Basic HTML Version
168
Egils Jemeļjanovs,
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists, arheologs
Arheoloģiskās liecības par Turaidas pils
viduslaiku ķieģeļnīcu
Veicot Turaidas pils ilggadēju pētniecību, neskaidrs palika jautājums – kur atradās Turaidas senākais
ķieģeļceplis, kurā gatavota pils būvkeramika – ķieģeļi, dakstiņi un grīdas flīzes. Ne zināmos rakstītos
avotos, ne senākā apkārtnes plānā, kas saglabājies no 17. gs., šāda pils celtniecībai nozīmīga būve nav ne
pieminēta, ne atzīmēta.
Senākās ziņas par māla ieguvi ķieģeļu gatavošanai Turaidā sniedzis mācītājs Johans Justins Lopenove,
kurš Turaidas draudzē kalpoja no 1770. līdz 1818. gadam. Viņš rakstīja Turaidas vēsturi un, cita starpā,
minēja arī veco vietējo iedzīvotāju nostāstus par Turaidas muižas dīķiem kā senām “bruņinieku mālu
bedrēm”. Ķieģeļu izgatavošanas vieta pēc nostāstiem atradusies tā sauktajā ķieģeļu kalniņā – ap 150 m
uz ziemeļaustrumiem no Turaidas muižas pārvaldnieka jaunās dzīvojamās mājas (pašreizējā Turaidas
muzejrezervāta administrācijas ēka), Jāņkalna pašā ziemeļrietumu galā.
“Ķieģeļu kalniņš” ir ieapaļas formas uzkalns ap 42 m diametrā. Tas paceļas ap 1,5 m virs apkārtējā
zemes līmeņa, un tam ir līdzena virsma. Jāņkalns ir apstādīts ar ābeļdārzu, bet sevišķi tā ziemeļu galā
vietām zemes virskārtā uzkalna virsmā, nogāzēs un tuvākajā apkārtnē saskatāmi dažāda lieluma senu
ķieģeļu fragmenti.
Nostāsti, ķieģeļu lauskas un uzkalna mākslīgā forma vedināja domāt, ka tieši te varēja atrasties
Turaidas pils senākais ķieģeļceplis. Lai pārliecinātos par šādu varbūtību, 2014. gadā vasarā tika veikti
arheoloģiskie pārbaudes izrakumi. Pētījumu laukumu 2 × 17 m platībā iemērīja uzkalna dienvidaustrumu
malā ar aprēķinu, lai tas ietvertu teritoriju blakus kalna nogāzei, visu nogāzi un daļu izlīdzinātās kalna
virsmas. Darbu rezultātā nācās secināt, ka uzkalns nav dabisks veidojums, bet radies no mākslīga
uzbēruma. To veido dažāda lieluma viduslaiku ķieģeļu fragmenti, kā arī atsevišķas dakstiņu lauskas.
Būvkeramikas lausku uzbēruma biezums sasniedza 1,5 metrus. Zem tā atsedzās pelēka smilts.
Uzkalna virsma bija nolīdzināta un nosegta ar dedzinātu ķieģeļu klājumu, kas atgādināja speciāli
veidotu bruģējumu. Izrakumu laukumā tas atsedzās gandrīz tūlīt pēc velēnas noņemšanas. Klājumā
visi ķieģeļi likti plakaniski – gan blakus cits citam dienvidaustrumu–ziemeļrietumu virzienā, gan tiem
perpendikulāri dienvidrietumu–ziemeļaustrumu virzienā. Tuvāk dienvidaustrumu nogāzei, kur atsedza
sīkāku ķieģeļu šķembu bērumu, plakanisko ķieģeļu klājums laikam bija sācis sēsties. Tāpēc tur ķieģeļi
likti trijās kārtās, lai iegūtu līdzenu, horizontālu uzkalna virsmu. Toties tuvāk uzkalna centram plakaniski
liktie ķieģeļi bija izvietoti tikai vienā kārtā. Virsējā kārta bija stipri sapostīta, jau senatnē laužot ķieģeļus
ārā no bruģējuma. Bruģī izmantoti tikai veseli ķieģeļi, bet izrakumu laikā virzienā uz pakalna vidusdaļu
tie atsegti lielākoties sairuši, kaut arī palikuši sākotnējās vietās.
Klājumā esošo ķieģeļu izmēri lielākoties bija ap 30–31 × 15 × 10 cm, bet daudziem bija diezgan
neregulāra forma. Bieži pat viena eksemplāra atsevišķu skaldņu izmēri atšķīrās par 1 cm – lielākais