Basic HTML Version
56
minējumu, ka tās gatavotas dažādos laikos. Tā kā siltgaisa krāsnis būvētas 13.–15. gs., ar šo laiku var datēt
arī minētās lielās keramikas flīzes ar caurumiem, jo arheoloģiskā konteksta trūkst.
Keramikas grīdu varēja veidot ne tikai speciāli gatavotas flīzes, bet arī parastu
ķieģeļu segums
. Ķieģeļi
bija pietiekami biezi, lai nepārplīstu no pāri ejošu cilvēku svara. Tie bija masveidā gatavoti un tāpēc,
jādomā, lētāki. Bez tam grīdām varēja atkārtoti izmantot nojauktas ēkas būvmateriālus, kas arī bieži
darīts, labojot izdrupušas vai nosēdušās grīdas klājumu. Ar ķieģeļiem parasti sedza pirmā stāva telpas
un pagrabus, kā tas konstatēts Turaidas pils izrakumos. Šāds grīdas klājums varēja būt gan kalpotāju
dzīvojamās, gan saimniecības telpās. Atsevišķās telpās, piemēram, austruma korpusa vidū un dienvidu
korpusa pirmā stāva grīdā (31. att.), veseli ķieģeļi likti paralēlās rindās. Citur izrakumos atsegtajām
grīdām lielākoties izmantots salasīts materiāls – dažādu izmēru ķieģeļi, to puses un fragmenti, vietām
iestarpinot neregulāras akmens plāksnes. Palasa ziemeļaustrumu stūra telpas pirmā stāva grīda segta ar
lielizmēra ķieģeļiem, kas guldīti 4 cm biezā smilšu slānī. Tie bija kārtoti pa pāriem kvadrātos un katram
blakus esošam kvadrātam mainīts ķieģeļu virziens (Graudonis 2005, 72; Jansons 2007, 52).
Keramikas flīzes varēja klāt arī sienas, bet tas viduslaikos bija retums. Turaidas pilī pie sienām
piestiprinātas flīzes nav atsegtas, tāpēc jādomā, ka visi atradumi lietoti grīdas segumā.
NOBEIGUMS
Lai uzceltu lielu mūra pili, vajadzēja tūkstošiem ķieģeļu un dakstiņu. Tagad tikai neliels daudzums no
tiem saglabājies Turaidas torņu un mūru sienās. Daļa pēc pils bojāejas izlauzta no grūstošajiem mūriem
un 19. gs. izmantota muižas ēku celšanai. Vēl citi salūzuši un sadrupuši, mūriem grūstot, un kopā ar
gruvešiem pa stāvajām nogāzēm noripojuši vai noslīdējuši gravā. Nedaudzi veseli ķieģeļi iegūti izrakumu
laikā 20. gs. pēdējā ceturksnī, aizvācot mūru gruvešus. Tolaik daudzi veselie vecie ķieģeļi izmantoti
restaurācijas darbos, bet vēl vairāk gabalu bija sadrupuši sīkās drumslās un no gruvešiem vairs nebija
atgūstami. Tikai nedaudzi interesantākie būvkeramikas paraugi apskatāmi muzeja ekspozīcijā vai glabājas
krājumā. To paraugus var iepazīt šajā katalogā.
Tā kā ķieģeļi un dakstiņi vairāku gadsimtu garumā gatavoti līdzīgā izskatā, tad noteikt to datējumu
pēc formas var tikai aptuveni. Diemžēl lielākajai daļai Turaidas būvkeramikas atradumu apstākļi un slāņi
izrakumu laikā nav precīzi dokumentēti. Arī līdzšinējie pētījumi citās Latvijas viduslaiku pilīs devuši
tikai aptuvenas liecības, kas nav pietiekamas būvkeramikas precīzākas hronoloģijas izstrādāšanai. Tāpēc
pašlaik atradumus jāattiecina uz vairākus gadsimtus garu laika posmu. Jācer, ka nākotnē tiks apkopota
informācija par citu Baltijas piļu būvkeramiku, lai varētu izdarīt jaunus secinājumus. Turklāt pie mums
vēl ir maz izmantotas tehnisko zinātņu iespējas. Tā, piemēram, jau pirms vairākiem gadu desmitiem citur
Eiropā keramikas datēšanai sāka lietot termoluminiscences metodi (Gläser-Mührenberg 1996, 62). Varbūt
jauni atklājumi eksaktajās zinātnēs nākotnē dos iespēju precizēt informāciju par Turaidas pils senajiem
ķieģeļiem, dakstiņiem un grīdas flīzēm.
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika