Basic HTML Version
46
Klostera dakstiņu klājumu uzskata par skaistāko jumta seguma veidu, jo tam ir visizteiksmīgākais
vertikālais dalījums, kā arī ļoti reljefa un plastiska virsma. Pie dzegas veidojas iespaidīga viļņojoša līnija,
kas dod smalku ēnas rakstu uz sienas.
Arheoloģiskie atradumi klostera tipa dakstiņus ļauj raksturot tuvāk. Latvijā tie parādās 13. gs. līdz
ar ķieģeļu celtņu ieviešanos. Klostera dakstiņi lielākoties ir neglazēti, bet vairāki simti ar tumšu, gandrīz
melnu glazūru klāti atradumi iegūti 13. gs. slānī izrakumos pie Doma baznīcas Rīgā (Caune, Tilko 1988,
56). Tas nozīmē – katedrāles pirmā jumta matēti sarkano dakstiņu klājumu atdzīvināja atsevišķi spīdīgi
glazēti mūki vai tie bija izvietoti noteiktā ritmā, veidojot kādu ģeometrisku rakstu. Bauskas pilī klostera
dakstiņi 15. gs. ir vienīgais jumta seguma veids, bet pārbūvēs tie lietoti vēl 17. gs. (Caune 1982, 68).
Arheoloģisko uzraudzības darbu laikā Kuldīgas pilsdrupās 85% visu atrasto dakstiņu bija klostera tipa
(Asaris, Lūsēns 2013, 168). Varētu domāt, ka arī Kuldīgas pilī klostertipa jumta segums izmantots ne tikai
viduslaikos, bet vēl 17. gadsimtā. Otra iespēja ir, ka atrakta klostera dakstiņu izgāztuve, kas radusies 17. gs.
pēc kādas jumta maiņas. No Latvijas viduslaiku pilīm tikai Kuldīgas pilsdrupu teritorijā atrasti dakstiņi,
kas klāti ar tumši zaļu glazūru (Asaris, Lūsēns 2013, 168).
Bauskas pilī atrastās mūķenes ir ap 15–20 cm platas augšgalā un 12–14 cm platas apakšgalā, garumā
tās sasniedz 42–43 cm, bet biezums ir 1,5–3 centimetri. Mūki pēc augšgala izveidojuma dalāmi trīs grupās:
pirmkārt, ar slēgtu noapaļotu augšgalu un gludu virspusi; otrkārt, ar vaļēju augšgalu, nelielu taisnstūrainu
atbalsta tapiņu apakšpusē un ar slīpu, 3–4 cmgaru aizturtapu virspusē; treškārt, ar slēgtu noapaļotu augšgalu
un aizturtapu virspusē. Mūku izmēri ir 42–44 cm garumā, to platums apakšgalā ir 13–17 cm, bet augšgalā –
tikai 9–13 cm (Caune 1982, 68). Mūku biezums sasniedz 2–3 centimetrus.
Izrakumos pie Rīgas Doma
baznīcas atrasti mūkiem līdzīgi 13. gs. dobie dakstiņi ar augšgalā izdurtu diametrā 1–1,5 cm lielu caurumu
(Caune, Tilko 1988, 53). Iespējams, ka tie izmantoti kā kores dakstiņi.
Bauskas atradumiem līdzīgi ir
Turaidas
pils klostertipa dakstiņi (20., 21. att.). Pēc arheologa
J. Graudoņa mērījumiem mūki ir divu veidu (Graudonis 1996, 89). Pirmajā grupā iedalīti lielākie, kas
ir 42,5–44 cm gari, augšgalā 8–9 cm un apakšgalā 14–14,5 cm plati, un tiem ir noapaļots un noslēgts
šaurākais augšgals. Otras grupas mūki ir nedaudz mazāki – 36–39 cm gari, ar vaļēju 10–11 cm platu
augšgalu un 14 cm platu apakšgalu, kā arī tapām gan iekšpusē, gan ārpusē. Mūķenes ir 43 cm garas, 15,5–
16,5 cm platas augšgalā un 10–11 cm platas apakšgalā un ar trijstūrainām tapām virs izliekuma. Pirmās
grupas mūki ir 2–3 cm biezi, otrās – 1,2–2,5 cm biezi, bet mūķenes ir 1,5–3 cm biezas. Pēc arheologa
J. Graudoņa aprēķiniem, vienu kvadrātmetru jumta varēja nosegt ar 18 mūkiem un 18 mūķenēm, kas
kopā svēra 96 līdz 120 kg (Graudonis 1996, 90). Turaidas pils atjaunotos jumtus tagad sedz klostertipa
dakstiņu atdarinājumi (22., 23. att.). Tā kā kores dakstiņi Turaidā nav atrasti, tad kores segtas ar otrādi
apgrieztām mūķenēm.
Domājams, ka klostera dakstiņi Turaidas pilī izmantoti visus viduslaikus – no pirmajām celtnēm
13. gs. līdz pat arhibīskapijas pastāvēšanas beigām 16. gs. vidū. Vai tos gatavoja arī vēlāk, nav zināms.
Par dažādu laiku dakstiņiem norāda to atšķirīgās formas un izmēri, bet diemžēl izrakumu laikā nav
fiksētas liecības, kas atsevišķus atrastos eksemplārus ļautu datēt precīzāk.
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika