Basic HTML Version
24
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika
telpu pārsedzošas velves un reizēm izliek grīdu. Īpašās formās gatavo ķieģeļus ar nošķeltu, noapaļotu vai
figurāli izveidotu galu – tā sauktos veidķieģeļus jeb profilķieģeļus, kam līdz ar praktisko ir arī dekoratīva
funkcija. No tiem veido portālu, durvju un logu ailu malu apdari ar bagātīgu profilējumu, velvju ribas,
vītņu kāpņu centrālo daļu, dzegas un frīzes, saišķu pīlārus, kolonnas, puskolonnas, kolonetes un konsoles.
Seno ķieģeļu virsma tikai pirmajā mirklī šķiet gluda. Reizēm uz tās saskatāms koka nospiedums, kas
radies, māla masu nostrīķējot vai izlīdzinot ar dēli. Dažreiz meistars ķieģeļu virsmā atstājis kādu pirksta
nospiedumu vai vieglas švīkas. Tie ir nejauši iespiedumi, kas liecina par roku darbu. Daudz retāk ķieģeļu
sānu virsmā apzināti ir ievilktas paralēlas seklas līnijas – svītrojums, kas imitē kalta akmens virsmu. Tādi
ķieģeļi Lībekā iemūrēti 13. gs. ēkas arkā virs ieejas durvīm (Holst 1999, 220).
Sienu mūrēšanai paredzētus ķieģeļus parasti neglazē, jo katra apdedzināta izstrādājuma pārklāšana
ar glazūru un otrreizēja apdedzināšana paildzina un sadārdzina ražošanas procesu. Tomēr reizēm
dekoratīviemmērķiem nelielā skaitā gatavoti
glazēti
ķieģeļi vai profilķieģeļi. Ar glazūru lielākoties noklāj
tikai vienu vai divas ķieģeļa malas, kas ir redzamas portālu apmalēs vai sienas frīzē. Latvijas viduslaiku
pilīs, to skaitā Turaidā, glazēti ķieģeļi nav atrasti, bet tādi nedaudz izmantoti Rīgas baznīcās. Doma
baznīcas ziemeļu fasādes gotiskā loga vertikālajos spraišļos un Rīgas Sv. Pētera baznīcas logu apmalēs
mijas melni glazēti un neglazēti profilķieģeļi (Zirnis 1984, 45). Cēsu pils rietumu tornī 16. gs. sākumā
ierīkotajā Mestra istabā izmantoti brūni glazēti profilķieģeļi (Löwis of Menar 1890, 62).
Bez ķieģeļsarkanas būvkeramikas viduslaikos sastopami arī
tumši apdedzināti ķieģeļi
. Tādi radās,
ja ķieģeļi ceplī bija izvietoti sevišķi karstā vietā, kur bija maza skābekļa piekļuve, un to virsma sāka
saķept. Sākumā šādi apdegušus ķieģeļus uzskatīja par brāķi un tumšo galu iemūrēja mūra iekšienē,
bet vēlāk to izmantoja kā efektu mūra vienmuļības atdzīvināšanai. Vācu zemēs tumšie ķieģeļi kā efekts
skata piesaistīšanai mūra celtnēs parādās 13. gs. sākumā. No dažādu nokrāsu sarkaniem ķieģeļiem un
atsevišķiem tumšiem galeniekiem vai laidņiem ap 1210.–1220. gadu celta priekšhalles siena Raceburgas
domā, kā arī apsīdas vairākās citās vācu un dāņu baznīcās un klosteros (Holst 2008, 175, 176). Vēlāk
Prūsijā Vācu ordeņa piļu būvmeistari no šādiem pārdedzinātiem ķieģeļiemmūrī sāka veidot ornamentus.
Viens no pirmajiem paraugiem ir Marienburga (tagad Malborka Polijā). Pēc 1280. gada datētās pils
ziemeļu fasādē tumšie ķieģeļi izkliedēti pa visu sienu, skatā no attāluma veidojot dekoratīvu punktojumu
(Torbus 1998, 325, 530). 13. gs. beigās celtās Mēves pils (tagad Gņeva Polijā) fasādē no slīpās joslās
samūrētiem tumšiem ķieģeļiem izveidoti rombu, zigzagu un V veida raksti, bet Rēdenes pilij (tagad
Helmiņskas Radziņa
Polijā) milzīgas melnu ķieģeļu rūtis klāj gandrīz visas ārsienas un torņus, radot
sevišķi iespaidīgu sarkanā fona un regulārā melnā ornamenta kontrastu (Torbus 1998, 325, Abb. 116, 224).
Iespējams, ka tumšajam ķieģeļu režģim vajadzēja atgādināt dzelzs restes un līdz ar to radīt priekšstatu par
pils mūru sevišķu stiprumu (Holst 2008, 188). Vienkārši grafiski tumšu ķieģeļu raksti – lielākoties rombi
rotā fasādes arī citām Vācu ordeņa pilīm un daļai Prūsijas lauku un pilsētu baznīcu (Herrmann 2007,
100, 101). No tumšiem vai glazētiem ķieģeļiem celtnes fasādē iemūrētās atšķirīgas krāsas joslas uzsvēra
arhitektonisko dalījumu vai kāpināja vizuālo izteiksmību, atdzīvinot vienmuļo sienas plakni ar regulāri
vai nejauši izvietotiem atšķirīgas krāsas punktiem.
Tumšo ķieģeļu izmantošana mūra izteiksmības palielināšanai 14. gs. uzplauka Vācu ordeņa
zemēs, bet 15. gs. izplatījās arī Silēzijā, Brandenburgā, Pomerānijā, kā arī Dānijā, bet ap 1500. gadu
sasniedza Angliju (Holst 2008, 188, 189). Arī Livonijā sastopams tumši apdedzinātu ķieģeļu lietojums.