Basic HTML Version
36
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika
izmantoja kā apdares materiālu abās pusēs ārējās kārtās jeb čaulā. No sējuma izvēles bija atkarīgs ne tikai
nepieciešamo būvelementu skaits, bet arī ķieģeļu čaulas pietiekami stingra sazobe ar pildījumu vidusdaļā.
Ja čaulu mūrē tikai no laidņiem, tad tā var atdalīties no pildījuma daudz vieglāk nekā tad, ja starp laidņiem
ir galenieki, kas veido sazobi. Turklāt regulārā sējumā izvietoti sarkani ķieģeļi ar rūpīgi veidotām gaišām
šuvēm uz lielās gludās sienas plaknes radīja ritmisku tīklojumu – dekoratīvu ornamentu un vienkāršas
ģeometriskas figūras. Atsevišķi pētnieki uzskata, ka ķieģeļu ritmiskais izkārtojums sējumos, kuros regulāri
mijas viens vai divi laidņi un viens galenieks, viduslaikos saistāms ar ģeometrijas sholastisko izprašanu
un šīs celtniecībā lietojamās mācības dievišķošanu (Holst 2008, 176).
Viduslaiku ēkās izteiktu regulāru sējumu parasti veidoja fasādēm un tām iekštelpu sienām, ko nesedza
apmetums. Citur – sevišķi pagrabtelpās vai ēku aizmugures sienās – ķieģeļu sējuma ritms bieži vien nav
konsekventi ievērots, jo reizēm materiāla taupīšanas nolūkos vairāk lietoti laidņi vai arī iemūrēti ne-
standarta gabali.
13.–17. gs. Latvijā zināmi trīs galvenie ķieģeļu sējumu veidi – vendu, gotu jeb gotiskais un bloka
sējums (11. att.; Erdmanis 1989, 154–156). To nosaukumi pārņemti no vācu literatūras (
wendischer
2 : 1,
gotischer
1 : 1,
Block-, Kreuzverband –
Herrmann 2007, 101, 113; Koepf 1999, 317–319). Tā kā katru
sējumu lietoja neilgu laiku un tie cits citu nomainīja, tad viduslaiku celtņu pētnieki tos izmanto mūru
aptuvenai datēšanai.
Vendu
sējums
Eiropā parādās romānikas celtnēs 12. gs. beigās (Holst 2008, 176). Tam raksturīgs, ka
mūrī katrā kārtā aiz diviem laidņiem likts viens galenieks. Sējumu sauc par regulāru, ja vertikālās šuves
izvieto vienmērīgi un tās ik pēc noteikta rindu skaita atrodas uz vienas līnijas. Tad galenieki izvietojas
diagonālās joslās vai ik pāra rindā atrodas tieši cits virs cita. Neregulārā sējumā vertikālo šuvju izvieto-
jumam uzmanība nebija pievērsta. Latvijas teritorijā vendu sējumu sāka izmantot 13. gs. pirmajos gadu
desmitos, bet tas sastopams vēl 15. gs. (Erdmanis 1989, 156). Regulārā vendu sējumā 13. gs. pirmajā pusē
mūrēta, piemēram, Rīgas Doma baznīcas altārdaļā.
Gotu jeb gotiskais sējums
raksturīgs gotikas stila ķieģeļu celtnēm – tam katrā kārtā aiz viena laidņa
seko viens galenieks. Šis sējums dāņu un Lībekas baznīcās reizēm izmantots jau 13. gs. sākumā, mūrējot
noapaļotas virsmas (Holst 2008, 176). Plašāk tas izplatās vēlāk. Tā, piemēram, Vācu ordeņa pilīm Prūsijā
gotiskais sējums lietots ne agrāk kā 1290. gadā (Torbus 1998, 318). Regulāram sējumam raksturīgs
galenieku izvietojums ik pāra rindās citam virs cita vai arī diagonāli. Ja gotiskais sējums ir neregulārs, tad
mūrējuma vertikālo šuvju precīzs novietojums citai virs citas nav ievērots. Latvijas teritorijā gotu sējumu
attiecina uz gotikas stila valdīšanas laiku līdz 15. gs. beigām (Erdmanis 1989, 154). Regulārs gotu sējums
labi saskatāms, piemēram, Rīgas Pētera baznīcas dienvidu sienā, kas celta 15. gadsimtā.
Salīdzinājumam var minēt, ka Vācu ordeņa ķieģeļu arhitektūrā Prūsijā vendu sējums izmantots līdz
apmēram 1300. gadam, tad 14. gs. pirmajā pusē sastop gan vendu, gan gotisko sējumu, bet no apmēram
1360. gada līdz 16. gs. sākumam lietots tikai gotiskais sējums. Pāreju uz gotisko sējumu skaidro ar tieksmi
pēc ķieģeļu čaulas labākas sasaistes ar mūra pildījumu, jo gotiskajā sējumā ir palielināts galenieku skaits
(Herrmann 2007, 112).
Bloka
sējumā
viena ķieģeļu rinda likta laideniski, otra – galeniski, tas ir, laidņu kārta mijas ar
galenieku kārtu. Bloka sējumā siena ir vienkāršāk mūrējama, jo ķieģeļu novietojums visā horizontālās
rindas garumā nebija jāmaina. Regulāra bloka sējuma paveids ir
krusta
sējums
, kad katrā pāra kārtā