Basic HTML Version
Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā
Ligita Beitiņa
53
52
otrajai pusei vairāk nekā četrus gadu tūkstošus ilgā laika posmā lietojuši Gaujas lejteces
pirmiedzīvotāji – baltu un Baltijas somu etnisko grupu pārstāvji. Apskatāmajā laika periodā
baltu un Baltijas somu kultūras saskarsmes zona ar etniski jauktu apdzīvotību atradās mūs-
dienu Latgales un Vidzemes teritorijā gar Daugavu līdz pat tās augštecei. Gadsimtiem ritot, abu
etnosu kontakti gāja plašumā, ietekmējot iedzīvotāju antropoloģisko tipu, valodu, materiālo un
garīgo kultūru [7: 60–82, 10. att.].
Gaujas lejteces apkaime, kuras teritorijā atrastās senlietas pārstāvētas katalogā, izsenis
bijusi abu etnisko grupu saskarsmes zona. Kā kultūras slāņi arheoloģiskajos pieminekļos, tā
arī tur konstatētās senatnes liecības bieži tā pārklājušās, ka grūti nodalīt to etnisko piederību.
Visraksturīgākais piemērs ir Siguldas Krusta kalns, kur arheoloģiski atrastas gan baltu, gan Bal-
tijas somu senlietas. Savukārt Krimuldas Liepeņu I senkapu uzkalniņu, kuru mūsu ēras pirma-
jos gadsimtos izveidojuši baltiem piederīgie Vidzemes zemgaļi, 10.–12. gadsimtā izmantojuši
Gaujas lībieši.
Katalogā nav iekļautas senlietas, kas atrastas sliktā fiziskā stāvoklī un nav identificējamas,
kā arī savrupatrastās Krimuldas Raganas depozīta 10.–13. gadsimta sudraba rotas un monētas,
kas apskatītas 2012. gadā izdotajā Turaidas muzejrezervāta katalogā “Krimuldas Raganas depo-
zīts”. Keramikas lauskas, stikla krellītes, rūceņi, aužamo stāvu atsvari un citas senlietu grupas,
kurās ietilpst pēc formas, izgatavošanas laika un materiāla samērā līdzīgi eksemplāri, katalogā
pārstāvētas ar raksturīgākajiem paraugiem.
Katalogs “Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā” tapis sa-
darbībā ar daudziem speciālistiem. Monētas noteica numismāte Dr. hist. Tatjana Berga, akmens
priekšmetu minerālu sastāvu – Latvijas Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde,
keramikas datēšanu veica Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece – senās keramikas spe-
ciāliste Baiba Dumpe. Senlietu aprakstiem izmantoti Dr. habil. hist. Jāņa Graudoņa, Dr. hist.
Gunta Zemīša, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītāja Jāņa
Cigļa, kā arī Turaidas muzejrezervāta speciālistes Maijas Kreišmanes, Egila Jemeļjanova, Ligitas
Beitiņas un citu pētnieku materiāli. Senlietu ornamentu un sīkdetaļu attēli tapuši, pateicoties
mākslinieces Ilzes Siliņas, Austras Austriņas, Ainas Lubgānes un Dzintras Zemītes zīmējumiem.
Priekšmetus fotografējis Alberts Linarts un Nauris Dainis.
Senlietas sistematizētas hronoloģiski pēc apdzīvotības laika un atraduma vietas. Vispirms
kataloģizēti vēlā neolīta, bronzas un agrā dzelzs laikmeta (2900. g. pr.Kr. – 1. g.) priekšmeti, tad
seko 1.–13. gadsimta senlietas. Par katru priekšmetu katalogā sniegtas šādas ziņas:
1. Priekšmeta nosaukums, apraksts, materiāls, datējums.
2. Izmēri, dažiem priekšmetiem arī svars.
3. Ziņas par atrašanas apstākļiem (ja nav norādīts senvietas aprakstā).
4. Turaidas muzejrezervāta krājuma inventāra numurs.
Atsauces uz avotu vai literatūru dotas tekstā kvadrātiekavās, kur pirmais skaitlis apzīmē
numuru bibliogrāfijas sarakstā un tālāk seko attiecīgās lappuses un/vai attēla norāde.
Senākie atradumi (3. g.t. pr. Kr. – 1. gs. sākums)
Senākais cilvēku darinātais priekšmets Turaidas muzejrezervāta krājumā ir Turaidas
pilskalnā atrastais akmens kalts. Par šo pilskalnam netipisko atradumu Turaidas arheoloģiskās
ekspedīcijas vadītājs Jānis Graudonis raksta: “Turaidas pils izrakumos gan atrasts akmens kalts,
kas datējams ar 3. g.t. beigām vai vēlākais ar 2. g.t. sākumu pr. Kristus. Tas gan uzlūkojams par
nejauši te nokļuvušu priekšmetu, jo par cilvēku dzīvi tik agrā laikā Turaidas apgabalā citu liecību
nav” [19: 12–13, 3. att.: 3].
Vairāk atradumu ir no bronzas un senākā dzelzs laikmeta (1800.–1. g. pr. Kr.), kad
Gaujas lejteces apkaimē ienāk pirmie pastāvīgie iedzīvotāji. Siguldas, Allažu, Inčukalna, Kri-
muldas, Sējas, Lēdurgas un Vidrižu pagasta teritorijā zināmi vismaz 18 akmens cirvju savrup-
atradumi. Desmit no tiem glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā. To formas un virsmas
apstrādes vienkāršība, kā arī garuma izmēri (no 9,5 līdz 11,8 cm) atbilst Latvijas teritorijā no
1500. gada pr. Kr. līdz mūsu ēras sākumam izplatītajiem darba cirvjiem [50: 183].
Akmens darba cirvji Gaujas lejteces reģionā lietoti neolīta beigu posmā un tam sekojo-
šajā bronzas laikmetā. Šajā laikā parādās arī pirmie bronzas un dzelzs darbarīki, taču tie ir
reti un dārgi priekšmeti, kas galvenokārt kalpo kā prestiža simboli. Līdumu līšanai joprojām
turpina izmantot akmens cirvjus. To atradumu vietas iezīmē pirmās zemkopju apgūtās teritori-
jas. Iespējams, ka daļa no atrastajiem akmens cirvjiem ar nolūku atstāti tīrumos, lai veicinātu
auglību un novērstu dabas stihiju postījumus [50: 186–187]. Eiropas tautas mitoloģijā akmens
cirvji saukti par “pērkona lodēm” un izmantoti īpašos rituālos [50: 186–187]. Skandināvu mītos
pērkonu un zibeni uzskata par auglības un pērkona dieva Tora dusmām. Savukārt Tora simbols
ir āmurs vai cirvis [37: 215]. Pērkons ir arī baltu dievība, kas pirmoreiz pieminēta 13. gadsimtā
Atskaņu hronikā [5: 1436. rinda].
Sākoties bronzas laikmetam 1. gadu tūkstoša pirmajā pusē pr. Kr., Turaida un tās apkārtne
atrodas perifērijā no Daugavas baseina bronzas apstrādes centriem. Senākie bronzas priekšmeti
ir divi šķēpu gali, kas atrasti Gaujas abos krastos – Inčukalnā un pie Murjāņiem. Tie abi datējami
ar 10. gadsimta vidu – 8. gadsimta vidu pr. Kr. [19: 14 un 4. att.]. Mūsu ēras sākumā saimniecības
attīstība un maiņas sakari kļūst intensīvāki, palielinās iedzīvotāju skaits, to lietošanā parādās gan
1. att.
Akmens cirvis, atrasts Allažu apkārtnē. Glabāšanās
vieta nav zināma. Zīmējis Johans Kristofs Broce 1801. gadā
(Johans Kristofs Broce.
Zīmējumi un apraksti
, 3. sēj. Rīga: Zinātne,
2002, 61. att.)
Fig. 1.
Stone axe found in the vicinity of Allaži. The place of
storage is unknown. Drawing by Johann Christoph Brotze, in 1801
(Johans Kristofs Broce.
Zīmējumi un apraksti
, 3. sēj.
[Johann Christoph Brotze.
Drawings and Descriptions
. Vol. 3].
Rīga: Zinātne, 2002, Fig. 61)