Skulptūra “Dziedot dzimu, dziedot augu ...”

Pastaiga pa Tautasdziesmu parka plašo teritoriju sākas pie skulptūras “Dziedot dzimu, dziedot augu...” Tautasdziesmas vēsta, ka dziesma pavada cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz pēdējam elpas vilcienam. Dziesma palīdz darbus padarīt, dziesma stiprina, kad ir sūra diena, dziesma ielīksmo, kad sirds ir pagurusi.

Darbs ir tik neatdalāms no cilvēka, ka tautasdziesmās tas tiek turpināts vēl aizsaulē, tikai bez piepūles, atbrīvotāks un skaistāks. Latviešu tautasdziesmās pat Dieviņš strādā ikdienas darbus – tā ir reta parādība pasaules tautu mitoloģijā.

Tautasdziesmās sakoncentrēta tautas attieksme pret dzīvi, dabu, pasauli. Tās cauri gadsimtiem no paaudzes paaudzē mutvārdos nodotas, izdziedātas, izsāpētas un izdzīvotas, kļūstot par kopumu, kurā rast atziņas arī mūsdienās. Tautasdziesmu vākšana Latvijā aizsākas 18. gadsimta nogalē. Šobrīd Latviešu folkloras krātuvē glabājas aptuveni 1 miljons 44 tūkstoši tautasdziesmu un to apzināšana turpinās.

Skulptūra “Šī Saule – Viņsaule”

Turaidas vēsturiskajā centrā uzkrātas vairāk nekā 40 paaudžu apdzīvotības zīmes, kas kārtu kārtām veidojas kā atziņu un domu vijums skulptūrā “Šī Saule – Viņsaule”.

Skulptūra ir veltījums iepriekšējām paaudzēm, kas pielocījušas bagātu dziesmu pūru, un caur mantojumu kultūrtelpā dalās uzkrātajā pieredzē ar mums.

Indulis Ranka par skulptūru saka: “Centos pēc iespējas “nebojāt” Kurzemes pusē atrastā laukakmens sākotnējo apveidu. Divdaļīgās, apjomīgās akmens masas sacerējuma pašos pirmsākumos iekļāvu vēlmi jau esošo skulptūru ansambli bagātināt ar dainu tekstuālo motīvu... Lai mudinātu skatītāju ar nedaudz maģisku, rituālu darbību vērīgāk ielūkoties skulptūrā, ar tautasdziesmas garo veltījumu spirālveidīgi apgredzenoju akmeni, sākot no pašas augšas virzībā uz zemi. Lasītāja gaita riņķī un apkārt pamazām paver gravēto saturu un nojausmu par lielo mūžīgo Viņu Sauli un Aizsauli.”

Skulptūra atrodas netālu no bijušās Turaidas kapsētas vietas un atklāta starptautiskā folkloras festivāla “Baltica 2000” laikā.

Skulptūra “Neguli, saulīte, ābeļu dārzā”

Dziesmu dārza augstākajā vietā starp simtgadīgām ābelēm savu vietu ir atradusi skulptūra “Neguli, saulīte, ābeļu dārzā”.

Skulptūrā atveidota tautasdziesmās izteiktā doma par saules devīgumu un mīļumu. Saule kā dzīvības, gaismas un siltuma simbols mudina cilvēkus celties, doties savās ikdienas gaitās un darbos. Saule nosaka cilvēka dzīves ritmu un savā tecējumā pāri debesu kalnam iemēra gadalaiku griežus, noskaita cilvēka mūža vasaras. Saules ritms iezīmēts ar gadskārtu svētkiem, kas atbilstoši četriem gadalaikiem arī nosaka veicamos darbus. Saule ir zemes un druvas kopēja, sildītāja un žēlotāja. Saules dzīve tiek salīdzināta ar cilvēka dzīvi. Saulei ir dēli un meitas: “Mēness ņēma Saules meitu, Pērkons jāja vedībās”. Saulei ar Mēnesi ir sava kārtība: “Tev dieniņa, man naksniņa”, tie viens otram norāda laika un vietas kārtību: “Neguli saulīte, ābeļu dārzā”, “Saule bāra Mēnestiņu, kam tas dienu nespīdēja”. Saulīte ir skaista, bezbēdīga, draiska un priecīga. Tā spīd, spīguļo, spulgo, vizuļo, staro, margo, zvēro un zvīļo.

Skulptūra atrodas bijušajā Turaidas muižas ābeļu dārzā un uzstādīta 1992. gadā. Ikviena skulptūra, kura novietota Tautasdziesmu parkā, pēc Dainu kalna atklāšanas iedziedāta ar īpašu dziesmotu rituālu.

Skulptūra “Austras koks”

Vienā no stāvākajām Dziesmu dārza nogāzēm lepni pretim debesīm tiecas “Austras koks”. Sešus metrus augstā skulptūra vēsta par tautas vienotību, cerību un centienu piepildījumu un ir zīmīgi, ka akmens, no kura veidota skulptūra, atrasts tepat Turaidā pie “Dimzu” mājām.

Austras koks – neparasts koks, sapņu koks, visu mūžu meklētais, bet tomēr neatrastais brīnums. Skaistā, pie dzīves turošā spēka simbols. Austras koks ir latviešu tautas mūžam meklētais vienotības sapnis. Tas apvieno pagātni, tagadni, nākotni un simbolizē vērtību pārmantojamību. Dzīvība pārmantojas no paaudzes paaudzē, tāpat kā mūža dienas rit no ausmas līdz rietam. Austras koku apdzied gan tautasdziesmās, gan ar sarkaniem pavedieniem ieauž segu un jostu rakstos, izšuj uz sievu cepurēm un villainēm, simbolizējot aizsardzību, dzīvību un dzimtu stiprumu.

XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku laikā 1990. gada 1. jūlijā, atklājot skulptūru “Austras koks”, folkloras pētniece Vaira Vīķe-Freiberga savā uzrunā uzsver: “Pār Latviju ir uzaususi jauna rītausma. Mēs esam pulcējušies kopā no visiem četriem novadiem, no visām četrām pasaules malām, lai kopā sagaidītu arī mūsu īstenās brīvības saullēktu. Gaismiņa aust jau pirms saules lēkta. Tā ir pirmā zīme, ka nakts jau ir pagājusi, ka tumsības spēkiem ir jāatkāpjas, ka nāk gaismas uzvara. Nekādi šķēršļi, itin nekas nevar vairs gaismas nākšanu apturēt…”

Skulptūra “Lībiešu putns”

Turaida ir vieta, kur no seniem laikiem ir skanējušas gan Baltijas somu tautu, gan baltu atšķirīgās valodas un dziesmas. Baltu un somugru tautu ceļi gadsimtos ir vijušies līdzās, kopjot un mīlot savu zemi, veidojot saprašanos attiecībās un arī attieksmē pret sevi, savu apkārtni, to visu ierakstot tautas kolektīvajā atmiņā un pieredzē.

Tēlnieks Indulis Ranka piemiņas zīmi Baltijas jūras somugru tautai – Gaujas lībiešiem – izvēlējies veidot putna tēlā, jo pēc arheologu atrastām liecībām putns ir viena no raksturīgākajām zīmēm lībiešu kultūrā. Tēlnieka vēstījumā izšķirošais kļuvis putnu karaļa – ērgļa tēls – spārnotās brīvības, neatkarības un skaudra spēka simbols, apvienots ar tekstu lībiešu valodā par mazputniņiem, kuriem laiks ir mosties.

Skulptūru atklāj starptautiskā folkloras festivāla “Baltica 91” laikā, kad Turaidā notiek somugru tautu diena, kas piepildīta ar līvu, igauņu, somu un ungāru melodijām, dziesmām un valodu.

Skulptūra “Jāņu akmens”

Vasaras saulgrieži ir saules pilnbrieda laiks, kad tā uzkāpusi debesu kalna pašā virsotnē - gada garākā diena un īsākā nakts. Vasaras saulgriežos, kas tiek dēvēti arī par Jāņiem, tos svinot, ievērojot tautas tradīcijas, var piedzīvot atklāsmi par dabas vareno enerģiju. Tieši Jāņos var fiziski sajust, kā visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar ikvienu. Viss ir vienots – Dievs, Daba un Cilvēks. Tā ir vienotība, kas rada harmoniju.

Skulptūrā “Jāņu akmens” divi jaunieši, Jāņu nakts apburti, skatās debesīs, lai ieraudzītu “Laimas lēmumiņu”. Jaunības plaukums sasaucas ar dabā briestošajiem dzīvības un auglības spēkiem. Apkārt skulptūrai aug papardes, kas, kā vēsta tautasdziesmas, uzzied reizi gadā. Tas, kurš atrod papardes ziedu, gūst laimi.

Skulptūra “Jāņu akmens” atklāta 1993. gadā, un tā atrodas Māras takas malā.

Skulptūra “Dziesmas tēvs”

Tautas atmiņu, dzīves gudrību, tautasdziesmu teikšanu, glabāšanu un nodošanu no paaudzes paaudzē simbolizē skulptūra “Dziesmas tēvs”. Kultūras mantojuma saglabāšana un uzturēšana ir darbs un reizē arī svētība, ko var paveikt tikai ar labu gribu un citam citu atbalstot. Skulptūras vienā pusē redzams cienījama sirmgalvja, dziesmu sargātāja un sacerētāja tēls: “Šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu”. Skulptūras otrā pusē – triju paaudžu dziedātājas, dziesmu pūra pārzinātājas un glabātājas, tām līdzās aizstāvis – spēkpilna jaunekļa tēls. Skulptūras pamatnē ir pūra lāde, kurā simboliski sakrāts bagāts dziesmu pūrs – tik liels, ka “Trīs dieniņas izdziedāju, Ne vāciņu nepacēlu”.

Laukumā pie skulptūras “Dziesmas tēvs” vasaras sezonā katru gadu notiek folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu koncerti, sadziedāšanās un plaši tautas tradicionālās kultūras pasākumi. Tūristu grupas, apmeklējot Turaidas muzejrezervātu, pie skulptūras tiek aicinātas nodziedāt savas tautas dziesmu, tādējādi turpinot papildināt dziesmu pūru.

Skulptūra “Bij’ manam kumeļam”

Skulptūra „Bij’ manam kumeļam” cildina darba tikumu un veltīta zirgam – latviešu zemnieka labākajam palīgam gadsimtiem ilgā saskaņā. Senā lauku dzīves vide, rūpes, darbs nav iedomājams bez labā kumeliņa. Kumeliņa skaistumu aprakstot, krāsu prieks dzirkstīt, dzirkstī: “Ar sirmīti Rīgā braucu; Ar bērīti baznīcā; Lai stāv tēva sarkanītis Sēklu vest tīrumā.”

Cilvēks rotā zirgu ar zvārguļiem, apkaļ dimanta nagliņām. Latviešu mitoloģiskās tautasdziesmās arī Dievam ir zirgi ar sudraba iemauktiem, zelta segliem. Dieva dēli iznirst no jūras vai Daugavas kā sirmi zirgi ar zvaigžņu segu mugurā un zelta grožiem. Kā zelta zirgi viņi velk saules ratus pa debesu kalnu, nekad nenogurdami, neatpūzdamies. Arī Auseklītis – Rīta zvaigzne – parādās tautasdziesmās saules dotā kumeliņā.

Cilvēkam Laima dod labu kumeliņu. Kumeliņam var izsūdzēt savas bēdas, pieglaužoties tā kaklam, tas ir draugs, kurš uzklausa un saprot, kuram var uzticēt noslēpumus. Kad vīram pietrūkst padoma izlemt, tas tiek prasīts tuvākajam draugam – zirgam. Arī lībiešiem ir savs stāsts par Likteņa zirgu, kas atspoguļots Indriķa hronikā par notikumiem Turaidā 1191. gadā.

Skanot dziesmām par kumeliņu, skulptūra “Bij’ manam kumeļam” atklāta 1996. gadā.

Skulptūra “Bitenieka līgaviņa”

Kāpjot pa pakāpieniem Dainu kalnā, ikvienu sagaida skulptūra “Bitenieka līgaviņa”. Skulptūras mirdzošais baltums un trauslais meitenes stāvs ar uzrautajiem pleciņiem, saspringto apņēmību raksturo dziesmas sargātājas atbildības izjūtu. Viņai ir uzticēts tautas dārgums un viņa to nosargās.

Skulptūrā iemiesota alegoriska līdzība – kā bites no malu malām sanes stropā medu, tāpat no visiem Latvijas novadiem saplūst tautasdziesmas folkloras pētnieka Krišjāņa Barona Dainu skapī. Kā medus ir bišu darba augļi, kas smaržīgām lāsēm stiegro no rāmīša, tā dziesmas dod prieku un saldmi ikdienas gaitās un svētkos.

Dainu skapis ir unikāla latviešu tautasdziesmu krātuve, kuru radīja Krišjānis Barons, sistematizējot savāktās tautasdziesmas jeb dainas. Tas tika izgatavots Maskavā 1880. gadā pēc paša pētnieka rasējuma. Skapis veidots kā īpaša datubāze, tam ir 70 atvilktnītes ar 20 mazākām sadaļām, kurās uz atsevišķām lapiņām pa tēmām, kas aptver cilvēka mūža gājumu, izvietotas pierakstītās tautasdziesmas. Mūsdienās Dainu skapis atrodas Latviešu folkloras krātuvē (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta struktūrvienība). Savas unikalitātes un neatkārtojamības dēļ Dainu skapis 2001. gadā iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā, apliecinot tā nozīmību pasaules kultūras mantojumā.

Skulptūra “Veļu akmens”

Veļi latviešu mitoloģijā ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Veļu pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – viss turpinās, gan šai saulē iesāktie darbi, gan rūpes par piederīgajiem. Rudenī ir īpašs veļu laiks, kad mirušo gari kā miglas vāli ceļas no zemes un nāk sērst pie mīļajiem šai saulē.

Skulptūrai “Veļu akmens” izraudzīts īpašs Latvijas laukakmens. Tā struktūra un dabas veidotais raksts pilnībā atsedz vareno un tanī pašā laikā maigo spēku, kurš liek akmenim vīties un viļņoties, kļūt gaisīgam un līdzināties miglas vāliem.

Emocionāli “Veļu akmens” novietošanu Dainu kalnā 1982. gadā atceras kinorežisors un operators Ansis Epners, kurš filmēja skulptūras uzstādīšanu: “Es, tu... Mēs stāvējām nekustīgi toruden Turaidas kalnā. Vien “Veļu akmens”, trosēs iekārts, lēni šūpodamies kā pulksteņa svārsts, paklausīgi gūlās savā jaunajā mājvietā. Ozollapu lietus nobira... un foto un kinokameras, klusi dūkdamas, skaitīja vēsturei šo svēto brīdi, kad pirmais topošā Dainu kalna akmens piespiedās pamatnē noliktā cimdu pāra rakstam.”

Skulptūra “Māte un meita” jeb „Grūtā doma”

Tautasdziesmās mātes mīlestība tiek salīdzināta ar saulītes siltumu un mīļumu. Tā nepieciešama, lai bērns izaugtu stiprs, vesels un laimīgs. Viss top mīļāks un jaukāks, kad līdzās ir māmiņa: “Silta, jauka istabiņa, Bērza malkas kurināta; Vēl siltāka, vēl jaukāka, Kad māmiņa istabā.” Mīloša māte savu bērnu it kā ieceļ saulītē un audzina “kā saulīte zirņu ziedu”.

Skulptūrā mātes un meitas augumi cieši sakļāvušies mugurām. Abu sejās jaušamas skumjas. Vēl viņas ir kopā, bet jau “zeme rīb, tautas jāj”, “meitiņa vedama tautieša sētā”. Priecīgs, tomēr rūpju un neziņas pilns ir precību laiks, kad meitu aizved no bērnības mājām un tuviniekiem svešā sētā. Meitai aizejot tautiņās, mātei nobirst gaužas asariņas. Vai viņa paspējusi iemācīt meitai darba tikumu, kas atdara Laimai vārtus? Vai iedevusi sirds gudrību, pielocījusi dziesmu pūru? Vai svešajā malā viņu gaida labi ļaudis? Vai meitai pietiks padoma, garu mūžu dzīvojot?

Skulptūra „Māte un meita” jeb „Grūtā doma” aizved apcerē par paaudžu saikni, sievietes sūtību, mātes un meitas likteni.

Skulptūra “Trīs jaunas māsas”

Tautasdziesmu dziedātājas visbiežāk ir tieši jaunās meitas. Garlībs Merķelis pirms 200 gadiem rakstīja: “Dzejas māksla pie latviešiem atrodas sieviešu rokās, tādēļ, ka meitas ir vienīgās, kuras zem vispārējā jūga vēl var just prieku... Viņu dziedātajās dziesmās izteicas tautas gars.” Dziesma vēsta – “Labāk dziedu nekā raudu, Lai raud mana ļauna diena.” Skaista dziedāšana pieder pie meitas rotas. Dziesmas ir jāmācās, tās māca māte, vecāmāte, tēvs, bāleliņi un māsas: “Dzied, māsiņa, tu pret mani, Es pret tevi gavilēšu.”

Dziesma palīdz darbu darīt: “Lai darīju, ko darīju, Dziedādama vien darīju.” Ar dziesmu gāja mežā, druvā, tīrumā, ganos, rijā, maltuvē, meitas un sievas dziesmu ieauda audeklā.

No skulptūras staro savstarpējo attiecību siltums un trīs māsu mīļums, jo dziesmā rodas savstarpēja saskaņa. Brīnišķīgais oranži sārtais akmens ar kristāla mirdzumu vizuļo bagātā noskaņu maiņā – saulainā un pelēkā dienā, lietū un sniegā, sarmas krāšņumā un gadskārtu mijā. Pie skulptūras “Trīs jaunas māsas” folkloras kopas Atmodas laikā dziedājušas visbiežāk. Tā ir skanīgākā vieta Dainu kalnā.

Skulptūras “Domātājs” un “Sapņotājs”

Ar tautas spēku, stiprumu, izturību un reizē ar pārdomām saistās skulptūras “Domātājs” un “Sapņotājs”. Tautasdziesmās nav kara, vardarbības un ienaida slavinājuma. Ar naidu un bargumu nav iespējams radīt. Dzīvība, brīvība, arī tēvu zeme – tās ir vērtības, kuras cilvēks vērtē visaugstāk. Tēvu zemi stiprina ar stipriem vārdiem un domām, nepieciešamības gadījumā to drošsirdīgi aizstāvot – “Uz ežiņas galvu liku, Sargāj’ savu tēvu zemi”.

Skulptūra “Liedags”

Akmens un koki kā poētiski un mītiski tēli dzīvo daudzās tautasdziesmās. Liepa, ozols, mežs kopumā ne tikai dabas dziesmu ciklā, bet arī citos apdziedāts ļoti savdabīgā, liriskā manierē, veidojot pašu poētiskāko tautasdziesmu daļu. Senie maģiskie, mitoloģiskie un citi arhaiskie priekšstati bieži ir grūti izprotami, jo sabiedrība pamazām attālinājusies no vadmotīviem, kuri noteikuši šādu priekšstatu rašanos. Tautasdziesmas savā īpatnējā veidā parāda cilvēka attieksmi gan pret dzīvo, gan pret nedzīvo dabu, mēģina rast skaidrojumu daudzām parādībām un procesiem tajā.

Skulptūra “Liedags” ļauj domai zaroties, gan gara acīm skatīt ūdens nogludinātos akmeņus Vidzemes jūrmalā, gan ieraudzīt meitenes auguma aprises, kas ļāvusies saules peldei agrā vasaras rītā, gan apjaust akmens tēla lielo poētisko ietilpību, atminoties senos buramdziesmas vārdus – “Dzītin dzinu sav’ māsiņu Caur ūdeni, caur akmeni, Caur ūdeni laistīdams, Caur akmeni skaldīdams”.

Skulptūra “Spīdolas akmens”

Folklorā saglabājies viss būtiskais, kam vien gadu tūkstošu gaitā bijusi dzīvību nodrošinoša, dzīves augšupeju veicinoša nozīme. Gudrība, zināšanas, domu skaidrība un cēlums palīdz cilvēkam dzīves ceļā un ir liela vērtība. Skaistais tautasdziesmā izpaužas kā viena no galvenajām pozitīvajām īstenību un cilvēku novērtējošām kategorijām. Skaistais cieši saistīts ar ētiski cildeno, tos pat grūti nošķirt savrup un aplūkot katru par sevi.

Smeļot iedvesmu folklorā, latviešu dzejnieki cauri gadsimtiem apcer skaistā un cēlā harmoniju un daudzina vispārcilvēciskās vērtības. 1888. gadā top Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”, 1903. gadā – Raiņa luga “Uguns un nakts”, kuros Spīdolas tēls iemieso tautas dailes mūžīgās pilnveidošanās simbolu.

Skulptūrā “Spīdolas akmens” apvienots Spīdolas radošais un Lāčplēša fiziskais, vitālais tautas spēks. Tajā iekalts arī Krišjāņa Barona portrets. Skulptūra iedvesmo ar savu varenību un tēlu daudzveidību.

Skulptūra “Mīlestības akmens”

Plašu vēstījumu tautasdziesmu vākumā veido precību un kāzu dziesmas. Vārds “mīlestība” dziesmās tiek lietots reti, vairāk – “tīk” un “patīk”. Puišu un meitu attiecības no cerēšanās līdz kāzām tautasdziesmās veido aizraujošu vēstījumu. Jauniešu kāzas ir salīdzinātas ar latviešu Saules mīta debesu kāzām starp Saules meitām un Dieva dēliem. Tas ir skaistākais dzīves posms ar sapņiem un ilgām, kas atmiņā paliek uz visu mūžu kā augstāko, dziļāko jūtu piepildījuma laiks, vedinot apjaust – kāda būs mūža otrās puses vērtība.

Kopš Dainu kalnā novietots “Mīlestības akmens”, tas kļuvis par iecienītu vietu, kur jaunlaulātie savā godu dienā raksta viens otram mīlestības vēstules, veic senos kāzu rituālus un izdzīvo īpašus brīžus, apliecinot sev un citiem kopējas dzīves uzsākšanas nozīmību.

Skulptūras “Kupenas”, “Spurdzošie putni”, “Pirmie pumpuri”, “Mākonītis”

Viena no visplašākajām latviešu tautasdziesmu grupām ir tautasdziesmas par dabu. Tajās ir nebeidzama jūsma par dzimtās zemes skaistumu. Lauks un mežs, strauts un jūra, vējš un saule, ozols un smilga, visa dzīvā radība ir senās latviešu dzejiskās iztēles cienīga. Tautasdziesmās cilvēka mūžs notikumu un izjūtu bagātībā rit līdzīgi kā putnu, koku un puķu mūžs, kā gadalaiku mija, kā ūdens plūdums. Tautasdziesmās cilvēka dzīve, viņa domu pasaule atklājas dabas ritos.

Akmens tēlos skan putnu balsis, debesu laukā izaug mākoņu vāli, noris pumpuru atvēršanās brīnums un kalna nogāzes vasarā slīgst ziedu kupenās ...

Krišjāņa Barona taka un skulptūra “Dainu kalns”

Pie skulptūras “Mākonītis” sākas Krišjāņa Barona taka, kas ved no Dainu kalna lejā uz Gaujas senleju. Takas garums ir 300 metri. Gaujas senlejā atrodas mājas “Dainas”, kur sava mūža pēdējo vasaru pavadīja folkloras pētnieks un krājējs Krišjānis Barons. Taka, iespējams, ir daļa no Krišjāņa Barona senā pastaigu ceļa pa Turaidas gravām. Tā virzās garām simtgadīgiem ozoliem, liepām, ošiem, cauri paparžu un maijpuķīšu audzēm, garām lūzušajiem un kukaiņu apdzīvotajiem kokiem, līdz vienlaicīgi ar nelielo Dainupīti nonāk Gaujas krastā, kur takas pakājē novietota skulptūra ar uzrakstu “Dainu kalns”.

Krišjānis Barons

Folklorists, publicists un sabiedriskais darbinieks Krišjānis Barons (1835–1923) pašaizliedzīgā darbā 40 gadu garumā vācis un sistematizējis latviešu tautasdziesmas. Viņa nozīmīgākais ieguldījums latviešu kultūrā ir tautasdziesmu izdevums “Latvju dainas” 6 sējumos, kuros apkopotas 217 996 tautasdziesmas – viens no plašākajiem tautas dzejas kopojumiem pasaules literatūrā.

Barontēva bagātajā darba mūžā divreiz jāpiemin Siguldas novads. Pirmoreiz jaunībā, kad Krišjānis Barons, izstaigājot kājām un iepazīstot Vidzemi, ilgāk pakavējās, apstaigājot krāšņo Gaujas ieleju un abus tās krastus starp Siguldu, Krimuldu un Turaidu. Otrreiz – mūža novakarē Turaidas “Dainās” tiek pavadīta dzīves pēdējā vasara.

Vedeklas Līnas Barones 1924. gada atmiņās par Krišjāni Baronu teikts: “Pēdējo vasaru, 1922. gadā nodzīvojām Turaidā, jaukā vietā uz Gaujas krasta…

Tēvs bija liels dabas mīļotājs: še viņam apkārtne pa pilnam sniedza dabas jaukumus. Ik rītus viņa pirmais gājiens bij uz Gūtmaņa alu. Tur viņš nodzērās skaidra avota ūdens un, ar to baltu kannu piepildījis, soļoja atpakaļ uz mājām. Pēc brokastīm, ja laiks bija saulains, tēvs izgāja staigāt un pazuda uz vairākām stundām. Viņa nešķiramā pavadone – kadiķa bozīte – vienā un saliekams krēsliņš otrā rokā, tā viņš izstaigāja un izkāpelēja kalnu kalnus. Viņš bieži negāja pa ceļu, bet izvēlējās stāvus iemītu taciņu, kura veda uz augšu.

Reiz kāds jauns cilvēks kāpis Turaidas kalnā pa stāvo taku un, piekusis uzkāpis augšā, atsēdies, lai atpūstos.

Te viņš ieraudzījis, ka pa to pašu taku kāpj balts vecītis; tas kāpis un kāpis, līdz uzkāpis augšā, nedomājis atsēsties, bet, aiziedams sēdētājam garām, piegājis pie kalna malas, no kurienes atveras jauks skats uz Gaujas leju, brīdi noskatījies un lēnā garā soļojis tālāk. Vecītis nemaz nelicies tik nokusis. Sēdētājs tad tikai apķēries, ka tas ir Barontēvs, un nopriecājies par viņa izturību un lokanību vēl tik lielā vecumā.”

Saules taka un skulptūra “Saules ceļš”

Gar Dainu kalna dienvidu nogāzi aizvijas Saules taka. Tā savieno Dainu kalnu ar Turaidas pilskalnu un ir 500 metrus gara. Ejot pa taku, var vērot Gaujas līkumus, Paradīzes kalnu un Siguldas pilsdrupas upes pretējā krastā. Katrā gadalaikā takai piemīt sava burvība, taču īpaši krāšņa tā ir pavasara plaukumā, kad izsauļotajās nogāzēs sazied zilās un baltās vizbulītes, cīrulīši un smaržīgās maijpuķītes.

Vietā, kur Saules taka krustojas ar Krišjāņa Barona taku, novietota trīsdaļīgi veidotā skulptūra “Saules ceļš”.

“Dižens auga ozoliņš Saules ceļa galiņā” – šie vārdi iekalti simboliskā senču pils sētas stabā, ienesot jaunu izteiksmes vaibstu Dainu kalna skulptūru ansamblī. Teksta iestrādei akmenī izmantota urbšanas metode, kura atgādina perfokarti vai datorizētu teksta attēlojumu. Skulptūra novietota takas malā – mežā, stabus tēlojot apaugušus, mūžīgās, nemirstīgās dabas iekļautus, simbolizējot latviešu un lībiešu tautu tradīcijas, kas neizzūd, bet cauri gadsimtiem no jauna dzen asnus katrā nākošajā paaudzē. Akmeņi, no kuriem veidota trīsdaļīgā skulptūra, simboliski vēlušies pa pasauli savu saules ceļu. Tie apstājušies vietā, kur paveras tāls skats uz Sateseles pilskalnu, un liek domāt par notikumiem, kuri risinājušies 13. gadsimtā, ar kuriem tik daudz līdzības mūsdienās.

Skulptūra “Saules ceļš” uzstādīta 1994. gadā.

Skulptūra “Kraukļa spārns – Dārgumu krātuve”

Pasaules dabas un kultūras bagātības ir skaistākais un krāšņākais, kas tautām pieder uz šīs zemes. 2004. gadā vietā, kur Turaidā Dalailamas uzdevumā ziedots Tibetas budistu dārgumu trauks, tiek atklāta divdaļīga granīta skulptūra “Kraukļa spārns – Dārgumu krātuve”. Tā izsaka domu, ka ikvienas tautas unikālās vērtības jāglabā kā izcilākie dārgumi, tāpat kā saprašanās cilvēku un tautu starpā.

Skulptūru veido ornamentāla stēla kopā ar saudzīgi sargājoša kraukļa spārnu. Putna spārns noliecas pār Dārgumu krātuvi, līdzīgi kā roka sargājot trauslu liesmiņu no asa vēja. Uz stēlas redzamais ornaments rotā daudzu tempļu sienas Tibetā un tiek saukts par Mūžīgo vai Bezgalīgo mezglu. Tas atgādina akas zīmi, kuru atpazīstam latviešu tautas ornamentos. Gudrā kraukļa spārns raksturo tautas ticību un cerību piepildījumu.

Ar skulptūru “Kraukļa spārns – Dārgumu krātuve” tiek apliecināta pasaules kultūras daudzveidība un kopība. Gadu gaitā Dainu kalnu un latviešu tautasdziesmu iepazīst gan mūsu valsts īpašie viesi, gan apmeklētāji no tuvām un tālām zemēm. Tikai saskaņā un savstarpējā cieņā, kā māca tautasdziesma, veidojas sirsnīgas un patiesas attiecības starp cilvēkiem.

Skulptūras “Peldētāja” un “Ai, zaļā līdaciņa”

Daudzas latviešu tautasdziesmas ir veltītas ūdens tēmai. Latvijai ir aptuveni 500 km gara jūras krasta līnija. Savus ūdeņus steidzīgi uz jūru nes tautasdziesmās apdziedātā mūžam mainīgā un straujā Gauja, tās ūdeņos satek arī no Dainu kalna plūstošie strautiņi.

Ūdens ir dzīvības pirmsākums, dzīvības uzturētājs, tas veldzē un dod spēku, gan fiziski, gan garīgi. Ūdenī cilvēks nomazgā netīrumus, noberž baltus savus liepu galdus, mazgā baltas savas linu drānas. Tautasdziesmās ūdens un baltums kļūst par tīrības, čakluma, vispārējās tikumības zīmi.

Ūdens rotaļīgumu un mainīgumu tēlnieks panāk ar ķermeņa plastikas atveidojumiem. Apjūsmota ir zaļā līdaciņa, kura rotaļājas Gaujas ūdeņos. Skulptūras “Peldētāja” tēls saskan ar tautasdziesmā izteikto domu: “Baltu liku, baltu vilku, balts ir mans augumiņš”.