā.

 Turaidas vēsturiskā centra kultūras mantojums ir tas, kas ietilpst šajā teritorijā - pilskalns, pils, Baznīckalns, baznīca, muižas saimnieciskais centrs ar dīķu sistēmu, Dainu kalns u.t.t. Tas tiek aizsargāts, pētīts, nodrošināta tā saglabāšana, pateicoties muzeja pastāvēšanai šajā teritorijā – Īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa - Turaidas muzejrezervāta kā kultūras institūcijas darbībai.

Kāpēc es gribu to uzsvērt un par to runāt? Arī tāpēc, ka Kultūras ministrija izsludinot konkursu par muzeja direktoru, neiekļāva prasību, par zināšanu un pieredzes nepieciešamību kultūras mantojuma jomā. Bet par mantojumu, tā saglabāšanas principiem ir nepieciešams zināt gan direktoram, gan visiem, kas saistīti ar to. Zināt uz kādiem pamatiem ir būvēts un pastāv tas, ko mēs šodien redzam Turaidā. Jeb, līdzībās izsakoties, kādas prasmes, zināšanas un pieredzei jābūt dārzniekam Turaidā Dieva dārzā, tas ir materiālo un garīgo vērtību dārzā, lai rūpētos par dārzu, kas dotu augļus mums visiem.

Priecājos, ka muzejrezervāta attīstības turpinājums ir iekļauts jaunajā Attīstības stratēģijā turpmākiem 5 gadiem, kas balstās uz pēdējo 20 gadu konceptuālo redzējumu mantojuma saglabāšanā un muzejrezervāta darbībā. Runājot par mantojuma un vērtību kopuma saglabāšanu un pētniecību, tās nav tikai dažas zinātņu nozares, kurās muzeja darbiniekiem jāorientējas, bet vesels dažādu zinātņu nozaru kopums uz ko balstās kultūras mantojuma saglabāšana Turaidas vēsturiskajā centrā un muzejrezervāta darbībā.

Kādas tad ir mantojuma un muzeja definīcijas?

Par mantojumu, tāpat kā par kultūru ir daudz un dažādas definīcijas. Mūsu muzejrezervāta pastāvēšanas, darbības, uzkrāto zināšanu rezultātā ir veidojies šāds redzējums par mantojumu:

 Mantojums ir mūsu tautas pieredzes, zināšanu, prasmju un vērtību stāsts, ko var ieraudzīt un atpazīt kultūrainavā, ikdienas dzīvē un svētkos. Tas veido piederības un identitātes sajūtu. Mantojums ir gan dabas, gan materiālās un garīgās vērtības. Tas ir katras tautas devums savai attīstībai, izaugsmei, labklājībai un veido arī pasaules kultūras mantojuma daudzveidību un bagātību.

Savukārt mūsu Nacionālajā enciklopēdijā par mantojumu, kuras tekstu sagatavojis Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis ir teikts, ka - Mantojuma jēdziens mūsdienās attīstījies, sasniedzot jaunu izpratni: kultūras mantojums sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem. Tas ietver arī vidi, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā. Kultūras mantojuma vērtību veido tā simboliskā, estētiskā, vēsturiskā, autentiskuma, sociālā, garīgā un praktiskā lietojuma nozīme. Kultūras pieminekļi ietver vērtību kopumu, kustamo, nekustamo kultūras mantojumu un vidi, kā arī ar to tieši saistīto nemateriālā kultūras mantojuma daļu.”

Šo vērtību kopumu pārvaldes vadītāja Jura Dambja radītajā tekstā un arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes darbībā Latvijā bieži tiek saukts divējādi: gan par pieminekļiem, gan par mantojumu.Pieminekļu apzīmējums ir senāks, pierastāks un iepriekšējā darbībā biežāk lietots definējums, starptautiski vairāk mūsdienās lieto nosaukumu - mantojums.

Pieminekļu likumdošana Latvijā ir daudz senāka nekā muzeju darbībai veltītā likumdošana. Pagājušajā gadā tika atzīmēta Pieminekļu valdes simtgade. Šogad svētki ir Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, arī 100 gadi. Brīvdabas muzeja darbība izpaudās kā nozīmīgu tautas celtniecības objektu pārvešana no ēkas vēsturiskās tapšanas vietas uz muzejam atvēlētu teritoriju, izvērtējot katras ēkas nozīmīgo un atšķirīgo Latvijas novadu kontekstā.

Veidojot Turaidā muzejrezervātu, arī pieminekļu muzeju, nevis lauku sētu, bet vēsturiskā centra muzeju, tika ievērots cits princips, ēkas – pieminekļi ir saglabājami uz vietas Turaidas vēsturiskajā centrā. Bija arī arhitekta Viļa Druģa rosinājums, ka Turaidas vēsturisko centru varētu papildināt arī no citurienes pārvestiem objektiem – piemēram, vējdzirnavām u.t.t. Taču pagājušā gadsimta 70. gados pasaulē kultūras mantojuma ziņā, ēku – pieminekļu saglabāšanas ziņā jau radās citi principi. Ēku saglabāšana “in situ”, kā toreiz teica, tas nozīmē kultūras pieminekļus saglabāt vietā, vēsturiskajā vidē, kur tie radušies un funkcionējuši. Ļoti strauji pasaulē toreiz muzeju darbībā parādījās kustība, eko muzeji, to darbību varētu  raksturot kā  mēģinājumu iedzīvoties un dzīvot citā gadsimtā tāds - “laika mašīnas princips”.  Muzeja darbinieku dzīvošanu un uzvedību - piemēram 18. vai 19. gadsimta lauku vidē. Diemžēl eksperiments tādai muzeju darbībai nebija pārāk veiksmīgs, un šādu muzeju darbība jau gandrīz ir izzudusi.

Arī Turaidā, pirms muzejrezervāta izveides teorētiski mēģinājām iet šo ceļu, eko muzeju ceļu, bet sapratām, ka ir vairāki nosacījumi, kāpēc tas nebūs iespējams un pieņēmām turpināt iesākto muzejrezervāta izveides ceļu – Turaidas vēsturiskā centra mantojuma saglabāšanu.

Attiecībā, uz muzeju definīciju, tā, tāpat kā mantojuma definīcija, ir mainīga, arī šobrīd tiek gatavotas izmaiņas Latvijas Muzeju likumā. Bet pašlaik Latvijā Muzeju likumā muzeju definīcija skan šādi :

 “Muzejs ir pastāvīga un publiski pieejama institūcija, kura kalpo sabiedrībai un tās attīstībai un kura iegūst, uzkrāj, saglabā, pēta, popularizē un eksponē materiālo un nemateriālo cilvēces mantojumu un vidi, lai sekmētu pētniecību, sabiedrības izglītošanu un sniegtu sabiedrībai emocionālu baudījumu, un kuras darbība, īstenojot muzeja funkcijas, nav vērsta uz peļņas gūšanu.”

Muzeja profilu jeb muzeja specializāciju nosaka muzeja krājuma saistība ar noteiktu zinātņu nozari vai darbības sfēru, kā arī muzeja darbības aptverto laika posmu, teritoriju un mērķauditoriju.

Pirms 2 gadiem, 2022. gadā augustā Starptautiskā muzeju padomes (ICOM) Ģenerālajā konferencē vairāku gadu diskusiju rezultātā vienojās, ka muzeju pastāvēšanas jēga, tiek izteikta šādā definējumā:

 “Muzejs ir pastāvīga bezpeļņas institūcija, kas kalpo sabiedrībai un kas pēta, vāc, saglabā, interpretē un eksponē materiālo un nemateriālo cilvēces mantojumu. Muzejs ir atvērts sabiedrībai, pieejams un iekļaujošs, un tas veicina daudzveidību un ilgtspējību. Muzejs darbojas un komunicē ētiski un profesionāli, piedaloties dažādām kopienām. Tas piedāvā auditorijai daudzveidīgu izglītības, izklaides, pārdomu un zināšanu apmaiņas pieredzi.”

Turaidas muzejrezervāts kā institūcija tika sākta veidot turpat pirms 40 gadiem, tūlīt pēc Dainu kalna atklāšanas, jo pašvaldības pārziņā esošajam Siguldas novadpētniecības muzejam nebija ne personālresursu, ne finanšu resursu, ne saimnieciskās bāzes, lai šo teritoriju uzturētu. Ar talcinieku spēku vien šo teritoriju nebija iespējams uzturēt.

 Muzejrezervāts tika veidots, pamatojoties uz pieminekļu jeb kultūras mantojuma aizsardzības likumdošanu, kāda pastāvēja 20. gadsimta 70 - 80 gados padomju režīma laikā. Tas ir – uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1977. gada 27. decembrī pieņemto Likumu par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu.  Likuma 32. pants “Vēstures un kultūras rezervātu aizsardzība” skanēja, šādi:

“Saskaņā ar PSRS likumu ”Par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu”, vēstures un kultūras pieminekļu ansambļus, un kompleksus, kam ir sevišķa vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, ar PSRS Ministru padomes vai Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumiem var izsludināt par vēstures un kultūras rezervātiem, kas aizsargājami saskaņā ar nolikumu par katru no šiem rezervātiem. Nolikumus Latvijas PSR Ministru Padomes izsludinātajiem vēstures un kultūras rezervātiem apstiprina Latvijas PSR Ministru Padome”.

Muzejrezervāta tapšanas procesā 80. gadu 2. pusē, attiecībā uz muzejiem Latvijā, nebija muzeju darbības regulējošu likumu.

Kultūras pieminekļu un muzeju darbību kopumā noteica – LPSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvalde.  Pieminekļi un muzeji bija vienotā pārraudzības un noteikumu sistēmā.

 Pārvalde noteica darbības virzienus gan attiecībā uz muzejiem, gan attiecībā uz pieminekļiem, tas ir uz kultūras mantojumu.   Katru gadu muzejam tika noteikts apmeklētāju skaits, kā arī obligātie pasākumi, kādi valstiskie svētki jāatzīmē. Tāpat tika noteikts krājuma papildināšanas vienību skaits, un tas mūsu muzejam bija ap 2000 vienības katru gadu, kas nebija viegli izpildāms. Tāpēc tagad muzeju darbiniekiem Latvijā varbūt ir pārsteigums, kāpēc tik daudz vienādu priekšmetu ir krājumā – piemēram simtiem briļļu kādā muzeja krājumā. Arī muzeju darbā bija jāpilda plāns, jo pastāvēja plānveida ekonomika arī kultūras iestāžu darbībā.

Arī mūsu muzejrezervāta krājumā ir ļoti daudz vienību no 70. 80. gadiem, bet tas nemaz nav tik peļami, jo šis vēstures periods ir jāpēta un arvien vairāk vēsturnieku iesaistās Atmodas laika vēstures apzināšanā un dokumentēšanā.

20. gadsimta 2. pusē mantojuma saglabāšanā nozīmīga loma bija sabiedrībā ļoti populārajai un daudzskaitlīgajai nevalstiskajai organizācijai Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībai.Biedrība tika dibināta 1959. gadā, un viens no tās dibinātājiem bija mūsu Turaidas pils arheoloģiskās izpētes vadītājs, arheologs Jānis Graudonis. Daudzus gadus iznāca Dabas un vēstures kalendārs, tāpat biedrība izdeva grāmatas par mākslas un arhitektūras pieminekļiem Latvijā, kas sekmēja sabiedrībā izpratni par kultūras mantojumu.

Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanai un muzejrezervāta izveidei biedrībai bija nozīmīga loma. Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība vairākus gadus finansēja Turaidas pils arheoloģisko izpēti un organizēja talkas Dainu kalna un Dziesmu dārza teritorijas sakopšanai. Bet, jo īpaši svarīgs, pat izšķirošs bija Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Centrālās padomes prezidija 1988. gada 29. janvāra lēmums “Par Turaidas muzejrezervāta izveidošanu”. Muzejrezervāts, kā zināms, tika izveidots ar 1988. gada 4. novembra LPSR Ministru Padomes lēmumu “ Par Turaidas muzejrezervāta izveidošanu”, pirms tam veicot saskaņojumus ar daudzām institūcijām. Tas jau bija Atmodas un pārmaiņu laiks. Īpaši nozīmīgi muzejrezervāta pastāvēšanai bija pirms 30 gadiem pieņemtais jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijas Republikas Ministru kabineta 1994. gada 1. marta noteikumi Nr. 61, piešķirot muzejrezervātam Īpaši aizsargājamo kultūras pieminekļa statusu un nosakot tā, sastāvu.

Šobrīd muzejrezervāts kā valsts iestāde kopā ar VAS “ Valsts nekustamie īpašumi” ir atbildīga par Turaidas vēsturiskajā centrā esošo pieminekļu un kultūrvides saglabāšanu. Taču šī atbildība pēc būtības ir ļoti nesakārtota. Kāda tad īsti ir VAS “Valsts nekustamo īpašumu” atbildība, kura pārvaldījumā ir Turaidas vēsturiskais centrs. Tātad vēsturiskais centrs ir Finanšu ministrijas valdījumā, bet finansējums no Finanšu ministrijas netiek izdalīts. Kultūras ministrija nodrošina galvenokārt muzejisko darbību. Bet tas jau ir cits un daudz garāks stāsts.

Bet skatot izmaiņas pieminekļu aizsardzības un muzeju sistēmā jāatzīst, ka pēc neatkarības atjaunošanas labi iecerētais, pieņemot Saeimā divus jaunus likumus 1992. gada 12. februārī likumu ”Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un 2005. gada 15. decembrī “Muzeju likumu” un izveidojot divas jaunas institūcijas Pieminekļu inspekciju, tagad Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un Muzeju pārvaldi, tagad KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļu, neizveidojās tas labākais mantojuma pārvaldības sistēmā, kāda piemēram ir Skandināvijas valstīs.

 Mantojuma nozīmes izpratne un mantojuma vērtības vienmēr tiek skatītas, un jāskata attīstībā. Laika gaitā tās dažādi tiek interpretētas, tajā skaitā un it īpaši viduslaiku piļu, tāpat muižu mantojums, par kuru sabiedrībā ir liela interese. Lauku sēta arvien vairāk ieņem savu vietu, it īpaši saistībā ar saprātīgu resursu izmantošanu, arī sakarā ar klimata pārmaiņām, resursu taupīšanu un attieksmi pret vidi, cieņpilnu attieksmi pret dabas telpu.

Turaidas muzejrezervāta izveide un tā darbība bija un ir jauna ideja kultūras mantojuma saglabāšanā, kas balstās uz daudzām zinātņu nozarēm, īpaši vēsturi un pētniecības darbu, kas ir ļoti svarīgas laika un telpas izpratnei un mantojuma popularizēšanai. Turaidas vēsturiskā centra mantojuma saglabāšana un popularizēšana un muzejrezervāta darbība nav viena no otras atdalāmas.

Muzeja darbs ir aizraujošs un iedvesmojošs, jo pētniecības gaitā atklājot kādu līdz šim nezināmu vai aizmirstu vēstures notikumu, tu iepazīsti arvien ko jaunu cilvēces pieredzes ceļā un ieraugi ko jaunu arī savā tik pierastajā kultūrtelpā. Anna Jurkāne, vēsturniece

    Aktuāli, Aktuāli, Aktuāli, Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts