Turaida
Museum Reserve

Lībiešu taka dabas un vēstures izziņai


Turaidas muzejrezervāts aicina interaktīvā pastaigā pa atjaunoto Lībiešu taku, lai izbaudītu dabu un iepazītu vietējo vēsturi.

Taka iekopta vienlaikus ar Dainu kalna izveidi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tā ved pa sen iestaigāta meža ceļa vietu, 800 metru garumā savienojot Dainu kalnu ar Dziesmu dārzu. Takas nosaukums nav vēsturiski veidojies, bet mūsdienās dots, saglabājot Turaidas seno iedzīvotāju – lībiešu vārdu. Lai apmeklētāji par viņiem varētu uzzināt ne tikai ekspozīciju telpās, bet arī pastaigā pa muzejrezervāta teritoriju, takas malās izvietoti septiņi stendi ar informāciju, zīmējumiem un interaktīviem uzdevumiem. Dodoties pastaigā pa taku, iespējams gan ar sajūtām izbaudīt lībiešiem svarīgus dabas elementus – zemi, mežu, ūdeni, akmeni, gaisu, gan arī iepazīt Turaidas lībiešu vēsturi. Savukārt, atverot mobilā telefona aplikāciju, var paklausīties, kā skan lībiešu valoda un dziesmas. Turpat skatāmi arī citi ar tēmu saistīti videosižeti. Informācija un  uzdevumi piemēroti kā pieaugušajiem, tā arī bērniem un jauniešiem.

 Takas lejas daļu iezīmē tēlnieka Induļa Rankas veltījums Turaidas lībiešiem – putnu karaļa ērgļa atveidā kalta piemiņas zīme. Uz tās iegravēts teksts no lībiešu tautasdziesmas par putniem, kuriem laiks mosties. Īpaši nozīmīgs lībiešiem bijis ūdensputns – mītisks tēls, kas piedalījies pasaules radīšanā. Lībiešu folklorā putni ir cilvēka dvēseles atdzimšanas simbols un dabas atmodas nesēji. "Put­nu modināšanas" ieražas aprakstos minēts, ka Lielās dienas pirmajā rītā, vēl pirms saules lēkta, puiši un meitas gā­juši uz jūras malu vai kāpu, lai modinātu sīkos putniņus. Lībiski šos putniņus sauca "tšitšorlinkizt". Lībieši ticēja, ka ziemā tie nekur neaizlaižas, bet guļ paslēpušies jūrā, no kurienes viņi jāizvilina, dziedot putnu saucamo dziesmu un rotājot jūras malā eglīti. Šo pašu dziesmu ar QR koda palīdzību iespējams noklausīties mobilajā telefonā Turaidā pie skulptūras “Lībiešu putns”. Var arī dziedāt vai dungot līdz.

Putniņš arī izraudzīts par īpašo pavadoni, kas pavadīs apmeklētājus pastaigā pa taku Visas takas garumā ir septiņas pieturvietas lībiešu vēstures izzināšanai un aktivitātēm – dažādiem uzdevumiem.  Zīmējumā attēlotais putniņš parādīs, kā tos pareizi izpildīt. Uzdevumi īpaši pielāgoti bērniem un jauniešiem, bet varētu patikt arī pieaugušajiem. Viens no tiem aicina iepazīt uzturā lietojamos meža augus. Pirms tūkstoš gadiem, kad Turaidā dzīvoja lībieši, pārtikas produktu daudzveidība nebija tik liela kā mūsdienās. Labvēlīgos laika apstākļos tīrumos padevās kvieši, mieži un galvenā labība – ziemas rudzi. Audzēja arī auzas, kaņepes, prosu, rāceņus, zirņus un lauku pupas. Lai dažādotu ēdienkarti, lībiešiem vajadzēja doties mežā vākt riekstus, sēnes, ogas un citas dabas veltes. Viens no ēdamajiem meža augiem ir zaķkāposts. Apskatot to tikpat uzmanīgi, kā to dara zīmējumā attēlotais lībiešu putniņš, var mēģināt takas malā atrast šo vitamīniem bagāto augu.

Abpus takai kā sargi stāv egles zaļos skuju mēteļos, sirmi ozoli, lazdas ievas un citi koki. Daudzviet atsedzas to sakņu mezglojums. Meža puskrēslā un klusumā, iespējams padomāt par senatnes notikumiem. Lībiešu taka ir viens no ceļa posmiem, pa kuru iespējams nonākt līdz Gaujai, kur 12./13. gadsimta mijā pilskalna pakājē atradusies Turaidas osta. No tās ar kuģiem bija iespējams nokļūt Rīgas jūras līča ūdeņos, tad – uz Gotlandi un Vāczemi. Tālāk jau, kā liecina tā laika spārnotais teiciens, “visi ceļi veda uz Romu”.

Bijušās lībiešu kuģu piestātnes pēdas jau sen aizskalojusi nemierīgā upes straume, kas bieži mainījusi savu tecējumu. Taču kāds zīmīgs 19. gadsimta atradums norāda uz senā ūdensceļa un ostas pastāvēšanu. 1869. gada vasarā Gaujas senielejā pie Slakteru mājām (tagad Dainas), upes straumei mainot gultni, atklājās kāda sena kuģa vraks. Smiltīs bija saglabājušās ozola koka plankas ar airu ievietošanai paredzētiem caurumiem un citas detaļas. Aculiecinieki izteica versiju, ka tās ir 1211. gadā igauņu uzbrukuma laikā nogremdēta sāmsaliešu kuģa paliekas. Diemžēl, atradums laika gaitā gājis bojā, tāpēc šo pieņēmumu nevar vairs pārbaudīt.

Kuģa vraka atradumi liecina, ka Gauja kādreiz bijusi kuģojama vismaz līdz Turaidai. Tālāk pa sauszemi uz Pleskavu un citām senkrievu zemēm veda tā sauktais dienvidu ceļš. To savulaik izmantojuši gan tirgotāji, gan sirotāji. Turaidas novadu šķērsojis arī viens no Līvzemes 12.–13. gadsimta lielākajiem sauszemes ceļiem Via Magna, saukts arī par Turaidas ceļu (Via Treydende). Tas nodrošinājis tirdzniecību ar Rīgu, ar latgaļu, igauņu un slāvu zemēm.

Pastaigas laikā apskatāms kāds neparasts dabas veidojums. Nedaudz sānis no takas atrodas akmens, ko apvijušas egles saknes. Šķiet, akmens milzis ir iesnaudies un jau gadiem ilgi guļ sakņu tvērienā. Tāpēc tam dots nosaukums “Snaudošais akmens”. Salīdzinot egles un akmens mūžu, saprotams, ka pirmais šajā vietā bijis akmens. Tas te gulējis jau daudzus gadu tūkstošus. Egles un akmens draudzībai ir savs stāsts, ko uzrakstījis Turaidas muzejrezervāta Kultūrvides nodaļas vadītājs Aivars Irbe:

Pirms 100 gadiem, 20. gadsimta sākumā akmens vēl bija zem zemes. Neviens to vēl nebija redzējis un pat nezināja par tā esamību. Akmeni klāja augsnes slānis, dažādas zāles un sūnas. Kādā dienā, vēja pūsta, pie akmens iekrita egles mazā sēkliņa. Tā izdīga, ielaida sīko saknīti sūnainā cinī un sākās koka augšana. Pamazām saknes aizstiepās uz visām pusēm un stingri iesakņojās mālainajā augsnē. Pietika gan mitrums, gan barības vielas, gan tuvējā ozola ēna, kas sargāja no košajiem saules stariem. Pa to laiku sals katru ziemu cēla akmeni augstāk un augstāk, līdz tas parādījās zemes virspusē. Nu tas jau pacēlies kādu pus metru virs zemes, bet spēcīgās egles saknes to cenšas noturēt tuvu zemes virskārtai – snaudošu.”

Ejot pa taku, īpašu noskaņu rada tekoša ūdens čalas, jo Turaidas vēsturiskais centrs ir bagāts ar virszemes un pazemes avotiem. Uz Gauju traucas lielāki un mazāki strauti, urdz 84 avotiņi. Takas tuvumā atrodas divi no devona laika smilšakmens atseguma iztekoši avotiņi. Lielākais no tiem ir Skandinieku avotiņš, kas izgrauzis smilšakmens sienā palielu alu. Tā ūdens ir tīrs, ar nemainīgu 6–8 grādu temperatūru kā ziemā, tā vasarā. Avotiņš nosaukts Rīgas folkloras draugu kopas „Skandinieki” vārdā. Tās dalībnieki Dainu kalna labiekārtošanas talkā, sakopjot nogāzi, 1982. gadā atsedza un iztīrīja aizsērējušo avotiņu. Novirzoties pāris desmit metrus sānis no takas, smilšakmens ieža pakājē apskatāms Pogu avotiņš. Priecājoties par avotu ūdens čalu, iespējams pārbaudīt senu ticējumu, ka, mazgājot muti avota ūdenī, var iegūt skaistumu!

Informāciju sagatavoja Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste Ligita Beitiņa; Foto – Agris Tabaks un Alberts Linarts.  
    Turaida Museum Reserve