Basic HTML Version
23
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika
Tajā pašā stāstījuma pierakstā minēts, ka pēdējais ķieģeļceplis Turaidas muižā ierīkots 1913. gadā,
un tas darbojās līdz 20. gs. vidum. Līdz mūsdienām no tā vēl saglabājies skurstenis, kas atrodas mežā
apmēram puskilometru uz austrumiem no kādreizējās Turaidas muižas pārvaldnieka jaunās dzīvojamās
mājas – tagadējās muzejrezervāta administrācijas ēkas. 1957.–1959. gadā ģeoloģiskajā izpētē konstatēts,
ka Turaidas māla atradni veido augšdevona ieži un kvartāra noslāņojumi. Gaujas svītas devona māls zemē
atrodas daudzvirzienu slāņu veidā un derīgs ķieģeļu ražošanai, apdedzinot tos 1000–1050 °C temperatūrā.
Sarežģīto transportēšanas apstākļu un māla slāņu kvalitātes atšķirību dēļ rūpniecisku ražošanu tolaik
nolēma neatsākt (sk.: Materiāli par Turaidas ķieģeļcepli TMR arhīvā).
Būvkeramikas lietojums Latvijas viduslaiku pilīs
Lielākajā daļā Latvijas teritorijas ir maz viegli pieejamu akmeņu. Izņēmums ir tikai Daugavas krasti
un atsevišķas vietas Vidzemē, kur zemes virspusē atsedzas dolomīta slāņi. Smilšainos apvidos, kur zemē
pietiekamā daudzumā nebija atrodams granīts – pelēkie laukakmeņi, celtniekiem vajadzēja meklēt akmens
aizstājēju. Tāpēc daudzas mūra celtnes – vairākas Livonijas valdnieku pilis, Rīgas pilsētas aizsargmūris,
lielās baznīcas un sabiedriskās ēkas, kā arī bagāto pilsētnieku dzīvojamās mājas – gandrīz pilnībā celtas
no ķieģeļiem. Dolomīts vai laukakmeņi izmantoti vienīgi pamatiem. Arī tādām viduslaiku ēkām, kas
lielākoties būvētas no dabiska akmens, nereti izmantota sarkana māla būvkeramika – gan profilķieģeļi,
gan dakstiņi.
Pētot Turaidas pils būvvēsturi, arhitekts Gunārs Jansons 1987. gadā uzzīmēja Livonijas karti ar māla
iegulu izvietojumu un viduslaiku pilīm – ķieģeļu gotikas celtnēm (5. att.; Jansons 2007, 130). No sarkaniem
ķieģeļiem celta Rīgas arhibīskapa pils Turaidā un vasaļu pilis Augstrozē, Straupē un Ērgļos, Livonijas
ordeņa pilis Ventspilī, Piltenē, Grobiņā, Saldū, Jelgavā, Gaujienā, Ludzā un Dinaburgā. Dienvidigaunijā
no ķieģeļiem būvēta ordeņa pils Pērnavā un Tērbatas (Tartu) bīskapa pilis Kirumpē, Vastselīnā, Rengu, kā
arī Tartu baznīcas un pilsētas mūris. Sarkanie ķieģeļi kā akmens arhitektūras papildinājums izmantoti no
dolomīta būvēto Cēsu (Dirveiks 2011), Bauskas, Rīgas u.c. piļu velvēm, kā arī vairāku no laukakmeņiem
celto piļu logailu ietvariem, piemēram, Dobelē, Ērģemē, Raunā u.c. (Caune, Ose 2004). Jumtus Livonijas
mūra pilīm lielākoties sedza dakstiņi. Tikai atsevišķām celtnēm izmantotas dārgās metāla loksnes. Tā,
piemēram, Rīgas pils jumti F. Hogenberga 1572. gada vara grebumā iekrāsoti zilpelēki – tāpat kā lielo
baznīcu torņu smailes, arī tos klāja metāla plāksnes, bet pilsētas citas ēkas sedz sarkanu dakstiņu klājums
(Caune, Ose 2004, 397).
Lai iepazītu viduslaikos izmantotās būvkeramikas daudzveidību, aplūkosim dažādu formu
izstrādājumus. Tā kā speciāli pētījumi par Livonijas seno celtņu būvmateriāliem publicēti maz, vispārējo
pārskatu var ilustrēt tikai ar dažiem piemēriem no kādas Rīgas celtnes vai Latvijas pils izrakumu materiāla.
Ja apskatāmā forma sastopama Turaidā, tas īpaši tiks atzīmēts.
ĶIEĢEĻI
Ķieģeļi ir taisnstūra paralēlskaldņa formas būvmateriāli, no kuriem ceļ vai apšuj ēku ārējās un iekšējās
sienas, mūrē pīlārus – brīvi stāvošus balstus, pārseguma atbalstam pie sienām piemūrē pilastrus, veido