Turaidas
muzejrezervāts

Turaidas mūra pils vēsture


Turaidas mūra pils būvniecība sākta 1214. gadā pēc Rīgas bīskapa Alberta norādījuma. No 13. gadsimta līdz 16. gadsimta otrai pusei  Turaida bija nozīmīga Rīgas arhibīskapa saimniecības pils, arhibīskapijas Lībiešu gala centrs, novada pārvaldnieku dzīves vieta un militārs cietoksnis.

Rīgas arhibīskapi Turaidas mūra pili bieži izmantoja kā ārpusrīgas rezidenci un patvēruma vietu, par ko liecina Turaidā izdotie dokumenti jau no 13. gadsimta. Regulāri pilī uzturējās arī arhibīskapijas tiesnesis jeb fogts. Par Turaidas nozīmīgumu pārējo piļu starpā liecina arī pāvesta Aleksandra IV 1255. gada 31. marta bulla, ar kuru pāvests apstiprina Rīgas arhibīskapa īpašumus - pieminot pilis, Turaida (Thoreda) ir nosaukta pirmā.

13. gadsimta beigās izveidojas ass konflikts starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni, kas pārauga bruņotās cīņās. Rīdzinieku sabiedrotais kļuva arī arhibīskaps Johans III no Šverinas. Kara gaitā 1298. gada martā Livonijas ordeņa karaspēks aplenc Turaidas pili, kurā uzturas arhibīskaps. Pēc astoņu dienu ilgām cīņām, ordeņa karotājiem, izmantojot akmeņu metamās ierīces ballistas un aplenkšanas mašīnas, arhibīskaps padodas un atver Turaidas pils vārtus. Pēc kaujas viņš spiests nodod ordenim visus savus īpašumus, arī Turaidas pili. Tomēr ordeņa brāļi arhibīskapu 33 dienas notur cietumā Siguldas un Vīlandes (Igaunija) pilīs, turklāt dažas dienas tikai pie maizes un ūdens.

Rīgas arhibīskapi 14. gadsimtā galvenokārt uzturas ārpus savas zemes robežām – visbiežāk Romā, bet viņu vārdā arhibīskapijā darbojas domkapituls. Periodiski arhibīskapijas zemēs un īpašumos – arī Turaidas pilī – saimnieko Livonijas ordenis. Uz palikšanu arhibīskapijā 1418. gadā ierodas jaunieceltais arhibīskaps Johans VI Ambundi. Tomēr konflikti starp ordeni, arhibīskapu un Rīgas pilsētu turpinās. Attiecības ar ordeni 1478. gadā tā saasinājušās, ka arhibīskaps Silvestrs Stodevešers griežas ar lūgumu pēc palīdzības pie Zviedrijas valsts pārvaldnieka Stena Stūres. Ordenis atkal bija okupējis dažus arhibīskapijas novadus. Iecerēto savienību ar Zviedrijas pusi neizdodas realizēt, jo ordeņa karaspēks ieņēma 24 arhibīskapu pilis, tai skaitā Turaidu, bet arhibīskapu sagūstīja un turēja apcietinājumā. Savstarpējās cīņas ilga vairākus gadus. Tikai 1485. gadā arhibīskaps Mihaels Hildebrants atgūst Turaidas pili un tajā 1486. gada 6. janvārī notiek sarunas starp arhibīskapu, Livonijas ordeni, Rīgas pilsētu un domkapitulu, piedaloties zviedru sūtņiem, lai rastu kopīgu konflikta atrisinājumu. Tomēr savstarpējās cīņas turpinās. Smagu sakāvi ordenis cieš pie Turaidas 1490. gadā, kad krīt 6 ordeņa pavēlnieki, bet 6 nokļūst gūstā. Kopš tā laika Turaida paliek tikai arhibīskapu valdījumā.

16. gadsimtā Turaidā vairākkārt uzturās tā laika arhibīskapi – Mihaels Hildebrants, Jaspers Linde, Johans VII Blankenfelds, Tomass Šēnings, Brandenburgas Vilhelms, kā arī arhibīskapa Vilhelma koadjutors Meklenburgas hercogs Kristofs. Kārtējo reizi saasinoties konfliktiem starp Livonijas ordeni un arhibīskapiju, 1556. gadā ordenis piesaka karu arhibīskapam. Tā paša gada jūnijā tiek ieņemta Turaidas pils, bet koadjutors Meklenburgas Kristofs tiek turēts apcietinājumā. Nākamajā – 1557. gadā arhibīskaps atgūst savus īpašumus. Livonijas kara laikā 1566. gadā Grodņā notiek svinīga Rīgas arhibīskapijas sekularizācija – pārvēršana par laicīgu īpašumu. Pēc tam 1571. gadā Pārdaugavas hercogistes administrators Jans Hodkecičs dāvina pili brīvkungam Elertam Krūzem, bijušajam Tartu bīskapijas fogtam, cilvēkam, kas sadarbojies ar Krievijas armiju, bet tad pārgājis Polijas – Lietuvas pusē. Bailēs, ka E. Krūze varētu pili nodot krievu karaspēkam,  Jans Hodkēcičs uztic savam sekretāram Janam Bīringam ieņemt Turaidu un padzīt E. Krūzi. Pēc pils ieņemšanas uz kādu laiku J. Bīrings kļuva par pils pārvaldnieku, tomēr E. Krūze atguva pili un paturēja to savā īpašumā līdz 1585. gadam.

Laika periodā līdz 1625. gadam Turaidas pils īpašnieki mainījās vairakkārt līdz Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs uzdāvināja Turaidas pils novadu Zviedrijas valsts padomniekam Nilsam Sternšildam. Tā kā 17. gadsimta pirmajā trešdaļā daudzo uzbrukumu rezultātā pils nocietinājumi bija izpostīti tika uzsākta to pārbūve. Tika atjaunotas novecojošās galerijas un vārti, ziemeļu priekšpilī uzbūvēja „blokhauzu” - platformu lielgabalu uzstādīšanai, virs kuras atradās sardzes telpas. Uzbūvēja arī kazarmas kareivjiem, pirtis, staļļus. No 17. gadsimta saglabājušies arī vecākie Turaidas pils plāni. Taču, jau no 17. gadsimta, zaudējot savu militāro nozīmi un kļūstot par privātīpašumu, pils piedzīvoja pakāpenisku iznīcību, toties attīstījās apbūve ārpus pils nocietinājumiem. 1652. gadā N. Sternšilds pārdeva pili baronam Gothardam Johanam Budbergam un šai dzimtai Turaida piederēja līdz pat 1818. gadam. Laika gaitā no militāra cietokšņa pils kļuva par muižas centru. 1776. gadā nepiesardzīga bises šāviena dēļ pilī izcēlās ugunsgrēks, kura rezultātā izdega ēku koka daļas. Izpostītās būves vairs netika atjaunotas. 1780. gadā Turaidu ieķīlāja landrātam Magnusam fon Helmersenam, bet vēlāk Budbergu dzimtas pārstāvji to izpirka. Pils pagalmā pie galvenā torņa 18. gadsimta beigās uzbūvēja muižas īpašnieku dzīvojamo māju, bet vēl izmantojamās viduslaiku cietokšņa būves pielāgoja saimniecības vajadzībām. Turaidas pili un muižu 1818. gadā nopērk barons Baltazars fon  Kampenhauzens. Viņa vārdā pili pārvalda vecākais brālis Hermanis fon Kampenhauzens, Ungurmuižas īpašnieks. Kampenhauzenu dzimtai Turaida pieder līdz 1907. gadam, kad to manto Aleksandrs Matiass Johans Staela  fon Holšteins.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsdrupas un teritorija tiek iznomāta Rīgas latviešu skolotāju biedrībai, kura pilī iekārto ekskursantu namu, bet 1936. gada 20. septembrī ar svinīgu pasākumu un iesvētīšanu atklāj galvenajā tornī izveidoto skatu laukumu. Pils pagalmā atrodas kopti gājēju celiņi, zāliens un puķu dobes. 1925. gadā Turaidas pilsdrupas ar Pieminekļu pārvaldes lēmumu iekļauj valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.

Laikā no 1953. gada līdz 1962. gadam notiek pils galvenā torņa, rietumu korpusa un aizsargsienas restaurācija. Pēc atjaunoto ēku pieņemšanas ekspluatācijā 1962. gada 1. decembrī tās tiek nodotas Siguldas rajona novadpētniecības muzejam.

Ar 1976. gadu aizsākas vērienīgā Turaidas pils arheoloģiskā izpēte, kura ilgst vairāk nekā 25 gadus. Paralēli notiek arī pils arhitektoniskā izpēte, ēku restaurācija, rekonstrukcija un atklāto būvapjomu konservācija.

Arheoloģiskajos izrakumos atsegtā pils apbūve un restaurētajās ēkās iekārtotās ekspozīcijas veido saistošu vēstījumu par viduslaikiem. Muzeja apmeklētājiem ir iespēja apskatīt pils ēkas, ielūkoties viduslaiku pagrabos, cietumā, sardzes un lielgabalu telpā, kā arī no galvenā torņa skatu vietas baudīt brīnišķīgo Gaujas senielejas ainavu.

Turaidas muzejrezervāts