Basic HTML Version
Ekspozīcija par Gaujas lībiešiem ir Turaidas materiālā
kultūras mantojuma tūkstošgades stāsta senākā daļa. Tā
iekārtota restaurētajā Turaidas muižas dārznieka mājā.
Lībieši ir otra Latvijas pamattauta ar senu un savdabīgu
kultūru un bagātu vēsturi. Lībiešu valoda pieder pie
somugru valodu saimes. Somugru un indoeiropiešu
kultūru saskarsmē ir veidojies Latvijas bagātais un
savdabīgais kultūras mantojums. Gaujas lībieši 12. gad-
simta beigās apdzīvo plašu teritoriju Gaujas lejtecē, kur
mūsdienās zināmi 13 pilskalni. Turaidas muzejrezervāts
atrodas Gaujas lībiešu senā pilsnovada centrālajā daļā.
Lībiešu kultūras liecības glabā Turaidas pilskalns, kur
atradusies lībiešu koka pils, Baznīckalns, kur glabāti
pirmie kristītie lībieši, Dainu kalns jeb Jelgavkalns –
senā lībiešu ciema vieta.
Turaidas mūra pils komplekss ieņem īpašu vietu
Latvijas vēsturē un ir nozīmīgs objekts Latvijas
kultūrvēsturiskajā mantojumā. Turaidas mūra pils ir
visvairāk arheoloģiski pētītā viduslaiku pils Baltijā.
Vairāk kā 25 gadus Turaidā strādājusi arheologa Jāņa
Graudoņa vadītā arheoloģiskā ekspedīcija. Turaidas
mūra pils, kuras celtniecība sākta 1214. gadā, laika gaitā
piedzīvojusi daudzas vēsturiskas pārmaiņas. Dažādos
savas pastāvēšanas posmos, arī mūsdienās, tās nozīme
mainījusies politisko, ekonomisko vai citu apstākļu
ietekmē. Pils bijusi gan svešzemju varu apliecinošs sim-
bols, gan Livonijas valstiņu savstarpējo feodālo karu
strīdu objekts, gan satricinošu militāro konfliktu –
Livonijas kara, poļu – zviedru kara, Lielā Ziemeļu
kara – lieciniece, gan pēc tam feodālā privātīpašuma –
muižas centra – vizuāli iespaidīgākā daļa. Mūsdienās
Turaidas mūra pils ir izcils arheoloģijas, arhitektūras un
vēstures piemineklis, kā arī populārs kultūras tūrisma
objekts Baltijā. Pilī iekārtotās ekspozīcijas stāsta par
mūra pils būvniecību, ēku izmantošanas vēsturi līdz pils
izdegšanai 1776. gadā, par kristietības ienākšanu, Rīgas
arhibīskapijas vēsturi, novadu viduslaikos un jauno lai-
ku sākumā.
Turaidas baznīca, kas būvēta 1750. gadā, ir viena no
vecākajām koka baznīcām Latvijā. Dievnams bez
būtiskām pārbūvēm saglabājies no 18. gadsimta vidus
līdz mūsdienām. Apkārt baznīcai no 13. gadsimta līdz
18. gadsimtam pastāvējusi kapsēta. Tajā atrodas Turai-
das Rozes piemiņas vieta, ko apvij stāsts par uzticīgu
mīlestību, godu un personības spēku.
Ekspozīcijas muižas saimnieciskās apbūves centra
restaurētajās ēkās stāsta par muižas pārvaldes sistēmu
un saimniecisko dzīvi no 18. gadsimta vidus līdz 20.
gadsimta sākumam. Turaidas muiža pils un tuvākās
apkārtnes teritorijā attīstās, sākot ar 16. gadsimtu.
Intensīva muižas saimniecības paplašināšana ārpus
pils sākās pēc 1776. gada ugunsgrēka pilī. Vēl veicams
izpētes un vairāku ēku restaurācijas darbs muižas
saimnieciskās apbūves centrā, lai saglabātu 19. gadsimtā
tapušo ainaviski bagāto kultūrvidi un dīķu sistēmu.
20. gadsimtā notiek vairākas zemes reformas, Turai-
das muiža 20. – 30. gados tiek sadalīta atsevišķās
individuālās saimniecībās un 1947. gadā Turaida kļūst
par lauksaimniecības arteļa centru. 1963. gadā uz
Turaidu pārceļas Siguldas novadpētniecības muzejs,
kas savu darbību 1949. gadā bija uzsācis Siguldā.
Muzejrezervāta ekspozīcijās parādītā notikumu bagā-
tība un to dramatisms ir risinājies vienā noteiktā telpā,
ko sauc par Turaidas vēsturisko centru. Muzejrezervāta
darbinieku iekārtotās ekspozīcijas stāsta, ka dzīve –
tās ir nepārtrauktas pārmaiņas un izmaiņas, kas
notikušas laikā – tūkstoš gados, sākot no 11. gadsimta
līdz mūsdienām, un sabiedrības interesēs saglabātais
un uzturētais Turaidas vēsturiskais centrs ar tam
raksturīgo dabas, kultūrvēsturisko vidi, pieminekļiem,
materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu ir tam
apliecinājums. Apzinoties, ka dabas un kultūras man-
tojums ir pasaules mēroga vērtība visā tā dažādībā,
muzejrezervāts, saglabājot mūsu tautas interesanto un
daudzveidīgo mantojumu, kolektīvo pieredzi, cenšas
bagātināt pasaules pieredzi un zināšanas.
Gaidot Jūs Turaidā, muzejrezervāta direktore
Anna Jurkāne
6