Turaidas
muzejrezervāts

Leģenda par Turaidas Rozi


1601. gada pavasarī zviedru karapulki ieņēma Turaidas pili. Pēc kaujas pils rakstvedis Greifs starp nogalinātajiem atrada dažus mēnešus vecu meitenīti. Greifs aiznesa meitenīti mājās un apņēmās viņu izaudzināt. Tas notika maijā, un meitenīti nosauca par Maiju.

Gāja gadi, Maija izauga par daiļu jaunavu. Viņas skaistuma dēļ ļaudis Maiju dēvēja par Turaidas Rozi. Gaujas pretējā krastā – Siguldas pilī dzīvoja viņas līgavainis – dārznieks Viktors Heils. Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas.

Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri – Jakubovskis un Skudrītis. Jakubovskis iemīlēja Maiju un vēlējās viņu precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski saniknoja, un viņš nolēma meiteni iegūt ar varu.

Jakubovskis uzrakstīja zīmīti (it kā no Viktora) un aizvilināja Maiju uz ierasto tikšanās vietu Gūtmaņa alā. Maija atnāca un saprata, ka ir piekrāpta. Meitenei ap kaklu bija sarkans zīda lakatiņš, un viņa teica Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spēks – tā nēsātājs tiek pasargāts no zobena cirtieniem, un aicināja to pārbaudīt. Tas bija laiks, kad cilvēki ticēja burvestībām. Jakubovskis sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka, un meitene saļima pie viņa kājām. Maija nolēma labāk mirt, nekā tikt pazemota. Pēc notikušā Jakubovskis nobijās, ieskrēja mežā un pakārās.

Pievakarē Heils atrada Maiju alā nogalinātu un izmisis steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Pie alas tika atrasts dārznieka cirvīti. Tiesnesis nolēma, ka slepkava ir Viktors Heils.

Tiesa notika Turaidas pilī, un Viktoru gribēja notiesāt kā slepkavu. Notikumu gaitu mainīja Skudrītis, kas ieradās tiesā un izstāstīja patiesību. Viktors tika attaisnots, Maiju apglabāja Turaidas Baznīckalnā.

Sens nostāsts par Maiju – Turaidas Rozi

19. gadsimta vidū, kad pārbūvēja Rīgas pili, tās pazemes pagrabos atrada senus Vidzemes hoftiesas arhīva dokumentus. Starp tiem bija arī Turaidas pils pārvaldnieka Šildhelma sievas Hedvigas ziņojums par slepkavību pie Gūtmaņa alas un zemes tiesneša parakstīts tiesas prāvas protokols. Abu dokumentu pārstāsts publicēts Magnusa fon Volffelda grāmatā „Ziņojumi par krimināltiesībām un kriminālprocesu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē”, kas iznāca 1848. gadā. Tiesas prāvas materiāli liecina, ka leģendas pamatā varētu būt patiess notikums.

M. fon Volffelda publikācija sižetu par Turaidas Maiju ieveda literārā apritē. Jau tajā pašā 1848. gadā Rīgā iznāca vācbaltu dzejnieka Adalberta Kammerea poēma „Die Jungfrau von Treyden”(Turaidas jumprava).

Latviešu literatūrā teika par Turaidas Maiju ienāca ar Jura Dauges 1856. gadā sarakstīto stāstu „Turaidas jumprava”, kuru izdeva 1857. gadā. Priekšvārdā, paslavējis Turaidas un Krimuldas dabas krāšņumu, J. Dauge rakstīja: „Bez tam un it īpaši vēl stāstiņš pats būs vērte lasīt, jo dažai jaunai draudzenei par priekšzīmi derēs, kā gods jāglabā.” Salīdzinājumā ar iepriekš minētajiem autoriem J. Dauge piešķīris sižetam latvisku satvaru un apsūdz varmācību pret godīgu, neaizsargātu cilvēku. Darbs 19. gadsimtā tika izdots 4 reizes. Pēdējo reizi tas izdots 1987. gadā.

19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā teiku par Turaidas Rozi savās publikācijās pārstāstīja Kārlis Cilinskis (Turaidietis), Ernsts Dinsberģis sarakstīja dziedājumu „Maijas Roze”, Jānis Ruģēns sacerēja dzejoli : kad aiziesi uz Turaidi...”, bet Teodora Hāna lugu „Turaidas Roze” divdesmit gadus (1892. – 1912.) izrādīja Rīgas Latviešu teātris.

1926.gadā Rainis sarakstīja lugu „Mīla stiprāka par nāvi”, kuru nākamajā gadā Eduarda Smiļģa režijā izrādīja Dailes teātris. Raiņa luga un līdz ar to teika par Turaidas Rozi ieguva milzu popularitāti. Cilvēki sāka apmeklēt Turaidu, lai noliktu ziedus Maijai. Raiņa luga ir daudzkārt izrādīta, to ir iestudējuši gan profesionālie, gan amatierteātri. Lugas izrādes ir notikušas arī Turaidas pils pagalmā un Gūtmaņa alā.

 Teikas sižets ir guvis atspoguļojumu ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos. 1966. gadā iestudēja Jāņa Ķepīša baletu ”Turaidas Roze”, par Turaidas Maiju stāsta 1976.gadā uzņemtā Rīgas kinostudijas filma „Zobena ēnā”.1997.gadā nodrukāta pastmarka „Leģenda par Turaidas Rozi”, autors mākslinieks Juris Urtāns. Latvijas nacionālajā operā 2000.gadā notika Zigmāra Liepiņa operas „No rozes un asinīm”pirmizrāde, libreta autors Kaspars Dimiters. Leģendu gleznās iedzīvinājuši daudzi mākslinieki. Īpašu ievērību guvis Jāņa Anmaņa Turaidas Rozei veltītais akvareļu cikls.

  Kaut kad 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā Turaidā pie vecās liepas tika piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze”. Piemiņas vieta pie liepas, kura varētu būt notikumu aculieciniece, ar laiku iemantoja popularitāti un kļuva par iemīļotu apmeklējumu vietu.

Savā kāzu dienā to apmeklē arī jaunlaulātie, tā apliecinot  nepieciešamību pēc  patiesas mīlestības un uzticības.

Turaidas muzejrezervāts