Basic HTML Version
4 0
TUR A I DA 1 3 . – 1 6 . GAD S I MTA DOKUME N TOS
I I DAĻA
TURAIDAS MŪRA PI LS – PĀRVALDES UN TIESU VARAS CENTRS RĪGAS ARHIBĪSKAPI JĀ
Alberts Zuerbērs (
Suerbeer
) (amatā 1253–1273) bija pirmais Rīgas arhibīskaps. Viņš ieguva Prūsijas, Li
vonijas un Igaunijas arhibīskapa titulu 1246. gadā, kad Rīgā vēl bija savs bīskaps.
54
Pēc bīskapa Nikolaja
nāves 1253. gadā par arhibīskapa metropoli kļuva Rīga, un 1255. gadā Romas pāvests to apstiprināja, no
sakot, ka Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province un tās arhibīskaps. Kā pāvesta apus
tuliskais legāts pirmais Rīgas arhibīskaps darbojās ne tikai savā arhibīskapijā, bet arī Gotlandē, Rīgenē,
Holšteinā un Krievzemē.
55
Viņa garīgajai varai bija pakļautas bīskapijas Livonijā un Prūsijā. Savukārt
Lietuvā, kuras karalis Mindaugs 1251. gadā pieņēma kristietību, viņa darbība netika atbalstīta: Lietuvas
bīskaps Kristiāns pēc pāvesta rīkojuma atsauca savu sufragāna zvērestu arhibīskapam, jo Lietuvas bīs
kaps esot pakļauts tieši pāvestam.
56
Rīgas arhibīskapijas, tāpat kā citu Livonijas bīskapiju teritorija nostabilizējās 13. gs. beigās, un turp
māk gandrīz trīs gadsimtus ap 18 400 km
2
lielo Rīgas arhibīskapijas teritoriju kā laicīgais un garīgais
kungs pārvaldīja arhibīskaps kopā ar domkapitulu, bet kā garīgais kungs viņš valdīja arī Rīgas baznī
cas provincē, kurā ietilpa septiņas bīskapijas Livonijā un Prūsijā. Arhibīskapa garīgajā kompetencē bija
iesvētīt dievnamus un priesterus, izdot likumus baznīcas tiesību jomā, iztiesāt baznīcas strīdus, pārraudzīt
bīskapijas un Rīgas baznīcas provinces garīdzniekus, ievākt baznīcas nodokļus un pārvaldīt īpašumus,
dibināt, pārveidot un atcelt zemākos baznīcas amatus. Laicīgā kunga tiesības bija pārvaldīt zemes fondu,
dibināt pilsētas, kalt naudu u.c. Gan pirmā Rīgas arhibīskapa, gan viņa pēcteču attiecības ar Vācu ordeni
Prūsijā un Livonijā raisīja konfliktus un noveda pat pie arhibīskapu apcietināšanas, karadarbības un ar
hibīskapijas piļu okupācijas.
Turaida bija Rīgas arhibīskapijas Lībiešu gala pārvaldes un tiesu varas centrs, kur darbojās Turaidas
fogti. Mūra pils būvvēstures attīstībā tiek izdalīts posms no 13. gs. beigām līdz 14. gs. vidum, kad pils
tika paplašināta. Pagalma ziemeļu pusē sāka celt palasu ar puspagrabstāvu, siltgaisa krāsni, dzīvojamām
telpām un pils kapelu otrajā stāvā. Pagalma pusē mūra kāpnes veda uz koka galeriju otrā stāva līmenī –
sargeju, no kuras varēja nokļūt iekštelpās. Pils aizsardzībai uzcēla četrstūrainu torni pie dienvidu vār
tiem, kā arī nelielu ziemeļu priekšpili ar četrstūrainu vārtu torni, kurš līdz mūsdienām nav saglabājies.
Dienvidu pusē bija izeja uz Gaujas malu un, iespējams, Gaujas ostu. Apbūvei paplašinoties, 14. gs. otrajā
pusē izveidoja dienvidu priekšpils apkārtmūri.
57
Turaidas pils dienvidu torņveida korpusa apakšstāvs zem
gruvešiem bija saglabājies līdz 20. gs. 70. gadiem un tagad ir restaurēts. Šajā laikposmā 14. gs. pils pa
galma dienvidaustrumos uzcelts jaunais palass – liela, iespējams, visai grezna zāle, par kuru gan liecina
vien dažas būvdetaļas un pamati. Austrumu pusē, kur pilskalna nogāze ir ļoti krauja un nepieejama, tika
būvētas saimnieciska rakstura celtnes.
54
Goetze, Peter von (1854).
Albert Suerbeer, Erzbischof von Preussen, Livland un Ehstland: geschichtliche Darstellung
.
St. Petersburg: Buchhandlung von W. Gräff, nr. II, S. 170.
55
Goetze, Peter von (1854), nr. XII, S. 188.
56
LUB I, nr. 272.
57
Jansons, Gunārs (2007), 57. lpp., 31. att.
1. nodaļa
Rīgas arhibīskapu un Livonijas mestru cīņu atspulgi Turaidā un
pāvesta kūrijā 13. gadsimta otrajā pusē un 14. gadsimtā
TuraidaDokumentos_1-135b.indd 40
22.07.14 9:48:37