Basic HTML Version
29
(Jansons 2007, 133). Tā kā šis tornis ir piemērots ugunsieročiem, tas nav celts agrāk kā 15. gs. beigās.
Lielizmēra ķieģeļu tajā nevarēja būt daudz, jo no torņa saglabājusies tikai apakšējā daļa. Pašlaik trūkst
viennozīmīga skaidrojuma, kāpēc tajā atkal ir iemūrēti gari ķieģeļi. Var tikai izteikt minējumus, ka tornī
vai nu iemūrēti senāki ķieģeļi no kādas nojauktas ēkas, vai arī pievesti būvmateriāli no kāda attāla cepļa,
kur lietotas citādas mērvienības nekā Turaidā.
Kā parāda līdz šim publicētie novērojumi par Rīgā, Kurzemes pilīs un Turaidas pilī 13.–16. gs.
izmantoto ķieģeļu izmēru pārmaiņām, Latvijas teritorijā tās diemžēl nevar vispārināt un saistīt ar noteiktu
gadsimtu. Jādomā, ka dažādos viduslaiku Livonijas ķieģeļcepļos vienā gadsimtā ražoti nedaudz atšķirīgu
izmēru ķieģeļi, jo katrā izmantotas cita garuma pēdas.
Tā kā Turaidas pils apdzīvota arī agrajos jaunajos laikos, jāatzīmē vairāku pētnieku novērojumi par tā
laika ķieģeļiem. 17. gs. Kurzemē sastopamo sarkano ķieģeļu izmēri ir tuvi mūsdienu lielumam – apmēram
24–25 × 12–13 × 7,5–8 cm (Erdmanis 1989, 149). Rīgā 17. gs. bez sarkana māla ķieģeļiem izmantoti arī no
Nīderlandes ievesti mazu izmēru dzeltena māla būvelementi (ap 20 × 10 × 5 cm), ko sauc par holandiešu
ķieģeļiem. Nīderlandes ķieģeļu imports arvien pieaugošā apjomā no 17. gs. pirmajiem gadu desmitiem
līdz 18. gs. rakstītajos avotos fiksēts vairākās Baltijas jūras dienvidu piekrastes pilsētās no Dancigas (tagad
Gdaņska) līdz Sanktpēterburgai (Möller 2007, 461).
Turaidas
pils izpētē konstatēts, ka dienvidu korpusa
grīda 17. gs. labota ar holandiešu ķieģeļiem, kuru izmēri ir 24 × 11 × 4 cm (Jansons 2007, 70). Turaidas
muzejrezervāta krājumā atrodas vairāki holandiešu ķieģeļi, kuru izmēri ir vēl mazāki – 21–23 × 10,5–
11 × 3,5–4,5 centimetri.
Profilķieģeļi jeb veidķieģeļi
Ķieģeļu celtnes ailu apmalēm un sienu dekoram varēja izmantot gan kalta akmens būvdetaļas,
gan speciālu formu ķieģeļus – profilķieģeļus jeb veidķieģeļus. Tos darināja īpašās veidnēs vai izgrieza
atbilstoši šablona profilam. Cits citam blakus samūrēti, profilķieģeļi veido izteiksmīgu viļņotu virsmu ar
ieliekumiem un izliekumiem. No profilķieģeļiem mūrēja velvju ribas, saišķu pīlārus, logailu stiegras un
masverku, perspektīvo portālu aplodas, sienu dzegas un frīzes. Ja kādā vietā bija nepieciešami tikai daži
neregulāri būvelementi, tad, parastu apdedzinātu ķieģeli pieskaldot vai stūri rūpīgi nocērtot, varēja iegūt
slīpi nošķeltu malu. Tomēr vienkāršāk bija iegādāties jau gatavus profilķiegeļus.
Viduseiropas pētnieki ir apkopojuši profilķiegeļu formas no plašāka reģiona un konstatējuši, ka daži
profilējumi sastopami daudzām celtnēm, bet atsevišķām ēkām lietoti neparasti, sarežģīti un individualizēti
profilējumi. No tā secināts, ka nozīmīgākām būvēm profilķieģeļu formas varēja zīmēt vai nu celtnes
arhitekts, vai mūrēšanas darbu vadītājs, kas konkrētam ceplim pasūtīja noteiktas formas ķieģeļus. Mazāk
greznā ēkā izmantoja daudzfunkcionālus profilķieģeļus, kādus lielā skaitā gatavoja un piedāvāja tuvākais
ceplis (Frycz 1987, 86).
Sevišķa arhitektūras formu daudzveidība raksturīga baznīcām, bet vēlajos viduslaikos arī bagātu
pilsētu rātes varēja celt greznus rātsnamus vai citas sabiedriskas ēkas ar īpaši gatavotu plastisku dekoru,
ko veidoja no profilķiegeļiem. Piļu arhitektūrā profilķieģeļi izmantoti salīdzinoši maz. Tikai izcilākajās
Vācu ordeņa pilīs Prūsijā sastopama samērā liela profilķiegeļu daudzveidība un pat keramikas vai terakotas
būvplastika (Torbus 1998, 321 ff.). Kopumā Prūsijā viduslaiku ķieģeļu arhitektūrā profilķieģeļus sastop
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika